Likuma vara ir viena no mūsu civilizācijas pamatvērtībām. Sākotnēji likumus izstrādāja un piemēroja atsevišķas personas vai personu grupas ar visas tautas piekrišanu vai bez tās. Monarhi, ķeizari, vadoņi, fīreri un dučes bija labāki un ļaunāki, bet visiem kopīgs bija tas, ka viņi nebija gudrāki par pārējiem cilvēkiem. Tāpēc šodien likumdošanu uzskata par visas tautas privilēģiju un atbildību.
Likumi tiek pastāvīgi papildināti un mainīti. Tā tas ir itin visās sabiedrības struktūrās. Iemesls ir tas, ka pareizo lietu kārtību var zināt un noteikt tikai tas, kas šīs lietas ir radījis. Cilvēki radīja satiksmes līdzekļus, izbūvēja ceļu un ielu tīklu un tapēc spēj izstrādāt satiksmes noteikumus, kas garantē to ievērotājiem drošu pārvietošanos. Bet pašu zemi un tās bagātības cilvēki nav radījuši. Arī atsevišķais indivīds un sabiedrība kopumā nav cilvēku radīti. Stingri ņemot, galvenajās lietās cilvēkiem nav iespējams īstenot likumdevāja varu.. Cilvēks var tikai atklāt, fiksēt un piemērot jau esošas likumsakarības. Ņutona likumu Ņutons ir tikai atklājis un definējis, nevis izgudrojis vai radījis. Dabas un sabiedrības likumi ir noslēpumi, kurus mums dots atklāt tikai daļēji. Tāpēc visi mūsu likumi ir nepilnīgi, precizējami, papildināmi un bieži arī atceļami un aizvietojami ar labāk izprastiem.
Tomēr jebkura kārtība ir labāka par haosu. Bez likumu varas apstātos visas dabas norises. Sabiedrībā, kurā nevaldītu likumi, cilvēki justos nedroši un apdraudēti ik uz soļa. Dzīve kļūtu neprognozējama. Pēc cēloņiem vairs nevarētu spriest par gaidamajām sekām. Līdz ar to zustu cilvēka neatņemamā iezīme - individuāla atbildība par savu izvēli un tās sekām.
Likuma vara dod drošību, iespēju prognozēt rīcības sekas, paredzēt nākotni. Suverēnā likuma vara izslēdz katru patvaļu. Valstīs, kur vēl pastāv monarhija, arī karaļi atzīst, ka viņi ir bezspēcīgi likuma priekšā.
Lai likuma vara funkcionētu, likumam jābūt nepiekāpīgam un nepielūdzamam; tas nozīmē – arī nežēlīgam. Likums, kas izslēdz patvaļu, izslēdz arī iežēlu. Tā ir likuma varas ēnas puse. Šī ēna ir drūma un atņem prieku par likumsakarīgo dzīvi pasaulē. Kapitālisma likumi nodrošina veiksminiekam neaprobežotas iespējas iegūt visu, kas iegūstams. Lai tas funkcionētu, likumam arī jāļauj neveiksminiekam zaudēt visu, kas zaudējams. Sašķeltā sabiedrība mēģina nogludināt nepielūdzamā likuma asās šķautnes. Ja to dara, tad likums zaudē savu iedarbību.
Arī Dievs, kas ir radījis likumsakarīgu pasauli, sastopas ar šo dilemmu. Viņš visai radībai ir devis tai atbilstošus likumus, kas nodrošina pilnīgu labklājību un laimi tiem, kas šos likumus ievēro.
Dievs ir taisnības Dievs, bet arī mīlestības Dievs. Par to liecina Bībele – Dieva Vārds, un liecina arī iežēla un mīlestība, ko vairāk vai mazāk pazīst visas būtnes un īpaši cilvēks. Vecāki iemāca bērniem dzīves likumības, bet arī mīl savus bērnus. Kad bērni ir pārkāpuši laimīgas dzīves likumības un bauda pārkāpuma rūgtās sekas, vecāku mīlestība izpaužas kā iežēla, kas cenšas mīkstināt pelnītās pārkāpuma sekas. Kā to var, neatceļot likuma varu?
Pārkāptā likuma atsitieni audzina un māca. Mīlestība, piemēram, vecāku mīlestība, var piekrist šādai audzināšanai cerībā, ka bērns atgūsies no pārciestā un otrreiz būs uzmanīgāks. Bet ja atgūties vairs nav iespējams? Ja bērns savas pārgalvības dēļ ir kļuvis par invalīdu, vai pat zaudējis dzīvību? Ar to vecāku mīlestība nevar samierināties, un arī Dievs ar to nesamierinās.
Bībele māca, ka Dievs cilvēku ir radījis kā Sev līdzīgu būtni “pēc Sava tēla un līdzības” (Gen.1:26). Dievs ir nemirstīgs, un arī cilvēks ir radīts nemirstībai. Bībele klusē jautājumā par nāves neizbēgamību šūnu un zemāko organismu līmenī. Bet cilvēks kā indivīds ir sistēma, kas spējīga nemitīgi atjaunoties, līdz pat bezgalībai. Visas sistēmas spējas atjaunoties saglabājas tikmēr, kamēr cilvēks nepārkāpj Dieva dotos dzīvības likumus. Dažs pārkāpums ir tāds, ka vainīgais uz vietas zaudē dzīvību. Cits pārkāpums tikai pakāpeniski attīstās par nāvējošu vainu. Bībele shematiskajā stāstā par šo norisi min, ka pirmais cilvēks ar savu apzināto pārkāpumu ir zaudējis organisma spējas bezgalīgi atjaunoties. Viņš pats vēl ir nodzīvojis vairāk nekā deviņsimt gadus, bet pēc tam nomira. Viņa pārgalvības dēļ arī pēcnācēji dzima ar genētisku noslieci uz morālu nenoturību, un līdz šim visi cilvēki atkārto pirmā pārkāpēja kļūdu. Tā Bībele izskaidro cilvēku mirstību.
Mīlestības Dievs ar to nesamierinājās. Cilvēks bija izdarījis nāves grēku, bet Dievam viņa bija žēl. Lakoniskais Dieva taisnības princips “Grēka alga ir nāve” (Rom.6:23) nevarēja tikt apiets vai mīkstināts. Kā pašaizliedzīgā mīlestība varētu glābt vainīgo, nepārkāpjot nepielūdzamo Dieva taisnību?
Dievs atrada, ka tāda iespēja pastāv, bet tikai viena: Viņam Pašam, Taisnības Dievam, mirt grēcinieka vietā. Dieva taisnības zobens pacelts, lai atņemtu pārkāpējam dzīvību, bet Dieva mīlestība stājas zobenam ceļā. Mīlestība neaptur zobenu, tas krīt, bet krīt uz Mīlestības Dievu, kas ir nostājies zobenam ceļā. Pārkāpējs var dzīvot.
Šis risinājums, ko pazīst tikai Bībele, nav tik fantastisks kā daudziem liekas. Nepielūdzamās likumsakarības mēs sastopam ik uz soļa. Mīlestību, arī uz vainīgo, pazīst visi vecāki un ne tikai vecāki. Varētu uzskaitīt daudzus gadījumus, kad cēli glābēji atdod savu dzīvību par tiem, kas apdraudēti un paši pie tā vainīgi. Kalnos un ūdeņos glābēji riskē ar savu dzīvību, glābjot pārgalvīgus tūristus, kas neievēroja brīdinājumu zīmes. Blaumaņa aprakstītie zvejnieki atdod otram savu vietu glābšanas laivā un paliek uz ledus gabala. Aiz mīlestības.
Akli ticēt atliek tikai tam, ka Viens ar Savu upurēto dzīvību glābj visus, miljonus, pat miljardus cilvēku. Protams, tādus precedentus mēs cilvēcē neatrodam. Bet šis Viens ir Dievs. Tādēļ jautājums – kā tas tehniski iespējams, ir lieks. Atliek tikai jautājums sirdij – vai tā jūt, vai tā piekrīt, ka taisni tādai mīlestībai jābūt Tam, kas valda pār visu un pār visiem?
Krusta zīme nav maģiska, bet tā uzskatāmi attēlo lielo dievišķo patiesību par
Mīlestības Dievu un Viņa nodomu glābt nāvei nolemtos grēciniekus. Šeit, pie moku staba, Kristus mācība krustojās ar Viņa dzīvi un kļuva par vienu veselu glābšanas simbolu.
Šeit, pie Kristus krusta, dievišķā vertikāle sastapās ar cilvēcīgo horizontāli. Dievs kļuva par cilvēku un mira kā cilvēks, lai cilvēks kļūtu par Dieva dēlu vai meitu un dzīvotu mūžīgi kā Dievs.
Golgatā Dieva aicinājuma vertikāle saskaras ar katra atsevišķa cilvēka horizontālo, zemišķo un laicīgo dzīves ceļu. Šajā krustpunktā es varu atsaukties un paņemt līdzi debesu vertikāli visā tālākajā dzīves ceļā. “..ik dienas ņem ..savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lk. 9:23). Šeit katrs var arī pagriezt muguru savas dzīves krustpunktam un turpināt ceļu pa horizontāli, it kā krustpunkta nebūtu bijis.
Kristus aicinājums cilvēkam ir konkrēts piedāvājums. Jēzus, Dieva Dēls ar Savu neaptraipīto dzīvi ir nopelnījis vietu mūžīgajā laimē. Mēs ar savu grēcīgo dzīvi esam nopelnījuši mūžīgo pazušanu, drūmo nebūtību, Golgatas krustu. Bet Dievs negrib, lai mēs aizejam šo ceļu. Viņš tāpēc ir pats aizgājis mūsu vietā mirt, un mūs aicina nākt Viņa vietā un dzīvot.
Tas, kas tic, ka šāda apmaiņa ir iespējama, ir kristietis. Tas, kas šādai iespējai netic, nav kristietis. Izcelsme, ģimenes tradīcijas, dzīvesveids šajā gadījumā nekrīt svarā. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņ.3:16)