3. nodaļa – BĪBELES KODOLS

Kāds nejūds griezās pie slavena jūdu rabīna ar lūgumu izskaidrot viņam jūdu ticības galveno jēgu, stāvot uz vienas kājas. Iemesls saprotams: Vaicātājs gribēja uzzināt pašu galveno ļoti īsos vārdos. Rabīns dabūja vienlaicīgi sasprindzināt savas prāta spējas un arī savas fiziskās spējas noturēties uz vienas kājas.

Kāda meitene no Latvijas, būdama Tallinā, iegāja kādā baznīcā un noklausījās visu dievkalpojumu. Igauniski viņa neprata, bet tomēr gribēja uzzināt, kas tā par ticību. Pie izejas viņa to pajautāja kādam vīrietim, kas mazliet prata krievu valodu. Viņš jautājumu saprata, bet neko daudz nevarēja krieviski paskaidrot. Mirkli padomājis, viņš īsi pateica: Hristos živoi i nas ļubit (Kristus ir dzīvs un mūs mīl). Meitene pamāja ar galvu: viņa galveno bija sapratusi.

Šāda vēlēšanās – īsi uzzināt galveno, ir katram zinātkārajam lasītājam, kas ir paņēmis rokā 1200 lapaspušu biezo grāmatu ar nosaukumu “Bībele”. Mūsu steidzīgajā laikmetā, kad retam ir pacietība izlasīt avīzi no sākuma līdz galam, gandrīz neiespējami sagaidīt, lai lasītājs izlasītu 1200 lapaspuses, un tad spriestu par grāmatas saturu.

Kliedzošu virsrakstu vai ilustrāciju Bībelē nav, bet ir gan īsi norādīts, kas ir šīs grāmatas galvenais saturs. “Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un TIE IR, KAS DOD LIECĪBU PAR MANI.” (Jāņ.5:39). Ir tikai viena lieta, kuru vērts meklēt Svēto Rakstu vārdos - laimi, dzīves jēgu, Bībeles valodā – mūžīgo dzīvību. Tādā nolūkā mums Bībelē jāmeklē “LIECĪBA PAR MANI”. Šos vārdus saka Jēzus Kristus, kuru Bībele pati nosauc par ticības iesācēju un pabeidzēju. Tātad Kristus ir Bībeles galvenais saturs.

Dažuviet Bībele runā tieši par Kristu, kā par vēsturisku personu. Cituviet viņa vārds nav minēts, bet arī šajos aprakstos ieteikts meklēt informāciju par Kristu un viņa darbiem. Lietderīgi sākt ar tiešo informāciju par šo vēsturisko personu, kas atrodama Jaunās Derības pirmajās četrās grāmatās, t.s.evaņģēlijos. Jāpiezīmē, ka Bībele raksturo Jēzu Kristu kā dievišķu būtni. Tāpēc valodās, kurās pielieto lielos un mazos alfabēta burtus, Kristus vārdu, kā arī personificējumus un vietniekvārdus, kas attiecas uz Kristu vai uz Dievu, raksta ar lielajiem sākumburtiem.

Kristus dzimšanas gads iezīmē mūs ēras sākumu. Vēlāki pētījumi ļauj uzskatīt, ka Jēzus ir dzimis jau aptuveni četrus gadus pirms mūsu ēras. Viņa piedzimšana bija neparasta. Kādai jaunai meitenei vārdā Marija parādījās eņģelis un paziņoja, ka viņai piedzims dēls, kas būs īpašs Dieva sūtnis pasaulē. Viņš nepiedzims kā dažkārt cilvēki. Marijai iestāsies grūtniecība vēl pirms viņai būs bijuši dzimumsakari. Marijas līgavainis, atraitnis Jāzeps viņai noticēja pēc tam, kad arī viņš bija redzējis eņģeli un saņēmis šo vēsti. Šis noslēpums nebija plaši izplatīts. Tikai pēc Kristus nāves, kad radās sīvi Kristu draudzes pretinieki, tie atcerējēs Kristus dzimšanas apstākļus un cēla neslavu Marijai, lai tā kompromitētu Kristu kā Personu.
Vārdu “Jēzus” (Ješua) vecāki Viņam deva pēc eņģeļa norādījuma, jo ebreju valodā Ješua nozīmē Glābējs. Eņģelis teica “. .jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem.” (Mt.1:21) .Vārds “Kristus” (Hristos) grieķu valodā nozīmē “Svaidītais”. Ebreju valodā šis vārds skan Mašiah. Ar šādu titulu godināja karaļus un augstos priesterus, jo kronēšanas ceremonijā ietilpa galvas iesvaidīšana (ieziešana) ar īpašu eļļu. Tālaika lietojumā, tāpat kā šodien šis tituls lielākoties apzīmē tikai vienu personu - gaidāmo Pasaules Glābēju. Vārds Jēzus – Jošua, Jehošua, Hošeja – bija izplatīts vīriešu vārds, kas neizraisīja pārpratumus. Turpretī Kristus – Hristos, Mašiah, Mesija ir Pasaules Glābēja tituls. Neticīgie apstrīdēja šo Jēzus titulu un sauca Viņu vienkārši par Jēzu no Nacaretes.

Jēzus auga, kā citi bērni, nekas neliecināja, ka Viņš justos citādi kā Viņa vienaudži. Pirmais stāsts par Viņa īpašo statusu attiecas uz Viņa divpadsmito (varbūt trīspadsmito) dzīvības gadu. Šajā vecumā Jāzeps un Marija Jēzu paņēma līdzi uz tradicionālo gadskārtējo dievkalpojumu Jeruzalemes templī. Ļaužu drūzmā Jēzus pazuda Saviem vecākiem. Sakarā ar to Marijai ar Jēzu radās neliela vārdu pārmaiņa, kuras gaitā Jēzus izteica vārdus “Man jādarbojas Sava Tēva lietās” (Lk.2:49). Bija acīmredzams, ka Jēzus runāja par Debesu Tēvu, nevis par Jāzepu. No konteksta var saprast, ka jaunā atskārsme Jēzum radās dramatiskā noskaņojumā, ko izraisīja dievkalpojums templī.

Tempļa kalpošana Jeruzalemē bija svinīga un krāšņa, bet mūs, pilsētniekus, tā būtu dziļi šokējusi ar savām ceremonijām. Templī pienesa dzīvnieku upurus. Tiem vajadzēja atgādināt, ka pasaulē valda nepielūdzams un skarbs princips: Likuma pārkāpējs zaudē dzīvību. Dieva likumi – fiziskie un morālie – pārvalda pasauli. Likuma ievērotājs dzīvo droši un laimīgi, bet pārkāpējs pats sevi nolemj nāvei, jo Dieva likums ir dzīvības likums. Visi cilvēki diemžēl grēko, tāpēc visi ir pelnījuši nāvi. Tāpēc templī pielūdzēju acu priekšā kāva lopus, lai cilvēki redz, ko viņi grēkojot ir pelnījuši.

Šī nepatīkamā ceremonija arī atgādināja brīnišķo Dieva žēlastības vēsti. Mirstošie dzīvnieki taču paši nebija grēkojuši, tie MIRA grēcīgo cilvēku VIETĀ. Tas jau bija cerīgi, bet ne priesteri, ne tauta vēl īsti nesaprata, kas un kā varētu mirt, lai atbrīvotu grēciniekus no pelnītā soda. Divpadsmitgadīgais Jēzus upurjēra nāvē varēja gan vismaz nojaust Savu sūtību un likteni.

Neraugoties uz to, Viņš vēl astoņpadsmit gadus palika Nacaretē un strādāja par namdari kopā ar Jāzepu un arī turpināja šo darbu pēc viņa nāves.
Trīsdesmit gadu vecu mēs atrodam Jēzu pie Jāņa Kristītāja mācekļiem. Pravietis Jānis bija Jēzus vienaudzis, kas iesāka pulcināt ļaudis un tiem sludināt jau pirms Jēzus. Vārds “kristīt” grieķu valodā nozīmē “pagremdēt” jeb “iemērkt”. Sākotnēji pagremdēšanu ūdenī praktizēja kā higiēnisku procedūru pēc Mozus bauslības norādēm. Kristus laikā jūdi pagremdēšanu piekopa kā morālas attīrīšanās simbolu. Ja nejūdi nāca pie ticības dzīvajam Dievam un Viņa likumiem, tad viņus pirms uzņemšanas jūdu kopienā pagremdēja ūdenī. Stingrais morālists Jānis sludināja, ka arī ticīgie jūdi pēc būtības ir nešķīsti grēcinieki. Viņš aicināja uz morālu atjaunotni un jaunu dzīvesveidu. Tos, kas atsaucās, viņš pagremdēja-kristīja līdzīgi tam, kā to parasti darīja ar pagāniem-nejūdiem. Domājams, ka Jāņa mācekļi bija tie, vai arī tuvu tiem, ko šodien pazīst kā kumrāniešus un esēniešus. Tās Kristus laikā bija dedzīgu jūdu ticīgo kopienas, kas izveidoja klosteriem līdzīgas draudzes tuksnešainās vietās Jeruzalemes apkārtnē. Šajās brālībās bija dzīva cerība, ka drīz parādīsies praviešu apsolītais Pasaules Glābējs – Mesija. Jānim Dievs atklāja, ka šis Glābējs drīz nāks, un Jānis Viņu varēs pazīt.

Jēzus tiešām atnāca pie Jāņa, un Jānis Viņu pazina pēc Dieva dotās zīmes. Bet tad Jēzus izdarīja to, ko Jānis nekādi nebija gaidījis: Viņš pieprasīja, lai Jānis Viņu pagremdē. Jānim tas likās nevietā un pat zaimojoši: Jēzus, debesu Sūtnis bija šķīsts un tīrs, bet Jānis bija tikai cilvēks. Kuram kuru tad vajadzēja šķīstīt? Tomēr Jēzus uzstāja, teikdams “Tam tā jānotiek, jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” (Mt.3:15). Kristus draudze šo pavēli pieņēma un jaunus draudzes locekļus uzņem ar pagremdēšans jeb kristības ceremoniju.

No šī laika Jēzus uzsāka Savu darbību kā ceļojošs sludinātājs. Dzīve romiešu okupētajā Palestīnā bija grūta, laiki bija nedroši un mainīgi, un jūdi labprāt klausījās Dieva iepriecas un iedrošinājuma vārdus no ceļojošo sludinātāju mutes. Sludinātāji vienlaicīgi bija arī skolotāji, pravieši, dziednieki un brīnumdari. Algu viņiem nemaksāja, bet katrā namā vai būdiņā viņiem bija pajumte un vieta pie galda. Ievērojamākie skolotāji ceļoja kopā ar saviem palīgiem un mācekļiem.
Jēzus dziedināja daudz dažādu slimnieku, faktiski visus, kas pie Viņa nāca ticībā. Bija veseli ciemi, kuros nepalika nevien kropļa, aklā un sirdzēja. Nevienā būdiņā vairs neskanēja vaidi, jo ciemam bija izgājis cauri Jēzus no Nacaretes. Bieži Jēzus saistīja dziedināšanu ar morālu dziedināšanu, ar atsacīšanos no grēka darbiem. Kādu dziedināto Jēzus atlaida ar vārdiem “Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jņ.5:14).

Jēzus aicināja sev līdzi arī mācekļus. Palaikam Viņam bija pat septiņdesmit mācekļu, vēlāk tikai divpadsmit. Arī mācekļi saņēma spēku darīt brīnumus, gan ne tik lielu, kā Jēzus pats. Brīnumi bija lieli: Jēzus staigāja pa ūdens virsu, pavēlēja vētrai norimt, un tā norima; atvēra acis aklam no dzimšanas, uzmodināja mirušo, kas jau gulēja zārkā un bija sācis trūdēt. Nekad Viņš nedarīja brīnumu, lai pierādītu Savu varēšanu; visi brīnumi bija vērsti tikai uz palīdzēšanu cilvēkiem viņu vajadzībās.
Rūpīgi pētot aprakstītās Jēzus gaitas, izskaitļots, ka Jēzus vairāk laika pavadīja dziedinot, nekā mācot un sludinot. Tomēr šie abi Viņa darbības virzieni nav asi norobežojami. Arī Viņa labie darbi sludināja cilvēkmīlestību, iežēlu, pašaizliedzību, cilvēku vienlīdzību.

Jēzus bija populārs. Viņa vārdu un darbu dziļāko ētisko un pravietisko patiesību izprata nedaudzi, bet visi ievēroja Viņa pārdabīgās spējas. Jūdu nacionālisti labprāt gribēja Viņu izmantot kā vadoni, kas ar dievišķu spēku padzītu romiešus no Jūdejas. Kristus ļoti uzsvērto mācību par Dieva valstības drīzu iestāšanos nacionālisti uztvēra kā aicinājumu sacelties pret romiešiem, un pat mēģināja Jēzu ar varu pasludināt par ķēniņu.

Jēzus sazvērestību manīja un izjauca mēģinājumu, likdams mācekļiem doties projām un atstāt Viņu vienu. Šī nevēlēšanās kļūt par ķēniņu nebija vienīgais, kas nacionāļiem nebija pa prātam. Jēzus sniedza palīdzību un uzrunāja arī sveštautiešus. Viņš brīnišķi dziedināja smagi slimu romiešu karavīru un laipni runājās ar vietējā garnizona kapteini. Arī tautas nicinātie un ienīstie kolaboracionisti, jūdi, kas romiešu uzdevumā ievāca nodokļus un muitas nodevas, bija Jēzus ieredzēti. Reizēm Viņš tos pat slavēja – viņi savā ziņā esot taisnāki par Rakstu mācītājiem! Tautas vadoņi, kas slepeni gatavoja sacelšanos pret romiešu okupantiem, ar lielām aizdomām klausījās Jēzus mācību par piedošanu un cilvēkmīlestību. Paskubinājumā mīlēt savus ienaidniekus vadoņi saredzēja ļoti skaidru politisku zemtekstu.

Jēzus popularitāte auga augumā, un līdz ar to auga vadoņu neapmierinātība. Beidzot kādā pusslepenā galvenās padomes sēdē izskanēja ierosinājums: “Mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” (Jāņa 11:50).

Šī plāna īstenošana prasīja zināmu viltību . Romieši neatļāva jūdu tiesai piespriest nāves sodus. Šādas tiesības bija tikai romiešu prokurātoram. Bet kā lai izskaidro romiešiem Nācaretes sludinātāja nāves vainu? Rabīni taču nevarēja teikt patiesību, ka Jēzus viņiem traucē kūdīt tautu uz bruņotu sacelšanos ! Evaņģēlijos sīki aprakstīts, kā jūdu vadoņi piemeklēja visdažādākās šķietamas vainas, lai pamatotu apsūdzību. Atsaucoties uz Kristus mācību par Dieva Valstību, rabīni pat attēloja Kristu kā dumpinieku pret Romu.

Prokurātors labi saprata, ka īstie apsūdzības iemesli netiek atklāti. Bet Romā no prokurātoriem prasīja, lai viņi velti nesaasina attiecības ar pakļauto tautu runasvīriem. Pilāts atklāti atzina Jēzus nevainību, bet viena ceļojoša jūdu pravieša dēļ riskēt ar dumpi un, līdz ar to, ar Romas labvēlību ? Augstajam ierēdnim nebija nekā svētāka, kā viņa karjera. Pilāts piesprieda Jēzum no Nācaretes nāvessodu pie krusta.

Romas impērijā cilvēka dzīvība bija lēta. Ja gribēja publiski sodīt dumpiniekus vai izbēgušus vergus tā, lai atbaidītu vergu tūkstošus no līdzīga soļa, tad ar nāves sodu vien bija par maz. Bija izgudroti paņēmieni, kā likt vainīgajiem mirt lēnā un mokošā nāvē. Toreiz smagākais sods bija piesišana krustā. Līdz ar Kristu šīm mokām tika pakļauti vēl divi vīrieši.

Lai brīdinātu un iebaidītu tautu, mocekļu vainu uzrakstīja uz tāfeles, un to pienagloja pie tā paša krusta. Jēzum piemeklēto vainu Pilāts dibināja uz jūdu liecību, ka Jēzus esot Sevi nosaucis par jūdu ķēniņu. Gan jūdi gan Pilāts labi saprata, ka ne Jēzus tieši tā ir teicis, nedz arī Viņš bija domājis gāzt ķeizaru. Bet sodam vajadzēja formālu pamatojumu, un Pilāts lika uzrakstīt trijās oficiālajās valodās “Jēzus no Nacaretes, jūdu ķēniņš.” Kad jūdu vadoņi bija izlasījuši uzrakstu, viņi apmulsa. To varēja saprast kā jūdu tautas sakāvi un kapitulāciju Romas priekšā: Ķēniņš pakārts krustā un nomiris! Vēl sliktāk būs, ja to kāds sapratīs garīgā nozīmē. Rabīni steigšus gāja pie Pilāta un pieprasīja, lai viņš kaut kādā veidā izlabo šo kļūdu. Bet Pilāts šajā dienā bija jau pietiekoši daudz piekāpies. ”Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis, “ (Jāņa 19:22.) Pilāts strupi noteica un parādīja jūdiem durvis.

Jēzus mirstot bija trīsdesmit trīs gadus vecs.
Pirms Savas nāves Jēzus Saviem mācekļiem bija daudzkārt minējis, ka Viņam būs jātiek nodotam, mocītam un nonāvētam pēc Dieva īpašā nodoma. Jau Jānis Kristītājs Jēzu bija atklāti pasludinājis par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Vairākās runās Jēzus bija arī izteicies par Savu gaidāmo augšāmcelšanos pēc nāves; tomēr mācekļi no tā gandrīz neko nebija sapratuši. Kad Jēzus tika apcietināts, notiesāts un nomocīts, mācekļi bija pilnīgā neizpratnē un bailēs bēga no tiesas nama un no soda izpildes vietas.

Jēzus mira piektdienā īsi pirms saulrieta. Mācekļi steigšus noņēma viņa ķermeni no krusta un guldīja to kādā kapenē – paplašinātā alā, ko izmanntoja kā dzimtas kapavietu. Kad saule norietēja, pēc bauslības sākās nākamā diena, un tā bija svētā dusasdiena, sabats, kad neko nedrīkstēja strādāt. Mācekļi šo noteikumu stingri ievēroja, un tāpēc nepabeidza mirušā tradicionālo iesmaržošanu ar aromātiem, bet nolēma šo pēdējo mīlestības darbu nobeigt nākamajā dienā pēc sabata, svētdienas rītā.

Tālāk Evaņģēliji ziņo, ka kaps izrādījās tukšs, un eņģeļi pasludināja mācekļiem, ka Kristus ir augšāmcēlies. Pēc tam Kristus vairākkārt pats parādījās mācekļiem ilgstošā laika sprīdī.1.Kor.15:6 apustulis Pāvils raksta, ka vēl pēc apm. 20 gadiem ir sastapis aculieciniekus, kas bija redzējuši augšāmcelušos Jēzu vienatnē un arī kādā lielā sapulcē ar piecsimt dalībniekiem.

Jeruzalemes rabīnus šī vēsts ne tikai pārsteidza. Ja Jēzus no Nacaretes bija Dieva īpašais Sūtnis, varbūt pat Pasaules Glābējs, Mesija, tad viņi ar romiešu rokām ir nonāvējuši paši savu Glābēju! Bija steigšus jāizdomā cita versija. Jūdu versija par pazudušo Nacarieša līķi nebalstījās uz pierādījumiem. Nekas neliecināja par to, ka kāds būtu līķi slepeni izzadzis un pārvietojis citur. “Par labu” šai versijai liecina tikai tas, ka mirušu cilvēku augšāmcelšanās neietilpst parastajā cilvēces pieredzē.

Tādi ir galvenie Jēzus Kristus zemes dzīves fakti, kā tos redzēja vairums Viņa laikabiedru.