Tā apustuļu dienās sauca Kristus draudzi (Ap.d. 24:5.). Nacaretē Jēzus uzauga un Viņa oficiālais vārds bija Jēzus no Nacaretes. Ar vārdu sekta (hairesis) apzīmē nelielu domubiedru grupu, kas manāmi atšķiras no kopuma. Jēzum bija daudz klausītāju, bet maz sekotāju. Citiem mācītājiem bija simtiem un pat tūkstošiem sekotāju, bet Jēzus mācekļu kodols sastāvēja no divpadsmit mazizglītotiem vīriem un dažām sievietēm. Uz īsu laiku viņiem pievienojās vēl septiņdesmit mācekļu, kas drīz vien Viņu atstāja. Pēc Jēzus augšāmcelšanās mācekļiem pievienojās daži tūkstoši jūdu, bet tā bija lielās jūdu draudzes niecīga daļa. Iemesls redzams Jēzus mācībā. Tā pārliecināja tikai ideālistus, aizrautīgus patiesības meklētājus, nesavtīgus ētiskus maksimālistus, cilvēkus ar dzīvu iztēli, pārliecinātus par absolūtas taisnības un harmonijas uzvaru nākotnes pasaulē, kas ilgojās un bija gatavi upurēt šodienu Dieva valstībai, kas nāks. Tādu cilvēku nekad nebija daudz. Jēzus aicināja visus cilvēkus Viņam sekot. Viņš uzdeva Saviem mācekļiem iet pa visu pasauli un aicināt visu tautību cilvēkus kļūt par Kristus mācekļiem. Tomēr, runājot par draudzi, kas reiz iemantos gaidīto Dieva valstību, Jēzus teica: “Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!”
Kristus pirmā nākšana pasaulē vēl neatjaunoja cilvēces zaudēto garīgumu. Nākamajās paaudzēs cilvēces garīgā degradācija turpinājās. Nevarēja un nevar sagaidīt, ka cēlās Kristus evaņģēlija idejas pārliecinās un aizraus cilvēku masas. Kristus mācekļi gan nesauca jauno draudzi par sektu, bet skaitliski tā bija un palika maza.
Dievs bija iecerējis, lai Bībeles tauta jūdi kopumā pieņemtu savas ticības jauno attīstības fāzi un tad dotos plašajā pasaulē apgaismot visas tautas ar cerības vēsti. Tomēr jūdu baznīca bija tiktāl sekularizējusies, ka Kristu kaut cik saprata tikai saujiņa provinces zvejnieku. Kristus nāves un augšāmcelšanās dramatiskās norises uzrunāja un pārliecināja dažus tūkstošus Jeruzalemes iedzīvotāju, bet tā bija niecīga daļa no miljonu tautas.
Kad kļuva skaidrs, ka tauta kopumā nekad nepieņems Kristu kā Mesiju-Glābēju, tad apustuļi sāka intensīvi aicināt un mācīt nejūdus. Dieva valstības evaņģēlijs atrada dzirdīgas ausis Romas impērijas provincēs un arī pašā metropolē. Elku un dabas spēku pielūdzēji pa lielai daļai bija jau sen zaudējuši ticību savām tradicionālajām dievībām. Krāšņās orģijas un mistērijas tempļos gan vēl bija kupli apmeklētas, bet dalībnieku apziņā ticības vieta bija tukša. Šo vakuumu pie daudziem piepildīja jūdu monoteisms, un visām tautībām atvērtāko kristīgo monoteismu pieņēma vēl labprātāk. Viskvēlākās ilgas pēc glābšanas, atbrīvošanas un Dieva valstības bija apspiesto un nicināto vergu miljoniem. Ap pirmā gadsimta miju Kristus draudzē ticīgie nejūdi varēja jau būt pārsvarā.
Nejūdu ieplūšana kristiešu kopienās kaitināja un saniknoja tradicionālos jūdus. Par monoteistiem kļuvušie pagāni apdraudēja un faktiski atņēma jūdiem vienīgās Dieva tautas monopoltiesības. Grieķu valodā pārtulkotā Vecā Derība līdz ar tās papildinājumu, arī grieķu valodā rakstīto Jauno Derību, kļuva par Dieva Vārdu, kas vairs nepiederēja tikai jūdiem! Līdz ar mazizglītotajiem jūdu sektantiem to sludināja un skaidroja grieķu un citu tautību apustuļi un sludinātāji. Jūdi pasludināja kristiešus par atkritējiem no tēvu ticības un pie katras izdevības atgādināja Romas pārvaldniekiem, ka kristieši nav vairs jūdi. Līdz ar to romieši kristiešus izslēdza no jūdu īpašās privilēģijas - atteikties no ķeizarus dievinošiem parareliģiskajiem rituāliem, kas bija stingri obligāti visiem citiem impērijas pavalstniekiem.
Līdz ar to Romas ierēdņi sāka spiest kristiešus piedalīties pie upurēšanas ķeizara krūšu tēla priekšā. Par atteikšanos to darīt daudzi kristieši zaudēja mājas, mantu vai arī dzīvību. Vairāk, nekā divus gadsimtus kristieši Romas impērijā tika uzskatīti par dumpiniekiem pret impēriju un cieta no nežēlīgām vajāšanām. Kristiešos savukārt radās antisemītiskas tendences, un tie labprāt uzsvēra, , ka viņiem ar jūdiem nav nekā kopīga. Tas sekmēja daudzu elku kultu svētku un rituālu ieviešanu kristīgās draudzes praksē.
Nejūdiem, kas ieplūda Kristus draudzēs, bija gan kvēlas ilgas pēc Debesu Valstības, kas atbrīvotu no nepanesamā Romas jūga. Šajā ziņā Dieva Valstības evaņģēlijs jaunajiem nejūdu tautību kristiešiem bija saprotams un tuvs. Bet viņiem trūka jūdu sirdīs un prātos dziļi iesakņotā monoteistiskā principa, trūka arī jūdu stingrās baušļu ētikas. Līdz ar apustuļu un viņu tiešo mācekļu izmiršanu, baznīcā ieviesās grieķu filozofijas ietekmēta teoloģija, kā arī no apustuļu mācības atšķirīga ētika.
Krass pavērsiens kristīgajās draudzēs sākās ar kristīgās ticības emancipāciju Romas impērijā. Norietošās vergturu impērijas varasvīriem varēja lieti noderēt dzīva reliģija, kas apvienotu daudzās impērijas tautības un atbalstītu centrālo ķeizara varu un autoritāti. Ka Romas ķeizars ir pusdievs, kas nāves brīdī pārtop par pilnu dievu, neviens vairs nopietni neticēja. Kristieši mācīja, ka ķeizars ir Dieva iecelts, un tāpēc viņam pienākas paklausīt. Tas bija ticami un labi; tikai vajadzēja, lai visa tauta vadītos no kristīgās ticības. Šis vienkāršais apsvērums pamudināja Romas ķeizarus vajāto kristiešu draudzi pārvērst par valsts baznīcu.
Ilgstošo vajāšanu nogurdinātie ticīgie un viņu bīskapi ar atvieglojumu uzņēma ķeizaru labvēlību. Protams, ķeizari atklāti nedeklarēja savus nodomus izmantot kristīgo baznīcu savās interesēs. Sektas pārtapšana par valsts struktūru bija ilgstošs process. Ne visi nojauta, ka pārmaiņu smaile vērsta pret Dieva Valstības Evaņģēlija sirdi, un tie, kas to manīja, procesu nespēja apturēt.
Pārmaiņa bija dziļa un daudzpusīga. Tā ietvēra gan mācību, gan draudzes struktūru, gan dievkalpojumu saturu un rituālus. Kristus sludināto Dieva valstību pamazām sāka izskaidrot kā kristīga ķeizara pārvaldīto Romas impēriju. Dievkalpojumiem sāka izmantot krāšņos pagānu tempļus, un arī jaunas ēkas cēla pagānu tempļu līdzībā. Pagānu ierastos dievu un dieviešu tēlus pārdēvēja par apustuļu un citu Bībeles personāžu attēliem. Saules un auglības kultu svētkus turpināja svinēt it kā par godu Bībelē minētiem notikumiem. Lai pasvītrotu savu atšķirību no jūdiem, antisemītiski noskaņotā baznīca jau agri sāka svinēt sabatu kā sēru un gavēņa dienu – it kā tāpēc, ka Kristus bija sabatā gulējis kapā. Dieva iesvētīto sabata prieku viņi pārcēla uz pirmo nedēļas dienu. Pārvēršoties par valsts struktūru, kristīgā baznīca sabata svinēšanu pat aizliedza. Šis aizliegums labi kalpoja kā precedents citiem jaunievedumiem, kas arī bija pretrunā ar Dieva baušļiem un Kristus dzīves priekšzīmi.Līdz ar to jau bija viegli attaisnot bilžu pielūgšanu, aktīvu piedalīšanos karadarbībā un citus pārkāpumus.
Par visspilgtāko atkāpšanās zīmi vajadzētu uzskatīt mazu bērnu piespiedu kristīšanu. Kristus un pirms Viņa Jānis Kristītājs aicināja cilvēkus ticēt, atgriezties un tad ļauties pagremdēties jeb kristīties, tā ārēji apliecinot savu iekšējo pārliecību. Jūdi jau pirms tam lika kristīties nejūdiem, kas aiz pārliecības gribēja pievienotiers jūdu ticībai. Abos gadījumos brīvprātība un personiska pārliecība bija šī rituāla neatņemamais elements. Šāds rituāls kā durvis, pa kurām varēja ienākt draudzē, darīja neiespējamu neieinteresētu, vienaldzīgu, negarīgu cilvēku ieplūšanu Kristus draudzē.
Kopš šīs pārmaiņas šaurās ieejas durvis uz draudzi tika izceltas,un draudzi pārpludināja personas, kuras ķeizari ar varu bija iedzinuši ūdenī, vai arī vecāki, valdības spiesti, tos bija nesuši kristīt zīdaiņu vecumā. Lai attaisnotu bezjēdzīgo rituālu, tautai un baznīcas kalpiem bija jāizdomā pasakas par kristību ūdens maģisko spēku .
Pārmaiņu rezultātā kristīgā baznīca savā būtībā kļuva ļoti līdzīga tradicionālajai jūdu baznīcai. Arī jūdi no pašas mazotnes automātiski skaitījās Neredzamā Dieva pielūdzēji. Šis apstāklis netraucēja jūdu baznīcai-tautai aiz politiskiem apsvērumiem nodot nāvē Pasaules Pestītāju.
Eiropas viduslaiku vēsture saplūst ar baznīcas vēsturi. Viss tas, ko viduslaikos veica valstis un valsts valdošie grupējumi – tostarp kari starp kristiešiem un nekristiešiem un kristiešiem savā starpā, raganu medības un inkvizīcija, zemnieku kari un to apspiešana, zinātnes nomākšana un konkistadoru asinsdarbi – viss tas un daudz kas tamlīdzīgs tika veikts vai nu pēc baznīcas iniciatīvas, vai arī ar tās izteikto piekrišanu.
Tumsonība un necilvēcības izpausmes ir nožēlojamas pašas par sevi; bet vēl bēdīgāk ir tas, ka tumsu radīja un atbalstīja tā struktūra, kura tika izveidota, lai apgaismotu pasauli. Jēzus teica: “Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsība pati?” ( Mat. 6 :23.). Kristus draudze ir gaismas ķermenis, kuram jāapgaismo tumšā pasaule. Skaitliski nedabīgi uzburbušās kristīgās baznīcas garīgā degradācija bija (un ir) visas cilvēces sāpīgs zaudējums.
Bībelē, sevišķi pravietiskajās grāmatās – Daniēla un Atklāsmes grāmatās, tieši un simbolos aprakstīts pagrimums Dieva draudzē. Kristus draudze, kas evaņģēlijos salīdzināta ar Kristus līgavu un laulāto sievu, pravietojumos daudzkārt minēta kā savam vīram neuzticīga ielasmeita. Pravietots, ka šī kritusī sieviete savienosies ar “zemes ķēniņiem”. Zemes ķēniņi vardarbīgi pakļaus kritušajai draudzei savus pavalstniekus. Savukārt neuzticīgā Kristus “sieva” piedzirdīs tautas ar maldu mācībām, kā ar reibinošu vīnu, tā kā tās streipuļos un kritīs. Tiem, kas nepieņems maldinošo “vīnu”, draudēs represijas līdz pat nāvei. Toties vairākums, kas sekos populārajām maldu mācībām aiz lētticības vai bailēm, nebūs derīgi jau tuvajai Debesu valstībai.
Grūti ticēt, ka Bībele tiešām tik drastiski brīdina no varas, kas formāli saucas kristīga. Protams, pravietojumos netrūkst asu brīdinājumu no ienaidniekiem, kas varētu nebūt garīgas varas. Tomēr arī par Dieva ienaidniekiem kristiešu maskās Bībeles lasītāji tiek nepārprotami brīdināti. Apustulis Pāvils burtiski saka: “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Ap. d. 20: 30. 31.). Šo pašu terminoloģiju mēs sastopam Kristus Kalna svētrunā: “Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” (Mat. 7: 15.). Runājot par vēlāku (varbūt mūsu?) laiku, Pāvils raksta Otrajā vēstulē Tesaloniķiešiem 2:3. 4.: “lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāprādās grēka cilvēkam , pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu. “
Runājot par kristīgās baznīcas nelabvēlīgo attīstību, mēs kā iemeslu minējām dažas cilvēkiem raksturīgas vājības. Var rasties šaubas, vai cilvēku tuvredzība ir tik liela un tik. . .ļaundabīga, lai izraisītu dzīvības un gaismas avota pārvēršanos par diametrāli pretējo! Dabīgā ceļā tas nevarēja notikt un arī nenotika.
Mēs iepriekš pārrunājām kritušā eņģeļa-sātana nikno un viltīgo pretdarbību Kristum un Viņa glābjošajai darbībai. Tā ir realitāte. Cilvēces un atsevišķu cilvēku neprātīgo, nekādi neattaisnojamo un neizprotamo, bieži pašnāvniecisko rīcību nevar izskaidrot ar dabīgiem iemesliem. Te darbojas sātans. Nav brīnums, ka Kristus draudze, glābšanas evaņģēlija nesēja, ir sātana postošās darbības svarīgākais mērķis. Ne velti pravietiskais vārds pretdievīgās struktūras saista ar antikrista vārdu. Jēzus laikabiedrs apustulis Jānis raksta “Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda.” (1. Jāņ. 2:18.). Pēc tam, kad Kristus ar saucienu “Tas ir piepildīts!” nomira pie krusta, cilvēces liktenis bija izšķirts un iesākās Zemes grēka ēras pēdējais cēliens. Divi tūkstoši gadu ir pārmērīgi garš posms viena cilvēka dzīvē, bet tikai īss brīdis cilvēces vēsturē. “Daudzi antikristi” ir dažādas valstiskas, reliģiskas, sabiedriskas struktūras un atsevišķas personas, kas ir sātana maskas. Lielajam viltniekam ir piemērotas maskas katram laikmetam un katram cilvēkam. Pravietiskais vārds mūs brīdina, ka pat veidojums ar kristīgu nosaukumu var būt šāda maska. Dieva Gars palīdzēs atmaskot šos veidojumus, ja vien cilvēks grib to darīt un nav par lepnu, lai izlūgtos Dieva palīdzību.
