Futuroloģija – mācība par nākotni – ir Bībeles dabīga un neatņemama sastāvdaļa. Lai gan Bībeles grāmatu žanri ir atšķirīgi, pamatos tā ir tomēr vēstures grāmata. Tā vēsta par daudziem vēstures notikumiem, un galvenās mācības izriet no globāla mēroga notikumiem pagātnē - Zemes un cilvēka radīšanas, cilvēka novirzīšanās no laimes un dzīvības ceļa, Kristus nākšanas, dzīves un nāves. Ar tikpat lielu noteiktību Bībele izklāsta Zemes dzīvesstāsta turpinājumu nākotnē.
Bībele gan min mūsdienās iecienīto vēstures filozofiju, kas neredz ne vēstures sākumu, nedz arī beigas: “Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un, kas vēl būs, tas arī sen jau ir bijis.” .Minēts arī šīs filozofijas galaprodukts: “tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā. . “ (Māc. 3:15; 2:20). Ja valdošais uzskats par vēsturi to attēlo apļa vai elipses veidā, kuras līknei nav ne sākuma, ne gala, tad Bībele izprot vēsturi kā līniju, kurai ir gan sākums, gan gals.
Shēmatiski Bībele apraksta ceļu no pasaules radīšanas līdz tās jaunradīšanai, no zaudētās paradīzes pirmajā Mozus grāmatā, līdz atgūtajai paradīzei pēdējā, Atklāsmes grāmatā. Tāpēc Bībeles pētnieki Bībeles mācību par nākotni – futuroloģiju - biežāk dēvē par eshatoloģiju (gr.) – mācību par pēdējām lietām.
Kristus mācība slavena ar tās augsto morāles standartu – aicinājumu dzīvot bezgrēcīgu pilnīgas mīlestības dzīvi. Mazāk pazīstams Kristus sludināšanas vadmotīvs: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.” (Mat.4:17.). Tas bija galvenais iemesls, kapēc vajadzēja pārstāt grēkot un iesākt jaunu dzīvi.
Jēzus nebija drūms dzīves nīdējs un cilvēku kritizētājs. Viņam pat pārmeta, ka Viņš ir pārāk iecietīgs pret pagāniem, kas Dievu nepazīst, un bez aizspriedumiem saskaras ar dziļi amorālām personām no jūdu vidus. Viņš arī nesabiezināja krāsas, runājot par naida, vardarbības un melu pilno pasauli.
Jēzus neizplatīja sensacionālas ziņas par katastrofām un šaušalīgiem noziegumiem, bet izcēla ikdienas parādību – cilvēku morālās nevarības un tās tiešo seku traģismu. Viņu visur apstāja nabagu un kropļu pūļi. Tā bija ikdiena, bet šī ikdiena bija kliedzoša, un Jēzus aicināja tajā ieklausīties. Jēzus nepagāja garām mirstošiem cilvēkiem un bēru gājieniem. Viņš nesamierinājās ar to, Viņš līdzjūtībā raudāja, dažus bēru gājienus apturēja un dažus kapus atvēra. Viņš aicināja cilvēkus nesamierināties ar nāvi, ciešanām un to izraisītāju – grēku.
Tajā Bībeles daļā, kas jau bija Kristus laikā, arī rakstīts par pasaules atjaunošanu paradīzes krāšņumā un laimē, bet Vecajā Derībā tas visbiežāk izteikts poētiskos simbolos un mājienos. Turpretī Kristus un apustuļi par šīm lietām runā uzsvērti, ieejoši, atklātā tekstā. Kad Jēzus dzirdēja par traģiskiem notikumiem ar cilvēku upuriem, Viņš aicināja domāt par pēdējo katastrofu un iespēju tai sagatavoties. Arī runājot par gaidāmo Jeruzalemes iekarošanu un ebreju nācijas traģēdiju, Jēzus pārgāja uz vēl lielāko kataklizmu – Dieva tiesas dienu un sagatavošanos tai.
Neapmierinātība ar dzīves netaisnībām un ciešanām sekmēja ticējumu izplatīšanos par aizkapa dzīvi citā realitātē, kā arī par dvēseles klejošanu no vienas eksistences otrā. Dievs Savā Vārdā nedod pamatu šadiem ticējumiem. Jēzus mācīja, ka ir neredzamā, eņģeļu pasaule, bet cilvēki ar nāvi nepārvēršas par eņģeļiem. “Cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” (Ebr.9: 27). Nāvi Jēzus sauc par miegu, miršana ir aizmigšana, mirušie Viņam ir aizmigušie, jo Viņš spēj tos modināt un to arī darīs savā laikā. Tiesa pēc nāves nozīmē katra individuālo atbildību par savu morālo izvēli. Tā kā izvēles ir tikai divas – ticēt vai neticēt – tad arī tiesas spriedumi ir tikai divi – derīgs vai nederīgs taisnības un laimes valstībai. Šīs ēras noslēguma posmā viss, kas saistīts ar mūsu civilizācijas traģisko vēsturi, aizies bojā, un tā vietā radīsies apstākļi kvalitatīvi atšķirīgai, neiedomājami laimīgai dzīvei. “Debesis ugunī sadegs, un pasaules pamati karstumā izkusīs.Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2.Pēt.3: 12. 13.). Jaunajā laikmetā piedalīsies visi, kas savas dzīves laikā ir ilgojušies pēc tā, ticējuši un gatavojušies jaunajai dzīvei. Tie, kas nav ilgojušies pēc ideālās dzīves un nav tai ticējuši, arī tiks uzmodināti; Dievs, taisnais Soģis viņiem parādīs, kā un kāpēc viņi nespēj iekļauties jaunajā ērā, un aizraidīs viņus mūžīgā nebūtībā. (Jāņ. 5: 28. 29.)
Evaņģēliju valoda un stils ir tēlaini, piesātināti ar jūdiem raksturīgajām alegorijām un hiperbolām. Viena no šīm hiperbolām ir izteicieni par elles mocībām, kas sagaida netaisnos un neticīgos. Sīkāk pētot šos fragmentus tālaika apstākļu un sarunvalodas stila kontekstā, var noskaidrot, ka nekur nav runas par grēciniekiem nolemtu spīdzināšanu. Visskaidrāk par to var pārliecināties, ja atceras, ka Dievs ir Mīlestība. Jēzus zemes dzīve apliecina, ka Dieva mīlestība nekādā ziņā nav un nevar būt saistīta ar atriebību vai ļaunu prieku par otra ciešanām. Jā, Dievs mīlestībā pieļauj cilvēkiem arī ciešanas, bet tikai ar vienu nolūku - palīdzēt cilvēkiem, cietējiem un ciešanu lieciniekiem, nākt pie Dieva un pie mūžīgās laimes. Mīlestība var sagādāt ciešanas, lai glābtu dzīvību. Bet no nāves uzmodinātajiem neticīgajiem vairs nebūs iespējas izglābt savu dzīvību. Tas vien pierāda, ka bezdievīgo ciešanas pēc nāves nevar būt domātas burtiski.
Vecās Derības pravietojumos minēta paredzamā Dieva sūtīta Pestītāja nākšana pasaulē. Pat var atšifrēt nākšanas laiku un daudzas citas detaļas, kas Kristus dzīves laikā ir piepildījušās. Uzmanīgi pētot var atrast, ka pravietota Pestītāja divreizējā nākšana – pirmoreiz, lai uzņemtos grēcinieku sodu, (piem.Jesajas 53.nodaļā) un otrreiz, lai uzmodinātu mirušos, tiesātu, atjaunotu zemi un valdītu (piem.Jes.66: 15.16. Mal. 3: 18-21. u.d.c.). Aiz nepacietības un neizpratnes jūdu vairums sagaidīja, ka Kristus (ebr.Mesija) tūlīt nāks kā valdnieks, kas aplaimos pirmkārt viņus pašu, Dieva izredzēto tautu. Kad Kristus negrasījās valdīt, jūdi pievīlās savās cerībās un sekmēja Viņa notiesāšanu. Tikai samērā nedaudzi izprata, ka tā tas bija paredzēts, un ka nākotnē jāgaida Kristus otrā ierašanās.
Jēzus pats neatstāja nekādas šaubas par Savu atgriešanos uz zemi, lai iekļautu mūsu planētu Dieva valstībā. Kad Jēzus pēc Savas augšāmcelšanās, mācekļu pavadīts šķīrās no zemes, “Viņš tiem redzot tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap.d. 1: 9.-11.).
Šis notikums izslēdz varbūtību, ka Kristus otrā nākšana ir simbolisks vēstījums par kādu pozitīvu pārmaiņu pasaules politiskajā, sabiedriskajā vai/un reliģiskajā dzīvē. Kristus brīdināja, lai Viņa gaidītāji neļauj sevi pievilt ar kādu lielās pārmaiņas surogātu. “Ja tad kas jums sacīs: Redzi, še ir Kristus vai tur, - tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: Redzi, Viņš ir tuksnesī, - tad neizeita āra; redzi, Viņš ir kambaros, - tad neticiet, Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24: 23-27.)
Mūsu laikā ir samērā viegli ticēt tam, ka mūsu Zemi no strupceļa izvedīs varenie spēki, kas valda kosmosā. Pat no materialistiskās filozofijas viedokļa pasaules telpā jāeksistē saprātīgām būtnēm, kas ir varenākas, gudrākas, labāk organizētas nekā mēs. Jau gadu desmitiem radioteleskopi visā pasaulē dienu un nakti iztausta debesis, gaidot signālus no šīm civilizācijām. Daudzo noslēpumaino NLO parādīšanos neviens vairs nemēģina izskaidrot ar astronomu kļūdu vai pārpratumu.
Futurologu prātus jau sen mulsina jautājums, kāpēc līdz šim vēl nevienas civilizācijas sūtnis nav mūs apmeklējis. Nav iedomājams, ka viņi vēl nav pratuši mūs pamanīt vai vēl nespētu mūs aizsniegt. Palaikam izskan hipotēze, kā ārpuszemes spēki uzskata mūsu planētu par savu laboratoriju (kāds autors rakstīja – mēģeni) . “Viņi” pagaidām nedrīkst parādīties, jo tādi ir eksperimenta noteikumi. Kad notikumu attīstība uz Zemes būs sasniegusi zināmu robežu, viņi iejauksies.
Grūti spriest, kādā mērā Kristus atgriešanās uz zemi apstiprinās līdzīgās hipotēzes. Katrā ziņā tās netieši stiprina mūsu cerību, ka Jēzus Kristus nāks vēl pirms mēs būsim paguvuši sevi iznīcināt. Arī Raksti apsola, ka Kristus un Viņa eņģeļi nāks uz Zemi, kamēr to vēl apdzīvo cilvēki.
Kad tas notiks? Kristus, atbildēdams uz šo jautājumu, minēja ārkārtējas dramatiskas parādības dabā, sabiedrības politiskajā , sociālajā un garīgajā dzīvē. Laiku Viņš nenoteica, arī ne aptuveni, bet uzsvēra, ka tas notiks “drīz”. – To ir viegli saprast. Sevis sagatavošanas darbam cilvēks var izmantot tikai savu dzīves laiku, bet tas ir nenoteikts. Tāpēc cilvēkam šodien, šobrīd jādara viss, kas viņa spēkos, lai nokārtotu savas attiecības ar Dievu, ar Viņa likumiem, ar līdzcilvēkiem un pats ar sevi.
Ļoti aptuveni mēs varam prognozēt arī jaunās ēras iestāšanās kalendāra laiku.
Zinātniskā futuroloģija apzinās briesmas, kas apdraud cilvēces eksistenci. Pēkšņu kataklizmu var izraisīt globāls karš vai arī negaidīta stihiska kolīzija. Ja tas nenotiks, tad var aplēst laiku, kas paies līdz brīdim, kad nelabvēlīgā demogrāfiskā, ekoloģiskā, klimatiskā, ģenētiskā, enerģētiskā, ekonomiskā attīstība cilvēces dzīvi uz planētas Zeme darīs neiespējamu. Prognozes, protams, ir dažādas, arī modelēt turpmāko attīstību ar lielu precizitāti nav iespējams. Tomēr nevar neievērot, ka zinātnieku nosauktie aptuvenie termiņi ir relatīvi ļoti īsi, bieži nepārsniedz pat vienas paaudzes robežas.
Dieva apsolījumā, ka Kristus nāks uz vēl apdzīvotu planetu, ticīgie redz iemeslu nepadoties panikai, bet dzīvot, pildīt savus pienākumus, audzināt nākamās paaudzes, bet ne uz brīdi neaizmirst dzīves virsuzdevumu – darīt visu, lai liktenīgais brīdis nesastaptu nesagatavotus mūs un tos, ko Dievs mums ir uzticējis.
Tāda ir galvenā Bībeles futuroloģijas shēma. Jau šajā shēmā mēs sastapāmies ar pret Kristu vērstu garīgu varu, kas pievils Viņa nākšanas gaidītājus. Šī vara jau gadsimtiem ilgi ir darbojusies un darbosies aizvien intensīvāk, tuvojoties pēdējam notikumam. Kas tā ir par varu?
