Savstarpējās attiecībās esam kļuvuši mazrunīgi un pārāk lietišķi. Steigā neturam par vajadzīgu kavēties pie ievadvārdiem vai sirsnības izpausmēm. Ieraudzījuši kādu līdzcilvēku, kura stāvoklis vai rīcība rada bažas, mēs gribam ātri noskaidrot, kas par lietu. Nepalēninot savu dzīves tempu, mēs izmetam aprautu jautājumu: Vai tev nekas nekaiš? Vai viss kārtībā? Tuvākiem draugiem to pašu izsakām mazliet siltāk : Vai tev iet labi? Vai mājās viss labi? Jautājuma būtība tomēr ir – Vai tu vari iztikt bez manis? Vai es varu tūlīt steigties tālāk?
Īsajos apstāšanās brīžos mēs šo pašu jautājumu uzdodam sev. Atbildei mēs vislabprātāk izmantojam neitrālo modesvārdu – Normāli! Taču lai teiktu: Man iet labi, manā dzīvē viss ir kārtībā – vajadzētu iepriekš noskaidrot, kas ir labs, kas slikts, kas ir kārtīgs un nekārtīgs. Godīgi runājot, mēs par to varbūt pat neesam domājuši. Ja mums iet aptuveni tā kā citiem un, galvenais, kaut cik ciešami, - tad spriežam, ka tas ir normāli.
Nav tā, ka mēs neko nezinātu par kariem un epidēmijām, par krīzēm un noziegumiem; bet ar to taču nodarbojas attiecīgie speciālisti. Tas ir viņu darbs. Tātad viss ir normāli. Klimata izmaiņu kontrole un cīņa ar narkomānijas uzplūdiem ir atbilstošu struktūru ziņā, kas ar to nodarbojas. Tas ir viņu bizness, bet mums ir savs.
Parasti sākam citādi domāt tad, kad pasaules negācijas ielaužas mūsu pašu dzīvē. It kā neviļus rodas interese par vispārējām problēmām. Kāpēc tik daudz ciešanu ? Kāpēc vienam jācieš, bet otram - nē? Kas to nosaka? Vai ir liktenis un kas to lemj? Kāda ir dzīves jēga? Kas ir labs un kas – ļauns? Šie jautājumi eksistējuši vienmēr, arī dažādie atbilžu varianti visumā ir zināmi. Taču kamēr dzīves smagums un drūmums cilvēku neskar, viņš, daudz nedomājot, piekrīt populārajiem skaidrojumiem.
Padomju laiks lika ticēt visvarenajai zinātnei, kas spēj visu saprast un izskaidrot. Zemes izcelsme un tās nākotne esot zinātniski izpētītas un izskaidrojamas. Labais un ļaunais vispār neeksistējot, - tie ir neizglītotu cilvēku izdomājums. Kad stārķis norij vardi, tad stārķim tā ir laime, bet vardei - nelaime. Arī cilvēku starpā esot tāpat. Viena konkurenta veiksme esot otra konkurenta neveiksme. Asāku konfliktu gadījumā vienas tautas vai šķiras uzvara nozīmē otras sakāvi.
Šādai filozofijai var piekrist, kamēr esi uzvarētāja lomā. Kad jāpaliek zaudētājos vai jākļūst par upuri, tad gan rodas šaubas par šīs vienkāršās shēmas pamatotību. Tiklīdz pats vai paša bērns kļūst par rijīga veiksminieka upuri, grūti atzīt, ka tas ir normāli.
Kad esam nobrieduši šaubām par valdošo materiālistisko pasaules izpratni, drīz uzzinām, ka cildinātā zinātne nemaz nav tik viszinoša. Kāds ir teicis, ka zinātne spēj izskaidrot, KĀ viss notiek, bet nespēj izzināt KĀPĒC. Izrādās, ka tā bieži nezina arī KĀ. Kad ateisma “pāvests” ar svītu valsts vizītē apmeklēja Indiju, krieviem tika dota iespēja noskatīties parastos jogu brīnumus un pārbaudīt to autentiskumu. Uz Indijas prezidenta lūgumu izskaidrot redzēto, Hruščovs atbildēja, ka šīs parādības nav iespējams materiālistiski izskaidrot. Kad padomju “zinātniskās” cenzūras vara bija beigusies, visa pasaule uzzināja , ka dabā un dzīvē neizprotamu parādību vairāk, nekā izprotamu. Kļuva redzams, ka dzīves jēgas izzināšanā paliek robs, kuru aizpildīt spēj vienīgi atklāsmes no neredzamās pasaules. Protams, šī niša nebūt nestāv tukša. Cilvēku vairākums atrod sev piemērotu reliģijas paveidu un kaut cik vadās no atbilstošā dzīves redzējuma.
Mēģinājumus saskarties ar neredzamo pasauli nevar saukt par nezinātniskiem. Gluži otrādi. Tradicionālais materiālisms atzīst, ka Visums ir bezgalīgs gan telpā, gan laikā. Saprāta attīstību virs zemes izraisīja likumsakarības, kas darbojas visā universā. Šīm likumsakarībām jāizraisa līdzīga un vēl vairāk attīstīta saprāta eksistence kaut kur ārpus planētas Zeme. Zinātnes pasaule jau gadiem ilgi īsteno starptautiskus ārpuszemes civilizāciju atklāšanas projektus. Astronomisku novērošanas staciju tīkls nepārtraukti iztausta universa plašumus, lai iespējami agrāk uztvertu signālus no šīm civilizācijām. Tā vairs nav mistika.
Šodien vairs nav jālauza galva par Dieva esamību vai neesamību. Ja kosmisko varu, kas valda universā, pielīdzina dievībai, tad jautājums par tās eksistenci ir viennozīmīgi izšķirts. Sastopoties ar dzīves negācijām, mums kļūst aktuāls cits jautājums: Kas ir šī kosmiskā vara, - tikai likumsakarību kopa, akls, vienaldzīgs spēks, vai arī persona? Un ja persona, tad kāda: mūsu draugs vai ienaidnieks?
Kristīgā reliģija atzīst Dievu kā Personu, pie tam līdzīgu tai, kādu mēs sirdsdziļumos gribētu redzēt sava un pasaules likteņa noteicēja lomā.. Kristiešu Dievs nav ilgu izveidots sapņu tēls; kristiešu dievatziņa dibinās uz faktiem, kas aprakstīti senā grāmatā.
