“Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus..Kungs ir taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos.” (Ps.145:9.17.) Tā Bībelē aprakstīta Dieva būtība, un tieši pēc tāda Dieva ilgojas cilvēka sirds. Dievam jābūt absolūtam – varenībā, gudrībā un labestībā šajā ļodzīgajā relatīvisma pasaulē kā nemainīgam atskaites punktam, absolūtam ideālam. Bībele vēsta, ka tāds ir Dievs. “Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma, un Viņā nav it nekādas tumsības.”(1.Jāņa 1:5) Visu labo tikumu kopumu Svētie Raksti nosauc par mīlestību, un “Dievs ir mīlestība”. (1.Jāņa 4:8)
Bībele sākas ar vārdiem: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1.Moz.1:1) Zinātne šeit neko būtisku nevar iebilst, jo nespēj izskaidrot, kā varēja rasties matērija no nekā, kā no nedzīvā varēja rasties dzīvais.Piedāvāto izskaidrojumu versijas vienmēr ietver kādu noslēpumaino Izraisītāju, Lielo Sprādzienu vai tml. Ar tādām pašām tiesībām un saskaņā ar Svētajiem Rakstiem šo spēku var saukt par Lielo Dievu.
Radīšanas process Bībelē, protams, aprakstīts vienkāršoti, bet galvenais ir pateikts skaidri un nepārprotami: Visa Radītājs ir Dievs, “un bez Viņa nekas nav radīts, kas ir.”(Jāņa 1:3)
Dievs nesastapās ar nepārvaramiem šķēršļiem, kas spētu aizkavēt radīšanas darbu.Viņš izveidoja pasauli, kādu bija iecerējis. “Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.” (1.Moz.1:31)
Šeit domājošs Bībeles lasītājs apmulst: Absolūti labais, taisnīgais , gaišais Mīlestības Dievs radījis pasauli, kurā dzīvojam, un novērtējis to kā ļoti labu! Mēs, cilvēki, kas paši neesam ne īpaši labi, ne taisni, un to, kas kaut cik ciešams, jau pieticīgi saucam par labu, mēs pasauli vērtējam drīzāk otrādi – nevis kā ļoti labu, bet gan kā ļoti sliktu.
Nerunāsim par tiem, kas lielu zaudējumu un skaudru ciešanu sarūgtināti novēršas no ticības un par Dievu negrib vairs dzirdēt.Emocionāls protests pret savu likteni var būt neobjektīvs. Bet kāpēc arī bagātie raud ne tikai meksikāņu seriālos? Kāpēc viskultūrālākajās un bagātākajās zemēs ir tik augsta pašnāvību līkne? Kāpēc attīstītas kultūras tautas atbalstīja tādus asiņainus masu eksperimentus kā nacisms un komunisms ? Vai ne tādēļ, lai pārveidotu un uzlabotu neciešami slikto pasauli? Masu iznīcināšanas ieroči tika izgudroti un arī pielietoti šī paša mērķa dēļ – lai ieviestu taisnību bezcerīgi netaisnajā pasaulē.
Alkohols vidēja lieluma valstī prasa aptuveni tik daudz dzīvību gadā, cik Hirosimas atombumba. Savā laikā ASV, Somija, arī Krievija ieviesa “sauso likumu”, lai aiztaupītu nācijai šos upurus, bet tauta tam nepiekrita. Šodien, cik zināms, alkohols pļauj savu posta un nāves pļauju visās pasaules valstīs. Kāpēc tautas nevar dzīvot bez alkohola? – Tāpēc, ka pasaule ir slikta, drūma un bezcerīga. Ja to nevar uzlabot, tad vismaz jāapreibina sevi, lai kādu laiku par to nedomātu. Šī paša iemesla dēļ tik lielā cieņā ir apdullinoša mūzika, reibinoša fanošana sportā, pārgalvīga ieniršana riskantos pasākumos un izlaidīgā seksā.
Dievs nevar pārmest cilvēcei, ka tā grib no Viņa neiespējamo. Viņa Vārdā ir skaidri definēts, ka ciešanas un iznīcība ir ļaunums (5.Moz.30:15). Dievam nepatīk cilvēka bojāeja (Jhsk.18:32), tomēr divkaujā starp dzīvību un nāvi uzvarētāja vienmēr ir nāve. Kāpēc notiek tas, kas Dievam nepatīk?
Kara laikā studenti dažreiz burtnīcas papīra trūkuma dēļ izmantoja divreiz: vispirms pierakstīja pilnu burtnīcu ar zīmuli, pēc tam rakstīja pirmajam pierakstam virsū – ar tinti..Ar laiku viņi ievingrinājās labi izmantot abus atšķirīgos pierakstus atbilstoši vajadzībām. Arī dzīvē un dabā mēs lasām it kā divus pretējus rokrakstus. Kad taisnība uzvar, draudi un ciešanas pēkšņi izgaist, neredzama roka sargā pieaugušos un bērnus, tas ir labā Dieva rokraksts. Bet nereti notiek gluži pretējais. Tas pats vērojams dabā – dzīvnieku un augu pasaulē. Ūdens straumes veldzē sauso zemi, dara to skaistu un auglīgu, bet reizēm tās pašas straumes nes postu, badu un nāvi. Stirna ēd zāli, nevienam pāri nedara, turpretim lapsa un vilks nevar dzīvot, nenogalinot vājākos. Putniem ir aizkustinoša pašaizliedzīga mīlestība pret saviem mazajiem putna bērniem, bet sivēnmāte reizēm savus mazuļus apēd, tāpat – lāču tēvs. Jau senās tautas nāca pie secinājuma, ka jābūt vismaz diviem savstarpējā cīņā iesaistītiem dieviem – labajam un ļaunajam.
Šis minējums nav gluži bez pamata. Bībele ziņo par vienīgo visvareno, labo Dievu, bet piemin arī velnu vai sātanu, dēmonus un viņu ļaunos darbus. Svētie Raksti gan izslēdz varbūtību, ka šāds duālisms (divvaldība) ir bijis vienmēr.Dieva Vārds atklāj, kā sātans radies, un apgalvo, ka viņa vara ir ierobežota. Nākotnē tas izzudīs pavisam.
Mēs jau lasījām, ka bez Dieva nekas nav radīts.(Jāņa 1:2). Tātad Dievs ir radījis arī sātanu. Kā absolūti labais Dievs var būt Radītājs absolūtā ļaunuma iemiesojumam?
Bībelē par sātanu rakstīts maz, tomēr pietiekoši, lai saprastu galveno. Stāsts par sātana izcelsmi atrodams divās pravietiskās himnās – dziesmā par Bābeles ķēniņu Jesajas 14.nodaļā un raudu dziesmā par Tīras ķēniņu Jeheskēla (Ecehiēla) 28.nodaļā. Šie divi ķēniņi bija vēsturiskas personas, un pravietiskās himnas attiecās uz šo vīru likteni, bet Bībeles aprakstiem bez tiešās nozīmes mēdz būt vēl tālāka atklāsme par globālām norisēm un sakarībām. Jaunā Derība apstiprina, ka minētajās divās dziesmās atklātas sātana biogrāfijas būtiskas iezīmes.
Jhsk.28:12.14.15. uzzinām, ka sātans tika radīts un bija nevainojams eņģelis, kamēr viņā “atrada noziegumu.” Jes.14:12 sātans nosaukts par spožo zvaigzni, kas kritusi no debesīm. Nevainojamais eņģelis vispirms krita morāli un tad tika padzīts no debesīm. Šādu interpretāciju apstiprina Jaunā Derība. Lūk.10:18 Jēzus saka: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam”. Atkl.12:9 tas pateikts vēl tiešāk: “Lielais pūķis, vecā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi.”
Vārds sātans senebreju valodā nozīmē pretinieks. Sākotnēji svētajam eņģelim droši vien bija cits vārds, bet Bībelē tas nav tieši nosaukts. Jes.14:12 viņu uzrunā: “Tu spožā zvaigzne, ausekļa dēls.” Vadoties no šīs uzrunas, teologi sātanu mēdz saukt svešvārdā “Lucifers”, kas latīņu valodā nozīmē Gaismas Nesējs.
Kā Lucifers-Gaismas Nesējs varēja pārvērsties par Sātanu-Pretinieku? Šim jautājumam nevar paiet garām, ja apdomā, ka Luciferam gēnos nebija nekādu ļaunu tieksmju. Arī Dieva radītajā Universā nebija nekā, kas vedinātu uz noziegumu. Viss tas, kas mūsdienu pasaulē .kārdina uz grēku, nāk no sātana. Pirms Gaismas Nesējs kļuva par sātanu, nekur pasaulē nebija tādu lamatu, kurās vientiesīgajam Dieva eņģelim iekrist. Kā varēja notikt Lucifera morālā krišana?
