Augstu zem cirka kupola akrobāts staigāja pa virvi, stumdams savā priekšā vienriteņa ķerru. Pēc otrā pārgājiena viņš uzdod publikai jautājumu: “Kas tic, ka es arī trešo reizi pārstumšu ķerru otrā pusē ?” Kad ir pacēlušās vairākas rokas, akrobāts jautā vienam: “Vai jūs ticat ?” “Protams, tāpēc es pacēlu roku.” “Tad sēdieties ķerrā!” Te izrādījās, ka šim skatītājam un arī pārējiem bija ticība, bet nebija drošas pārliecības.
Dievs prasa, lai ticīgajam būtu tāda ticība, kas ir droša pārliecība. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr.11:1). Lai pieņemtu cilvēku kā Savu bērnu, nepietiek ar to, ka šis cilvēks pielaiž varbūtību – ka ir Dievs, ka Bībele ir Dieva Vārds, ka būs Dieva tiesa, būs augšāmcelšanās un tā tālāk. Vajadzīga stipra pārliecība, ka tas viss tiešām tā ir.
Pie tam šī drošā pārliecība ir joprojām tikai ticība, ne vairāk. Bībele atšķir divus atskārsmes līmeņus – ticību un skatīšanu. “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” (2.Kor.5:7) Acīmredzot “skatīšana” nozīmē tiešu pierādījumu pieejamību. Kamēr ir tikai netieši jeb nosacīti pierādījumi, iespējams ticēt vai neticēt; parādīt un pierādīt vēl nav iespējams.
Kādēļ Dievs pieprasa šo drošo pārliecību par vēl neredzamām lietām? Kādēļ nepietiek ar to, ka cilvēks, godīgs un piesardzīgs domātājs, pielaiž Dieva esamības iespēju, bet ar gala slēdzienu grib nogaidīt, kamēr viss būs pilnīgi skaidrs? Un kāpēc vispār Dievam vajag, lai cilvēks ticētu? Ja Dievs ir nolēmis samaksāt grēcinieka parādu un tad pieņemt viņu, it kā tas nekad nebūtu grēkojis, kāpēc Viņš uzstāda noteikumu, lai grēcinieks ticētu? Vai grēcinieks, kas tic, ir labāks, nekā otrs grēcinieks, kas netic? Ja labāks, tad ar ko?
Vai tas, kas tic, ir labāks? - Nesteigsimies ar atbildi. Vispirms uzzināsim, kam jānotiek un kas notiek ar grēcinieku, kas kļūst ticīgs.
Jāņa Evaņģēlija 3.nodaļā sastopam godīgu Rakstu mācītāju Nikodēmu, kas atnāca pie Jēzus naktī, lai varētu netraucēti pārrunāt svarīgās Dieva lietas. Šīs sarunas fragmentā mēs atrodam, ka Jēzus bez aplinkiem atklāja Nikodēmam galveno, kas vajadzīgs, lai Dievs cilvēku varētu pieņemt Savā valstībā. “Patiesi, patiesi Es tev saku: Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (3.p.)
Dievs Savu valstību komplektē no apzinīgām būtnēm, kuras grib un spēj dzīvot godīguma, skaidrības, saticības un mīlestības gaisotnē. Mēs visi šīs spējas esam zaudējuši. Par to liecina neciešamais garīgais un fiziskais piesārņojums mūsu pārvaldē nodotajā planētā.
Lai dzīvotu un būtu pie Dieva, mums vispirms jānokārto mūsu grēka parāds; - to ir darījis Kristus, mirdams mūsu vietā pie krusta. Ar to mēs iegūstam tiesības dzīvot saskaņas un laimes apstākļos, bet negūstam spējas dzīvot šajos apstākļos, t.i.paradīzē. Ja mēs tur nonāktu tādi, kādi mēs šeit un šodien esam, tad mēs ātri vien paradīzi pārvērstu par elli. Kristus nopelna dēļ visi cilvēki ir tiesīgi dzīvot debesīs, bet nav derīgi tur dzīvot. Lai kļūtu derīgi, jānotiek pārmaiņai mūsu tieksmēs, mūsu prioritātēs, mūsu gaumē, mūsu raksturā, mūsu domāšanas veidā un mūsu jūtu dzīve. Mums jāpārtop. Šo pārmaiņu Bībele sauc par jaunpiedzimšanu, par piedzimšanu no augšienes, arī par atgriešanos. Pēdējais jāsaprot tā, ka mēs ejam nepareizā virzienā, prom no laimes un no dzīvības; bet mēs varam atgriezties jeb pagriezties un doties gluži citā, būtībā – gluži pretējā virzienā. Daudz kas tāds, kas agrāk bija pa labi no mums un šķita labs, tagad palicis pa kreisi, un mēs to noraidām. Un otrādi.
Procesā, kas rada šo pārmaiņu, ietilpst sevis pāraudzināšana, bet ar to vien nepietiek. Šajā procesā jāpiedalās varenam radošam spēkam, kas nāk no Dieva. Šo spēku Bībele sauc par Svēto Garu. Šis spēks ir izšķirošais, tas nozīmē daudz vairāk, nekā mūsu neveiklie mēģinājumi pašiem atbrīvoties no atkarībām un iegūt jaunu raksturu. Bet arī mūsu pašdarbība ir vajadzīga; ne tāpēc, ka Dievs nevarētu bez tās iztikt; Dievs nevar iztikt bez mūsu piekrišanas. Debesu valstībā nav spaidu; tur būs vieta tikai tiem, kas ilgojas pēc debesīm un debesu dzīvesveida. Savas ilgas un piekrišanu, savu nopietno gribu piedalīties augstākas kvalitātes dzīvē mēs nevaram pierādīt citādi, kā nopietni cenšoties apgūt dievišķo dzīves māku jaušajā mūsu dzīvē virs zemes.
Tagad mēs varam atbildēt uz jautājumu, ar ko ticīgais ir “labāks” par neticīgo. Dievs nevar sagatavot debesīm cilvēku, kas pats to nopietni negrib. Tā būtu vardarbība. Bet sagatavoties debesīm nevar bez ticības.
Dieva Vārdā atrodama ilustrācija, kas ļauj saprast, cik drošai jābūt ticībai, kas vainagojas ar jaunpiedzimšanu. “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.” (Jhz.36:26.27). Salīdzinājums ar fizisku sirds transplantāciju sniedz lielu skaidrību par noslēpumaino garīgās jaunpiedzimšanas procesu.
Pirmkārt sirds transplantācija nav iedomājama bez prasmīgu ārstu palīdzības. Dzirdēts, ka veikls un uzņēmīgs ārsts apstākļu spiests ir pats sev izoperējis aklo zarnu; bet sirds transplantācijā pašdarbība būtu pilnīgi bezcerīga. Tikpat bezcerīgs ir mēģinājums pašam sevi pāraudzināt līdz dievišķības kondīcijai.
Bez tam sirds transplantācijai vajadzīga donora sirds. Par sirds donoru cilvēks kļūst nejauši un negribot, parasti, ja viņš aiziet bojā kādā avārijā. Dažreiz tuvinieki ir tie, kas piekrīt sirds izmantošanai cita cilvēka glābšanai. Toties Kristus atdeva Savu sirdi apzināti, tīšprāt, mīlēdams visas pasaules grēciniekus. Un Golgatā Viņš cieta nesalīdzināmi vairāk, nekā kāds var ciest jebkurā avārijā. Kristus kā grēcinieku lielais brīvprātīgais Donors ir salīdzinājums, kas ļauj skaidrāk izprast Dieva Dēla upura būtību.
Treškārt šis salīdzinājums uzskatāmi rāda ticības nozīmi cilvēka pestīšanas procesā. Pati sirds transplantācijas operācija paiet slimniekam nemanot, parasti arī bez lielām sāpēm pēcoperācijas periodā. Visgrūtākais cilvēkam ir izšķirties uz operāciju. Ir zināmi gadījumi, ka slimnieks gadiem ilgi šaubās un mokās un tikai tad piesakās operācijai. Nereti ilgā šaubīšanās beidzas traģiski. Slimnieks it kā tic ārstam, bet tomēr ne tik droši, lai ļautu viņam brīvi rīkoties ar savu sirdi. Dažreiz slimnieks izšķiras tad, kad operēt ir jau par vēlu. Slimniekam trūka tās ticības, kas “sēstas ķerrā”.
Ceturtkārt var minēt to, ka slimniekam gan pirms, gan pēc operācijas jābūt paklausīgam un cītīgi jāpilda visas ārsta norādes. Pravietis garīgās transplantācijas sakarā min gatavību “staigāt Dieva likumos”.
Ja ar to domāta ar visiem Dieva baušļiem saskanīga dzīve, tad tas ir vairāk, nekā mēs pie labākās gribas spējam. Dieva baušļi prasa absolūtu altruismu, pašaizliedzīgu mīlestību pat pret ienaidniekiem, neaptraipītu skaidrību pat domās un jūtās, pie kam ne tikai pasīvu bezgrēcību. “Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēk. 4:17). Vai kāds var dzīvot virs zemes, nepalaizdams nevienu pašu izdevību darīt labu?
Bet “staigāt Dieva likumos” nav Dieva prasība, bet gan Viņa apsolījums. “Es jums došu Savu Garu un darīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos.” (Jhz. 36:27.) Dievs apsola panākt radikālu pārvērtību ticīgā cilvēka dzīvē. Izmaiņas rezultātā cilvēks reiz spēs to, ko viņš tagad nespēj: dzīvot skaidru, bezgrēcīgu dzīvi. Tas, kas to vēlas un ir pārliecināts, ka Dievs spēj un grib viņam palīdzēt, no savas puses neatlaidīgi centīsies gan pasīvi, gan aktīvi ievērot Dieva baušļus. Tādiem Dievs palīdz, un izmaiņas viņu dzīvesveidā notiek. Pilnīgi svēts un bezgrēcīgs cilvēks vēl nekļūst.
Melu un netaisnības pārsātinātajā pasaulē pilnīgi bezgrēcīgs varēja būt tikai Tas, kas bija nācis no debesīm. Cilvēks būs morāli pilnīgs tad, kad zemes gaisotne būs attīrīta, un to Dievs darīs nākotnē. Šodien tikumiskās pilnveidošanās darbs vēl noris pakāpeniski un ar mainīgām sekmēm. Šodien lielā atšķirība starp cilvēku un cilvēku ir tā, ka viens tic, bet otrs netic, ka Dievs grib un spēj pilnveidot pasauli.
Atšķirība dzīvesveidā starp vienu un otru var nebūt liela: Dievs ietekmē arī neticīga cilvēka prātu un sirdsapziņu, mudinot to uz labu. Bet ja trūkst ticības ideālam un ilgu pašam kļūt ideālam, Dievs neizdarīs garīgo sirds transplantāciju pret cilvēka gribu.
Morālo, Dieva baušļiem atbilstošo dzīvesveidu Bībele nosacīti sauc par darbiem. Dievs “atmaksās ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atkl.22:12.), Mūžīgā dzīvība apsolīta tam, kas Jēzus vārdus “dzird un dara”, bet tas, kas “dzird un nedara” aizies bojā.(Mat.7: 24 – 27.).
Rakstos ir arī aprādīts, ka mūsu darbi virs zemes nekad nav pilnīgi, labie darbi bez ticības cilvēku nedara taisnu, t.i. derīgu Dieva valstībai. Darbu, t.i. tikumiskā dzīvesveida mūžīgā vērtība ir tā, ka šie darbi liecina par mūsu ticību.
Ir arī atšķirība starp ticību un ticību. Par ticību sauc gan lētticību, gan nedrošu pieņēmumu par Dieva varbūtējo esamību, gan arī konfesionālo piederību. Šie ticības paveidi nekvalificē ticīgo Dieva valstībai. Īstās ticības pazīme ir darbi – Dieva likumam paklausīga dzīve. Pie tam sasniegtais tikumības līmenis nav izšķirošais, jo morālo pilnību šajā dzīvē nesasniedz neviens. Izšķirošais jautājums ir – vai cilvēks dara itin visu, ko viņš saprot un spēj.
Golgatas notikuma aprakstos minēts kāds ļaundaris, kas reizē ar Kristu tika notiesāts un bija piekalts pie krusta blakus Pestītājam. Savas nelietīgās dzīves pēdējās stundās ļaundaris izjuta nožēla par saviem grēkiem un izteica ilgas pēc pilnības Dieva valstībā. Jēzus viņam apsolīja, ka viņš būs kopā ar Jēzu paradīzē (Lk.23:43.). Daži no sirds izteiktie vārdi bija viss, ko ļaundaris vairs spēja veikt savas morālās pilnīgošanās labā. Bet ar šo mazumu pietika, lai apliecinātu ļaundara ticību un ilgas, un tas ir lielākais, ko ar labiem darbiem var panākt.
Šo patiesību ilustrē un padziļina kāda vienkārša alegorija. Maza meitenīte grib palīdzēt vecākiem. Viņa ieiet šķūnītī, pietupjas pie malkas strēķa un saņem rociņās palielu klēpi malkas, bet nespēj piecelties, jo malkas klēpis pārāk smags. Tomēr viņa neatlaižas un turpina cīnīties ar savu nastu. Pēc kāda laika šo bezcerīgo stīvēšanos pamana Tēvs. Viņš pieiet no muguras, paņem klēpī meitenīti ar visu malku, ienes istabā un vēl uzslavē bērnu par sasniegto uzvaru. Aptuveni tāda ir sakarība starp ticību, darbiem un galamērķa – tikumiskas pilnības – sasniegšanu.
