Mistiskajā Apšupes krustojumā, kur šoseja Jelgava-Tukums šķērso Rīgas-Liepājas šoseju, katru gadu autoavārijās dzīvību zaudē cilvēki. 1999. gadā šeit zaudēja dzīvību ievērojamais latviešu dramaturgs Pēteris Pētersons ar kundzi. Dīvaini , jo abiem ceļiem ir asfalta segums, krustojumā redzamība laba. Te nekad nav liels braucamrīku blīvums, un krustojums aprīkots ar ceļa zīmi “Neapstājoties tālāk braukt aizliegts”
Kā tas var notikt?
Iemesls izrādījās neticami vienkāršs: Šoferi neaptur pie STOP-zīmes. Redzēt gan redz, bet brauc garām. Nav laika, jāsteidzas. Varbūt cer, ka tik klusā vietā negadīsies neviens pretimbraucējs. Iespējams, avāriju izraisītāji pirms tam vairākkārt bija laimīgi bez apstāšanās izbraukuši šo krustojumu un kļuvuši pārdroši.
Apstāties ir svarīgi ne tikai pirms krustojuma. Tas jādara arī tad, ja notiek avārija, ja izveidojas bīstama situācija, ja labi nezin ceļu, ja motorā dzirdami trokšņi u.t.t. Savlaicīgi apstāties ir tikpat svarīgi, kā sekmīgi turpināt ceļu.
Mūsdienu cilvēka dzīve kļuvusi līdzīga straujam autobraucienam. Tā paiet ātri skarot datora taustiņus, ātri pāršķirstot avīzes, ātri runājot mobilā telefona klausulē. Apstāties nedrīkst, ko jūs! Jāspiež gāzes pedālis, ar sānu redzi vērojot, vai jau netuvojas konkurents.
Bet apstāšanās ir nepieciešama. Dzīves ceļa krustojumi jāšķērso ar apdomu īpaši tāpēc, ka uzstādītās zīmes mēdz būt pretrunīgas un maldinošas. Dzīvē derētu bieži apstāties un vispusīgi apsvērt ceļa virziena un paša mērķa pareizību. Galu galā arī veselības labad nepieciešams reizēm norimties. Atšķirībā no automobiļu dzinējiem mūsu motoram gan ir lielāks darbmūžs – septiņdesmit un vairāk gadu, bet ar noteikumu, ka tas strādā slodzes un atslodzes režīmā.
Šos prāta apsvērumus dzīves skrējienā iesaistītajam cilvēkam ir ļoti grūti īstenot, tāpēc Dievs visu iekārtojis tā, lai nevaļīgais cilvēks reizēm būtu spiests apstāties. Izmantojot šādus brīžus rimtai apcerei, ceļinieks atgūst garīgo līdzsvaru un rod jaunas vērtīgas atskārsmes. Tādas ir mantojis arī šī raksta autors savas dzīves apstāšanās brīžos. Iegūtais viņam liekas izcili vērtīgs un nozīmīgs. Cerams, ka arī lasītājs nepaliks zaudētājos, iepazīstoties ar pārdomām un atskārsmēm, kuras autors atzīst par patiesībām.
1. nodaļa – JAUTĀJUMI UN ATBILDES
Savstarpējās attiecībās esam kļuvuši mazrunīgi un pārāk lietišķi. Steigā neturam par vajadzīgu kavēties pie ievadvārdiem vai sirsnības izpausmēm. Ieraudzījuši kādu līdzcilvēku, kura stāvoklis vai rīcība rada bažas, mēs gribam ātri noskaidrot, kas par lietu. Nepalēninot savu dzīves tempu, mēs izmetam aprautu jautājumu: Vai tev nekas nekaiš? Vai viss kārtībā? Tuvākiem draugiem to pašu izsakām mazliet siltāk : Vai tev iet labi? Vai mājās viss labi? Jautājuma būtība tomēr ir – Vai tu vari iztikt bez manis? Vai es varu tūlīt steigties tālāk?
Īsajos apstāšanās brīžos mēs šo pašu jautājumu uzdodam sev. Atbildei mēs vislabprātāk izmantojam neitrālo modesvārdu – Normāli! Taču lai teiktu: Man iet labi, manā dzīvē viss ir kārtībā – vajadzētu iepriekš noskaidrot, kas ir labs, kas slikts, kas ir kārtīgs un nekārtīgs. Godīgi runājot, mēs par to varbūt pat neesam domājuši. Ja mums iet aptuveni tā kā citiem un, galvenais, kaut cik ciešami, - tad spriežam, ka tas ir normāli.
Nav tā, ka mēs neko nezinātu par kariem un epidēmijām, par krīzēm un noziegumiem; bet ar to taču nodarbojas attiecīgie speciālisti. Tas ir viņu darbs. Tātad viss ir normāli. Klimata izmaiņu kontrole un cīņa ar narkomānijas uzplūdiem ir atbilstošu struktūru ziņā, kas ar to nodarbojas. Tas ir viņu bizness, bet mums ir savs.
Parasti sākam citādi domāt tad, kad pasaules negācijas ielaužas mūsu pašu dzīvē. It kā neviļus rodas interese par vispārējām problēmām. Kāpēc tik daudz ciešanu ? Kāpēc vienam jācieš, bet otram - nē? Kas to nosaka? Vai ir liktenis un kas to lemj? Kāda ir dzīves jēga? Kas ir labs un kas – ļauns? Šie jautājumi eksistējuši vienmēr, arī dažādie atbilžu varianti visumā ir zināmi. Taču kamēr dzīves smagums un drūmums cilvēku neskar, viņš, daudz nedomājot, piekrīt populārajiem skaidrojumiem.
Padomju laiks lika ticēt visvarenajai zinātnei, kas spēj visu saprast un izskaidrot. Zemes izcelsme un tās nākotne esot zinātniski izpētītas un izskaidrojamas. Labais un ļaunais vispār neeksistējot, - tie ir neizglītotu cilvēku izdomājums. Kad stārķis norij vardi, tad stārķim tā ir laime, bet vardei - nelaime. Arī cilvēku starpā esot tāpat. Viena konkurenta veiksme esot otra konkurenta neveiksme. Asāku konfliktu gadījumā vienas tautas vai šķiras uzvara nozīmē otras sakāvi.
Šādai filozofijai var piekrist, kamēr esi uzvarētāja lomā. Kad jāpaliek zaudētājos vai jākļūst par upuri, tad gan rodas šaubas par šīs vienkāršās shēmas pamatotību. Tiklīdz pats vai paša bērns kļūst par rijīga veiksminieka upuri, grūti atzīt, ka tas ir normāli.
Kad esam nobrieduši šaubām par valdošo materiālistisko pasaules izpratni, drīz uzzinām, ka cildinātā zinātne nemaz nav tik viszinoša. Kāds ir teicis, ka zinātne spēj izskaidrot, KĀ viss notiek, bet nespēj izzināt KĀPĒC. Izrādās, ka tā bieži nezina arī KĀ. Kad ateisma “pāvests” ar svītu valsts vizītē apmeklēja Indiju, krieviem tika dota iespēja noskatīties parastos jogu brīnumus un pārbaudīt to autentiskumu. Uz Indijas prezidenta lūgumu izskaidrot redzēto, Hruščovs atbildēja, ka šīs parādības nav iespējams materiālistiski izskaidrot. Kad padomju “zinātniskās” cenzūras vara bija beigusies, visa pasaule uzzināja , ka dabā un dzīvē neizprotamu parādību vairāk, nekā izprotamu. Kļuva redzams, ka dzīves jēgas izzināšanā paliek robs, kuru aizpildīt spēj vienīgi atklāsmes no neredzamās pasaules. Protams, šī niša nebūt nestāv tukša. Cilvēku vairākums atrod sev piemērotu reliģijas paveidu un kaut cik vadās no atbilstošā dzīves redzējuma.
Mēģinājumus saskarties ar neredzamo pasauli nevar saukt par nezinātniskiem. Gluži otrādi. Tradicionālais materiālisms atzīst, ka Visums ir bezgalīgs gan telpā, gan laikā. Saprāta attīstību virs zemes izraisīja likumsakarības, kas darbojas visā universā. Šīm likumsakarībām jāizraisa līdzīga un vēl vairāk attīstīta saprāta eksistence kaut kur ārpus planētas Zeme. Zinātnes pasaule jau gadiem ilgi īsteno starptautiskus ārpuszemes civilizāciju atklāšanas projektus. Astronomisku novērošanas staciju tīkls nepārtraukti iztausta universa plašumus, lai iespējami agrāk uztvertu signālus no šīm civilizācijām. Tā vairs nav mistika.
Šodien vairs nav jālauza galva par Dieva esamību vai neesamību. Ja kosmisko varu, kas valda universā, pielīdzina dievībai, tad jautājums par tās eksistenci ir viennozīmīgi izšķirts. Sastopoties ar dzīves negācijām, mums kļūst aktuāls cits jautājums: Kas ir šī kosmiskā vara, - tikai likumsakarību kopa, akls, vienaldzīgs spēks, vai arī persona? Un ja persona, tad kāda: mūsu draugs vai ienaidnieks?
Kristīgā reliģija atzīst Dievu kā Personu, pie tam līdzīgu tai, kādu mēs sirdsdziļumos gribētu redzēt sava un pasaules likteņa noteicēja lomā.. Kristiešu Dievs nav ilgu izveidots sapņu tēls; kristiešu dievatziņa dibinās uz faktiem, kas aprakstīti senā grāmatā.
Īsajos apstāšanās brīžos mēs šo pašu jautājumu uzdodam sev. Atbildei mēs vislabprātāk izmantojam neitrālo modesvārdu – Normāli! Taču lai teiktu: Man iet labi, manā dzīvē viss ir kārtībā – vajadzētu iepriekš noskaidrot, kas ir labs, kas slikts, kas ir kārtīgs un nekārtīgs. Godīgi runājot, mēs par to varbūt pat neesam domājuši. Ja mums iet aptuveni tā kā citiem un, galvenais, kaut cik ciešami, - tad spriežam, ka tas ir normāli.
Nav tā, ka mēs neko nezinātu par kariem un epidēmijām, par krīzēm un noziegumiem; bet ar to taču nodarbojas attiecīgie speciālisti. Tas ir viņu darbs. Tātad viss ir normāli. Klimata izmaiņu kontrole un cīņa ar narkomānijas uzplūdiem ir atbilstošu struktūru ziņā, kas ar to nodarbojas. Tas ir viņu bizness, bet mums ir savs.
Parasti sākam citādi domāt tad, kad pasaules negācijas ielaužas mūsu pašu dzīvē. It kā neviļus rodas interese par vispārējām problēmām. Kāpēc tik daudz ciešanu ? Kāpēc vienam jācieš, bet otram - nē? Kas to nosaka? Vai ir liktenis un kas to lemj? Kāda ir dzīves jēga? Kas ir labs un kas – ļauns? Šie jautājumi eksistējuši vienmēr, arī dažādie atbilžu varianti visumā ir zināmi. Taču kamēr dzīves smagums un drūmums cilvēku neskar, viņš, daudz nedomājot, piekrīt populārajiem skaidrojumiem.
Padomju laiks lika ticēt visvarenajai zinātnei, kas spēj visu saprast un izskaidrot. Zemes izcelsme un tās nākotne esot zinātniski izpētītas un izskaidrojamas. Labais un ļaunais vispār neeksistējot, - tie ir neizglītotu cilvēku izdomājums. Kad stārķis norij vardi, tad stārķim tā ir laime, bet vardei - nelaime. Arī cilvēku starpā esot tāpat. Viena konkurenta veiksme esot otra konkurenta neveiksme. Asāku konfliktu gadījumā vienas tautas vai šķiras uzvara nozīmē otras sakāvi.
Šādai filozofijai var piekrist, kamēr esi uzvarētāja lomā. Kad jāpaliek zaudētājos vai jākļūst par upuri, tad gan rodas šaubas par šīs vienkāršās shēmas pamatotību. Tiklīdz pats vai paša bērns kļūst par rijīga veiksminieka upuri, grūti atzīt, ka tas ir normāli.
Kad esam nobrieduši šaubām par valdošo materiālistisko pasaules izpratni, drīz uzzinām, ka cildinātā zinātne nemaz nav tik viszinoša. Kāds ir teicis, ka zinātne spēj izskaidrot, KĀ viss notiek, bet nespēj izzināt KĀPĒC. Izrādās, ka tā bieži nezina arī KĀ. Kad ateisma “pāvests” ar svītu valsts vizītē apmeklēja Indiju, krieviem tika dota iespēja noskatīties parastos jogu brīnumus un pārbaudīt to autentiskumu. Uz Indijas prezidenta lūgumu izskaidrot redzēto, Hruščovs atbildēja, ka šīs parādības nav iespējams materiālistiski izskaidrot. Kad padomju “zinātniskās” cenzūras vara bija beigusies, visa pasaule uzzināja , ka dabā un dzīvē neizprotamu parādību vairāk, nekā izprotamu. Kļuva redzams, ka dzīves jēgas izzināšanā paliek robs, kuru aizpildīt spēj vienīgi atklāsmes no neredzamās pasaules. Protams, šī niša nebūt nestāv tukša. Cilvēku vairākums atrod sev piemērotu reliģijas paveidu un kaut cik vadās no atbilstošā dzīves redzējuma.
Mēģinājumus saskarties ar neredzamo pasauli nevar saukt par nezinātniskiem. Gluži otrādi. Tradicionālais materiālisms atzīst, ka Visums ir bezgalīgs gan telpā, gan laikā. Saprāta attīstību virs zemes izraisīja likumsakarības, kas darbojas visā universā. Šīm likumsakarībām jāizraisa līdzīga un vēl vairāk attīstīta saprāta eksistence kaut kur ārpus planētas Zeme. Zinātnes pasaule jau gadiem ilgi īsteno starptautiskus ārpuszemes civilizāciju atklāšanas projektus. Astronomisku novērošanas staciju tīkls nepārtraukti iztausta universa plašumus, lai iespējami agrāk uztvertu signālus no šīm civilizācijām. Tā vairs nav mistika.
Šodien vairs nav jālauza galva par Dieva esamību vai neesamību. Ja kosmisko varu, kas valda universā, pielīdzina dievībai, tad jautājums par tās eksistenci ir viennozīmīgi izšķirts. Sastopoties ar dzīves negācijām, mums kļūst aktuāls cits jautājums: Kas ir šī kosmiskā vara, - tikai likumsakarību kopa, akls, vienaldzīgs spēks, vai arī persona? Un ja persona, tad kāda: mūsu draugs vai ienaidnieks?
Kristīgā reliģija atzīst Dievu kā Personu, pie tam līdzīgu tai, kādu mēs sirdsdziļumos gribētu redzēt sava un pasaules likteņa noteicēja lomā.. Kristiešu Dievs nav ilgu izveidots sapņu tēls; kristiešu dievatziņa dibinās uz faktiem, kas aprakstīti senā grāmatā.
2. nodaļa – GRĀMATU GRĀMATA
Kristiešu svētā grāmata ir Bībele. Citām kultūrām - citi raksti, kurus tās uzskata par svētiem. Tomēr, iepazīstoties ar Korānu, Vedām, Bhagavat Gitu, Talmudu var viegli ievērot, ka šīs grāmatas atstaro tās pašas Bībeles patiesības vairāk vai mazāk greizā spogulī. Ne velti nekristīgo reliģiju sludinātāji apgalvo, ka viņu mācības cieši saistītas ar Bībeles mācībām. Lai varētu spriest par reliģiju, jāiepazīst Bībele.
Bībele patiesībā nav viena grāmata, bet gan sešdesmit sešu nelielu grāmatu sakopojums. Dažreiz vairākas grāmatas skaita par vienu, tad kopskaits iznāk mazāks, bet būtībā visas kristīgās konfesijas atzīst vienu un to pašu tekstu par Svētajiem Rakstiem. Arī judaisti, kas neatzīst Jēzu Kristu kā Dievu, dibina savu ticību uz šo pašu Bībeli, tikai noraida tās 27 grāmatas, kas sarakstītas pēc Kristus dzimšanas. Tātad kristiešiem un jūdiem kopīgas ir pirmās 39 grāmatas. Visām kristīgajām konfesijām kopējas ir visas 66 grāmatas.
Bībeles grāmatas sarakstītas dažādos laikos. Vissenākās radušās aptuveni ap 1500.gadu pirms m.ē., bet visjaunākās – ap 100.gadu mūsu ērā. Sarakstītāju bija apmēram 40. Tie bija dažādi cilvēki, bet viņi visi apzinājās Dieva Gara vadību rakstot. Draudze to pārbaudīja un vai nu iekļāva Bībelē, vai arī atraidīja.. Atlasot jaunas inspirētās grāmatas, draudzes vadījās no jauno grāmatu atbilstības jau agrāk zināmiem Dieva iedvestiem rakstiem. Otrajā gadsimtā kristīgās draudzes bija autonomas un neatkarīgas viena no otras, tomēr inspirēto rakstu atlasē valdīja visai liela vienprātība . Domstarpību par atsevišķu grāmatu dievišķo izcelsmi bija maz. Arī tas netieši liecina par labu Bībeles inspirācijai.
Trīsdesmit deviņas pirmās grāmatas kā svētos rakstus pieņēma vislielākā autoritāte - Jēzus Kristus. Atlikušās 27 grāmatas par inspirētām atzina Kristus apustuļi un to pirmie mācekļi.
Mūsdienu lasītāju par Bībeles dievišķīgumu pārliecina tās saturs. Dažāda žanra grāmatās vienkāršos vārdos un tēlos izklāstīta kristīgā filozofija – kosmogonija, futuroloģija un, pāri visam, morāle. “Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Tad nu izvēlies dzīvību.” (5.Moz.30;15.19). Bībele neatzīst, ka labums un ļaunums ir relatīvi jēdzieni. Pie Dieva ir absolūts labums, kas nozīmē labumu visiem. Labajam un ļaunajam nav jāmainās kā mijas diena un nakts. Pat dzīvībai un nāvei nav jāmainās! Cīņai starp dzīvību un nāvi jābeidzas ar dzīvības galīgo uzvaru. Tā būs Dieva uzvara, jo Dievs ir dzīvības Dievs.
Pie tam katram cilvēkam dota brīva izvēle. Tā ir individuāla, neviens nav nolemts ļaunumam un nāvei. Ikviens var nostāties dzīvības un laimes pusē. Bībele liecina, ka ciešanas, konflikti un nelaimes nav norma. Norma ir dzīvība un laime. Cilvēka ilgām pēc labklājības, taisnības un miera nav jāpaliek nesasniedzama sapņa līmenī. Kristus mācība ir nosaukta par “Valstības evaņģēliju.” – Tā ir labā vēsts par reālu jaunu pasauli virs zemes, kurā būs kvalitatīvi ļoti atšķirīgi dzīves apstākļi. Šo Dieva Valstību iekārtos Dievs un viņam padotie kosmiskie spēki. Katrs cilvēkbērns, kas to nopietni vēlas, varēs dzīvot nākotnes laimes ērā.
Bībelē atrodami spēcīgi argumenti par labu Dieva nodomu realitātei. Starp Bībeles stāstiem par vēsturi ir arī izklāsti par notikumiem nākotnē. Tos dažreiz sauc par pravietojumiem. Līdz mūsu laikiem daudzi no tiem jau kļuvuši par vēsturiskiem faktiem. Daudzos gadījumos notikumu sakritība ar pravietojumiem ir tik spilgta, ka nejaušība ir pilnīgi izslēgta. Minēsim tikai dažus piemērus. “Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām no viena zemes gala līdz otram zemes galam,” – teica Dieva sūtnis ebreju tautai ap 1700.gadu pirms m.ē. Pēc tam ebreji dzīvoja Palestīnā vairāk nekā 1000 gadu, bet kopš pirmā m.ē.gadsimta šī tauta ir izkaisīta starp visām pasaules tautām.
“Tie laupīs tavu mantu, postīs tavu īpašumu, nojauks tavus mūrus, sagraus tavus skaistos namus, metīs tavus akmeņus un kokus un tavus gružus ūdenī,” tā Dieva pravietis Jehezkēls paziņoja grēcīgajai pilsētai Tīrai. (Jhz.26;12). Pēc kāda laika Tīra tiešām tika izpostīta un otrreiz uzcelta uz salas, lai tā būtu nepieejama sauszemes karaspēkam. Tomēr savādais pravietojums, ka Tīras namu drupas iemetīs ūdenī, nebija piepildījies. Apmēram 200 gadus pēc Jehezkēla nāves Aleksandra lielā karaspēks devās uzbrukumā pret bagāto Tīru, kas tagad jaunajā vietā saucās par Jauntīru. Tika uzbērts valnis, kura izveidošanai karaspēks izlietoja vecās Tīras namu akmeņus un gružus. Tā senās Tīras namu drupas tika iemestas ūdenī.
Daniēla grāmatas 9.nodaļas 26.pantā minēts, ka “Svaidītais (Kristus) tiks nogalināts ne savas vainas dēļ”. Šeit pat minēts arī Kristus nāves gads. Aplēšot to pēc mūsu laika skaitīšanas mēroga, nonākam līdz 26.g. m.ē., kas tiešām izrādījās Kristus nāves gads. Atcerēsimies, ka pravietis Daniēls dzīvoja 6.gs.pirms m.ē.
Šie un daudzi citi iepriekš paredzētie notikumi stiprina Bībeles lasītāja pārliecību, ka arī pārējie Bībeles nākotnes pravietojumi savā laikā piepildīsies.
Tik senas grāmatas kā Bībele parasti līdz mūsu laikam saglabājas tikai norakstos. Pētniekiem rodas nopietnas bažas, vai vēlīno norakstu saturs, kas radies, neskaitāmiem pārrakstītājiem gadsimtiem ilgi pārrakstot tekstu, nav sagrozīts. Tādas aizdomas radās arī par Bībeli, sevišķi sakarā ar pravietojumiem. Bija grūti pieņemt, ka iepriekšparedzējumi pēc gadu simteņiem precīzi piepildās.
Vieglāk bija iedomāties, ka kāds ieinteresēts garīdznieks pravietojumu viltojis – ierakstījis to tekstā vēlāk, pēc notikuma. Šīs aizdomas izkliedēja negaidīts atradums Jūdejas tuksnesī, ap 16 km no Jeruzālemes. Jeruzālemes apkārtnē katra pēda zemes jau sen bija arheologu izpētīta, tomēr šeit 1947.gadā gluži nejauši kādā alā atrada paslēptu bibliotēku. Tajā ietilpa Bībeles noraksti - par 1000 un vairāk gadiem vecāki nekā tie, kas tolaik glabājās muzejos. Zinātne guva iespēju salīdzināt vissenākos norakstus ar norakstiem, kas bija izgājuši cauri veselai pārrakstītāju virknei 1000 gadu laikā. Rezultāti bija satriecoši. Neatklāja ne mazāko sagrozījumu, izlaidumu vai pierakstu. Tas liecina, ka arī mūsu latviešu Bībeles tulkojums precīzi atbilst tai grāmatai, ko rokās turēja Jēzus un Viņa mācekļi. Bez tam šī precizitāte rosina domāt, ka Svētos Rakstus sargājusi un tagad sargā kāda pārcilvēciska vara.
Vēstures gaitā Bībelei dažādu iemeslu dēļ bija daudz ienaidnieku. Romas ķeizari, kas simtiem gadus ilgi mēģināja izskaust kristīgo ticību, iznīcināja tūkstošiem Bībeles eksemplāru. Viduslaikos pati baznīca visādi centās aizkavēt Bībeles izplatību. Baznīckungiem it kā rūpēja, lai vienkāršie ļaudis, lasot Bībeli, to nepārprot. Patiesība bija tā, ka ticīgie, lasot Bībeli, varēja viegli ievērot baznīcas un tās kalpu novirzes no Kristus mācības. Sākot ar Francijas revolūciju, pret Bībeli vērsās valsts vara. Mūsu vecākā paaudze atceras arī padomju varas izmisīgo cīņu pret Svēto Grāmatu. Bībeli gan kritizēja, gan izsmēja skolās un masu informācijas līdzekļos. Pret ticīgajiem un baznīcām vērsto represiju gaitā Bībeles ne tikai neiespieda, bet arī stingri sekoja, lai kāds tūrists tās neievestu no ārzemēm. Mēs esam liecinieki šīs cīņas iznākumam. Varenā padomju valsts sabruka kā kāršu namiņš. Bībeli tagad iespiež Maskavā un Pēterburgā, tajā ietvertās patiesības sludina pat Kremlī. Tūkstoši sniedzas pēc šīs grāmatas, un tā ir visiem pieejama.
Dievs neuzspiež savu Grāmatu cilvēkiem, bet ļaudīm tā ir vajadzīga. Ir grūti dzīvot bez tās. Bībeles lielo pievilkšanas spēku un noslēpumaino varu visvieglāk novērot miniatūrā - pie atsevišķiem cilvēkiem un cilvēku grupām.
1789.gadā uz nelielā britu karakuģa “Bounty” sadumpojās komanda. Kapteini un dažus virsniekus izsēdināja glābšanas laivā, bet dumpinieki ar kuģi atgriezās uz Taiti un pavadīja tur dažus mēnešus. Kad brīvības skurbums noplaka, jūrnieki aptvēra, ka Karaliskā flote tos agri vai vēlu atradīs un bargi sodīs. Daļa jūrnieku devās jūrā klusa patvēruma meklējumos. 1790.gada janvārī 15 vīri un 12 sievas piestāja vientuļajā Pitkernas salā Klusā okeāna dienvidos, 1350 jūdzes no Taiti. Tā bija maza, 3,5 km gara un 1,5 km plata klinšaina sala, daļēji pārklāta ar auglīgas zemes kārtu. Te auga vīģes, banāni, maizes koks un kokosa palmas.
Garāmbraucošie kuģi mazo salu parasti neievēroja, tajā nebija arī vietas, kur kuģis varētu piestāt. Kad 1791.gadā britu karakuģis apbraukāja Polinēzijas salas, meklējot dumpiniekus, Pitkerna palika neievērota. Taiti palikušos 14 matrožus briti sagūstīja un trīs no tiem pakāra.
Jūrnieki Pitkernā noņēma no sava karakuģa itin visu, kas varēja noderēt vientuļajā salā, un kuģi sadedzināja. Viņiem bija viss, lai iekārtotos dzīvei. Pat cūkas, kazas un vistas. Sākās, kā likās, paradīzes dzīve, bet tā turpinājās ļoti īsu laiku. Deviņi baltie jūrnieki sadalīja auglīgo zemi deviņās daļās, atstājot sešus polinēziešus bez savas daļas. Arī sievietes dalot, ar tumšādaino vēlmēm angļi maz rēķinājās. Tāpēc radās konflikti starp vīriem un arī starp vīriem un sievām kopumā. Vistumšākā diena šķiet bija 1797.gada 20.aprīlis, kad jūrnieki palaida no kuģa katliem izgatavoto degvīna tecināšanas aparātu. No saknēm un cukurniedrēm viņi izgatavoja dziru, kas iecerēto paradīzi pārvērta par elli. Konfliktiem sekoja slepkavību virkne. Kad iestājās 1800.gads, dzīvs bija palicis tikai viens vīrietis, deviņas sievietes un divdesmit bērnu. Vīrieši bija noslepkavojuši viens otru, sievas ar bērniem atšķīrušās un nocietinājušās atsevišķā būdā. Likās, ka dumpinieku atlikums iznīks bez britu tiesas līdzdalības.
Šajā brīdī pēdējais atlikušais jūrnieks, 36 gadus vecais Džons Ādamss (patiesībā Aleksandrs Smits), agrākais noziedznieks – slepkava, kas slēpās zem sveša vārda, atcerējās starp kuģa lietām saglabāto Bībeli un sprediķu grāmatu. Apakšvirsnieks Jangs, kas Pitkernā nomira no diloņa, savas slimības laikā Ādamsam bija iemācījis lasīt, lietojot Bībeli ābeces vietā. Tagad Džons Ādamss uz šajā grāmatā izlasīto lika visu savu cerību. Viņš sāka mācīt salinieku pulciņu dzīvot pēc Bībeles mācības, un elle atkal pārvērtās par paradīzi. Vēlāk Pitkernu atrada jūrnieki un misionāri. Daudzi no salinieku bērniem izceļoja, bet līdz mūsu laikam ir saglabājusies maza kristiešu kopiena kā liecība par to, ko praktiski nozīmē pestīšana Kristū.
Mūsu civilizācija sirgst ar tām pašām nedziedināmajām vainām kā Pitkernas dumpinieku saime. Rasu konflikti, alkohols, vardarbība, ģimenes dzīves sairums, sociālā nežēlība apdraud cilvēces un atsevišķu cilvēku eksistenci. Cīņa par izdzīvošanu nav tikai cīņa par darbu un maizi. Tā ir arī cīņa par dzīvotspējīgu domāšanas un savstarpēju attiecību modeli. Daudzi to ir atraduši līdzīgā veidā kā Džons Ādamss.
Ir vērts pārlūkot tās grāmatas saturu, kas daudzus atgriezusi no nāves dzīvībā.
Bībele patiesībā nav viena grāmata, bet gan sešdesmit sešu nelielu grāmatu sakopojums. Dažreiz vairākas grāmatas skaita par vienu, tad kopskaits iznāk mazāks, bet būtībā visas kristīgās konfesijas atzīst vienu un to pašu tekstu par Svētajiem Rakstiem. Arī judaisti, kas neatzīst Jēzu Kristu kā Dievu, dibina savu ticību uz šo pašu Bībeli, tikai noraida tās 27 grāmatas, kas sarakstītas pēc Kristus dzimšanas. Tātad kristiešiem un jūdiem kopīgas ir pirmās 39 grāmatas. Visām kristīgajām konfesijām kopējas ir visas 66 grāmatas.
Bībeles grāmatas sarakstītas dažādos laikos. Vissenākās radušās aptuveni ap 1500.gadu pirms m.ē., bet visjaunākās – ap 100.gadu mūsu ērā. Sarakstītāju bija apmēram 40. Tie bija dažādi cilvēki, bet viņi visi apzinājās Dieva Gara vadību rakstot. Draudze to pārbaudīja un vai nu iekļāva Bībelē, vai arī atraidīja.. Atlasot jaunas inspirētās grāmatas, draudzes vadījās no jauno grāmatu atbilstības jau agrāk zināmiem Dieva iedvestiem rakstiem. Otrajā gadsimtā kristīgās draudzes bija autonomas un neatkarīgas viena no otras, tomēr inspirēto rakstu atlasē valdīja visai liela vienprātība . Domstarpību par atsevišķu grāmatu dievišķo izcelsmi bija maz. Arī tas netieši liecina par labu Bībeles inspirācijai.
Trīsdesmit deviņas pirmās grāmatas kā svētos rakstus pieņēma vislielākā autoritāte - Jēzus Kristus. Atlikušās 27 grāmatas par inspirētām atzina Kristus apustuļi un to pirmie mācekļi.
Mūsdienu lasītāju par Bībeles dievišķīgumu pārliecina tās saturs. Dažāda žanra grāmatās vienkāršos vārdos un tēlos izklāstīta kristīgā filozofija – kosmogonija, futuroloģija un, pāri visam, morāle. “Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Tad nu izvēlies dzīvību.” (5.Moz.30;15.19). Bībele neatzīst, ka labums un ļaunums ir relatīvi jēdzieni. Pie Dieva ir absolūts labums, kas nozīmē labumu visiem. Labajam un ļaunajam nav jāmainās kā mijas diena un nakts. Pat dzīvībai un nāvei nav jāmainās! Cīņai starp dzīvību un nāvi jābeidzas ar dzīvības galīgo uzvaru. Tā būs Dieva uzvara, jo Dievs ir dzīvības Dievs.
Pie tam katram cilvēkam dota brīva izvēle. Tā ir individuāla, neviens nav nolemts ļaunumam un nāvei. Ikviens var nostāties dzīvības un laimes pusē. Bībele liecina, ka ciešanas, konflikti un nelaimes nav norma. Norma ir dzīvība un laime. Cilvēka ilgām pēc labklājības, taisnības un miera nav jāpaliek nesasniedzama sapņa līmenī. Kristus mācība ir nosaukta par “Valstības evaņģēliju.” – Tā ir labā vēsts par reālu jaunu pasauli virs zemes, kurā būs kvalitatīvi ļoti atšķirīgi dzīves apstākļi. Šo Dieva Valstību iekārtos Dievs un viņam padotie kosmiskie spēki. Katrs cilvēkbērns, kas to nopietni vēlas, varēs dzīvot nākotnes laimes ērā.
Bībelē atrodami spēcīgi argumenti par labu Dieva nodomu realitātei. Starp Bībeles stāstiem par vēsturi ir arī izklāsti par notikumiem nākotnē. Tos dažreiz sauc par pravietojumiem. Līdz mūsu laikiem daudzi no tiem jau kļuvuši par vēsturiskiem faktiem. Daudzos gadījumos notikumu sakritība ar pravietojumiem ir tik spilgta, ka nejaušība ir pilnīgi izslēgta. Minēsim tikai dažus piemērus. “Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām no viena zemes gala līdz otram zemes galam,” – teica Dieva sūtnis ebreju tautai ap 1700.gadu pirms m.ē. Pēc tam ebreji dzīvoja Palestīnā vairāk nekā 1000 gadu, bet kopš pirmā m.ē.gadsimta šī tauta ir izkaisīta starp visām pasaules tautām.
“Tie laupīs tavu mantu, postīs tavu īpašumu, nojauks tavus mūrus, sagraus tavus skaistos namus, metīs tavus akmeņus un kokus un tavus gružus ūdenī,” tā Dieva pravietis Jehezkēls paziņoja grēcīgajai pilsētai Tīrai. (Jhz.26;12). Pēc kāda laika Tīra tiešām tika izpostīta un otrreiz uzcelta uz salas, lai tā būtu nepieejama sauszemes karaspēkam. Tomēr savādais pravietojums, ka Tīras namu drupas iemetīs ūdenī, nebija piepildījies. Apmēram 200 gadus pēc Jehezkēla nāves Aleksandra lielā karaspēks devās uzbrukumā pret bagāto Tīru, kas tagad jaunajā vietā saucās par Jauntīru. Tika uzbērts valnis, kura izveidošanai karaspēks izlietoja vecās Tīras namu akmeņus un gružus. Tā senās Tīras namu drupas tika iemestas ūdenī.
Daniēla grāmatas 9.nodaļas 26.pantā minēts, ka “Svaidītais (Kristus) tiks nogalināts ne savas vainas dēļ”. Šeit pat minēts arī Kristus nāves gads. Aplēšot to pēc mūsu laika skaitīšanas mēroga, nonākam līdz 26.g. m.ē., kas tiešām izrādījās Kristus nāves gads. Atcerēsimies, ka pravietis Daniēls dzīvoja 6.gs.pirms m.ē.
Šie un daudzi citi iepriekš paredzētie notikumi stiprina Bībeles lasītāja pārliecību, ka arī pārējie Bībeles nākotnes pravietojumi savā laikā piepildīsies.
Tik senas grāmatas kā Bībele parasti līdz mūsu laikam saglabājas tikai norakstos. Pētniekiem rodas nopietnas bažas, vai vēlīno norakstu saturs, kas radies, neskaitāmiem pārrakstītājiem gadsimtiem ilgi pārrakstot tekstu, nav sagrozīts. Tādas aizdomas radās arī par Bībeli, sevišķi sakarā ar pravietojumiem. Bija grūti pieņemt, ka iepriekšparedzējumi pēc gadu simteņiem precīzi piepildās.
Vieglāk bija iedomāties, ka kāds ieinteresēts garīdznieks pravietojumu viltojis – ierakstījis to tekstā vēlāk, pēc notikuma. Šīs aizdomas izkliedēja negaidīts atradums Jūdejas tuksnesī, ap 16 km no Jeruzālemes. Jeruzālemes apkārtnē katra pēda zemes jau sen bija arheologu izpētīta, tomēr šeit 1947.gadā gluži nejauši kādā alā atrada paslēptu bibliotēku. Tajā ietilpa Bībeles noraksti - par 1000 un vairāk gadiem vecāki nekā tie, kas tolaik glabājās muzejos. Zinātne guva iespēju salīdzināt vissenākos norakstus ar norakstiem, kas bija izgājuši cauri veselai pārrakstītāju virknei 1000 gadu laikā. Rezultāti bija satriecoši. Neatklāja ne mazāko sagrozījumu, izlaidumu vai pierakstu. Tas liecina, ka arī mūsu latviešu Bībeles tulkojums precīzi atbilst tai grāmatai, ko rokās turēja Jēzus un Viņa mācekļi. Bez tam šī precizitāte rosina domāt, ka Svētos Rakstus sargājusi un tagad sargā kāda pārcilvēciska vara.
Vēstures gaitā Bībelei dažādu iemeslu dēļ bija daudz ienaidnieku. Romas ķeizari, kas simtiem gadus ilgi mēģināja izskaust kristīgo ticību, iznīcināja tūkstošiem Bībeles eksemplāru. Viduslaikos pati baznīca visādi centās aizkavēt Bībeles izplatību. Baznīckungiem it kā rūpēja, lai vienkāršie ļaudis, lasot Bībeli, to nepārprot. Patiesība bija tā, ka ticīgie, lasot Bībeli, varēja viegli ievērot baznīcas un tās kalpu novirzes no Kristus mācības. Sākot ar Francijas revolūciju, pret Bībeli vērsās valsts vara. Mūsu vecākā paaudze atceras arī padomju varas izmisīgo cīņu pret Svēto Grāmatu. Bībeli gan kritizēja, gan izsmēja skolās un masu informācijas līdzekļos. Pret ticīgajiem un baznīcām vērsto represiju gaitā Bībeles ne tikai neiespieda, bet arī stingri sekoja, lai kāds tūrists tās neievestu no ārzemēm. Mēs esam liecinieki šīs cīņas iznākumam. Varenā padomju valsts sabruka kā kāršu namiņš. Bībeli tagad iespiež Maskavā un Pēterburgā, tajā ietvertās patiesības sludina pat Kremlī. Tūkstoši sniedzas pēc šīs grāmatas, un tā ir visiem pieejama.
Dievs neuzspiež savu Grāmatu cilvēkiem, bet ļaudīm tā ir vajadzīga. Ir grūti dzīvot bez tās. Bībeles lielo pievilkšanas spēku un noslēpumaino varu visvieglāk novērot miniatūrā - pie atsevišķiem cilvēkiem un cilvēku grupām.
1789.gadā uz nelielā britu karakuģa “Bounty” sadumpojās komanda. Kapteini un dažus virsniekus izsēdināja glābšanas laivā, bet dumpinieki ar kuģi atgriezās uz Taiti un pavadīja tur dažus mēnešus. Kad brīvības skurbums noplaka, jūrnieki aptvēra, ka Karaliskā flote tos agri vai vēlu atradīs un bargi sodīs. Daļa jūrnieku devās jūrā klusa patvēruma meklējumos. 1790.gada janvārī 15 vīri un 12 sievas piestāja vientuļajā Pitkernas salā Klusā okeāna dienvidos, 1350 jūdzes no Taiti. Tā bija maza, 3,5 km gara un 1,5 km plata klinšaina sala, daļēji pārklāta ar auglīgas zemes kārtu. Te auga vīģes, banāni, maizes koks un kokosa palmas.
Garāmbraucošie kuģi mazo salu parasti neievēroja, tajā nebija arī vietas, kur kuģis varētu piestāt. Kad 1791.gadā britu karakuģis apbraukāja Polinēzijas salas, meklējot dumpiniekus, Pitkerna palika neievērota. Taiti palikušos 14 matrožus briti sagūstīja un trīs no tiem pakāra.
Jūrnieki Pitkernā noņēma no sava karakuģa itin visu, kas varēja noderēt vientuļajā salā, un kuģi sadedzināja. Viņiem bija viss, lai iekārtotos dzīvei. Pat cūkas, kazas un vistas. Sākās, kā likās, paradīzes dzīve, bet tā turpinājās ļoti īsu laiku. Deviņi baltie jūrnieki sadalīja auglīgo zemi deviņās daļās, atstājot sešus polinēziešus bez savas daļas. Arī sievietes dalot, ar tumšādaino vēlmēm angļi maz rēķinājās. Tāpēc radās konflikti starp vīriem un arī starp vīriem un sievām kopumā. Vistumšākā diena šķiet bija 1797.gada 20.aprīlis, kad jūrnieki palaida no kuģa katliem izgatavoto degvīna tecināšanas aparātu. No saknēm un cukurniedrēm viņi izgatavoja dziru, kas iecerēto paradīzi pārvērta par elli. Konfliktiem sekoja slepkavību virkne. Kad iestājās 1800.gads, dzīvs bija palicis tikai viens vīrietis, deviņas sievietes un divdesmit bērnu. Vīrieši bija noslepkavojuši viens otru, sievas ar bērniem atšķīrušās un nocietinājušās atsevišķā būdā. Likās, ka dumpinieku atlikums iznīks bez britu tiesas līdzdalības.
Šajā brīdī pēdējais atlikušais jūrnieks, 36 gadus vecais Džons Ādamss (patiesībā Aleksandrs Smits), agrākais noziedznieks – slepkava, kas slēpās zem sveša vārda, atcerējās starp kuģa lietām saglabāto Bībeli un sprediķu grāmatu. Apakšvirsnieks Jangs, kas Pitkernā nomira no diloņa, savas slimības laikā Ādamsam bija iemācījis lasīt, lietojot Bībeli ābeces vietā. Tagad Džons Ādamss uz šajā grāmatā izlasīto lika visu savu cerību. Viņš sāka mācīt salinieku pulciņu dzīvot pēc Bībeles mācības, un elle atkal pārvērtās par paradīzi. Vēlāk Pitkernu atrada jūrnieki un misionāri. Daudzi no salinieku bērniem izceļoja, bet līdz mūsu laikam ir saglabājusies maza kristiešu kopiena kā liecība par to, ko praktiski nozīmē pestīšana Kristū.
Mūsu civilizācija sirgst ar tām pašām nedziedināmajām vainām kā Pitkernas dumpinieku saime. Rasu konflikti, alkohols, vardarbība, ģimenes dzīves sairums, sociālā nežēlība apdraud cilvēces un atsevišķu cilvēku eksistenci. Cīņa par izdzīvošanu nav tikai cīņa par darbu un maizi. Tā ir arī cīņa par dzīvotspējīgu domāšanas un savstarpēju attiecību modeli. Daudzi to ir atraduši līdzīgā veidā kā Džons Ādamss.
Ir vērts pārlūkot tās grāmatas saturu, kas daudzus atgriezusi no nāves dzīvībā.
3. nodaļa – BĪBELES KODOLS
Kāds nejūds griezās pie slavena jūdu rabīna ar lūgumu izskaidrot viņam jūdu ticības galveno jēgu, stāvot uz vienas kājas. Iemesls saprotams: Vaicātājs gribēja uzzināt pašu galveno ļoti īsos vārdos. Rabīns dabūja vienlaicīgi sasprindzināt savas prāta spējas un arī savas fiziskās spējas noturēties uz vienas kājas.
Kāda meitene no Latvijas, būdama Tallinā, iegāja kādā baznīcā un noklausījās visu dievkalpojumu. Igauniski viņa neprata, bet tomēr gribēja uzzināt, kas tā par ticību. Pie izejas viņa to pajautāja kādam vīrietim, kas mazliet prata krievu valodu. Viņš jautājumu saprata, bet neko daudz nevarēja krieviski paskaidrot. Mirkli padomājis, viņš īsi pateica: Hristos živoi i nas ļubit (Kristus ir dzīvs un mūs mīl). Meitene pamāja ar galvu: viņa galveno bija sapratusi.
Šāda vēlēšanās – īsi uzzināt galveno, ir katram zinātkārajam lasītājam, kas ir paņēmis rokā 1200 lapaspušu biezo grāmatu ar nosaukumu “Bībele”. Mūsu steidzīgajā laikmetā, kad retam ir pacietība izlasīt avīzi no sākuma līdz galam, gandrīz neiespējami sagaidīt, lai lasītājs izlasītu 1200 lapaspuses, un tad spriestu par grāmatas saturu.
Kliedzošu virsrakstu vai ilustrāciju Bībelē nav, bet ir gan īsi norādīts, kas ir šīs grāmatas galvenais saturs. “Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un TIE IR, KAS DOD LIECĪBU PAR MANI.” (Jāņ.5:39). Ir tikai viena lieta, kuru vērts meklēt Svēto Rakstu vārdos - laimi, dzīves jēgu, Bībeles valodā – mūžīgo dzīvību. Tādā nolūkā mums Bībelē jāmeklē “LIECĪBA PAR MANI”. Šos vārdus saka Jēzus Kristus, kuru Bībele pati nosauc par ticības iesācēju un pabeidzēju. Tātad Kristus ir Bībeles galvenais saturs.
Dažuviet Bībele runā tieši par Kristu, kā par vēsturisku personu. Cituviet viņa vārds nav minēts, bet arī šajos aprakstos ieteikts meklēt informāciju par Kristu un viņa darbiem. Lietderīgi sākt ar tiešo informāciju par šo vēsturisko personu, kas atrodama Jaunās Derības pirmajās četrās grāmatās, t.s.evaņģēlijos. Jāpiezīmē, ka Bībele raksturo Jēzu Kristu kā dievišķu būtni. Tāpēc valodās, kurās pielieto lielos un mazos alfabēta burtus, Kristus vārdu, kā arī personificējumus un vietniekvārdus, kas attiecas uz Kristu vai uz Dievu, raksta ar lielajiem sākumburtiem.
Kristus dzimšanas gads iezīmē mūs ēras sākumu. Vēlāki pētījumi ļauj uzskatīt, ka Jēzus ir dzimis jau aptuveni četrus gadus pirms mūsu ēras. Viņa piedzimšana bija neparasta. Kādai jaunai meitenei vārdā Marija parādījās eņģelis un paziņoja, ka viņai piedzims dēls, kas būs īpašs Dieva sūtnis pasaulē. Viņš nepiedzims kā dažkārt cilvēki. Marijai iestāsies grūtniecība vēl pirms viņai būs bijuši dzimumsakari. Marijas līgavainis, atraitnis Jāzeps viņai noticēja pēc tam, kad arī viņš bija redzējis eņģeli un saņēmis šo vēsti. Šis noslēpums nebija plaši izplatīts. Tikai pēc Kristus nāves, kad radās sīvi Kristu draudzes pretinieki, tie atcerējēs Kristus dzimšanas apstākļus un cēla neslavu Marijai, lai tā kompromitētu Kristu kā Personu.
Vārdu “Jēzus” (Ješua) vecāki Viņam deva pēc eņģeļa norādījuma, jo ebreju valodā Ješua nozīmē Glābējs. Eņģelis teica “. .jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem.” (Mt.1:21) .Vārds “Kristus” (Hristos) grieķu valodā nozīmē “Svaidītais”. Ebreju valodā šis vārds skan Mašiah. Ar šādu titulu godināja karaļus un augstos priesterus, jo kronēšanas ceremonijā ietilpa galvas iesvaidīšana (ieziešana) ar īpašu eļļu. Tālaika lietojumā, tāpat kā šodien šis tituls lielākoties apzīmē tikai vienu personu - gaidāmo Pasaules Glābēju. Vārds Jēzus – Jošua, Jehošua, Hošeja – bija izplatīts vīriešu vārds, kas neizraisīja pārpratumus. Turpretī Kristus – Hristos, Mašiah, Mesija ir Pasaules Glābēja tituls. Neticīgie apstrīdēja šo Jēzus titulu un sauca Viņu vienkārši par Jēzu no Nacaretes.
Jēzus auga, kā citi bērni, nekas neliecināja, ka Viņš justos citādi kā Viņa vienaudži. Pirmais stāsts par Viņa īpašo statusu attiecas uz Viņa divpadsmito (varbūt trīspadsmito) dzīvības gadu. Šajā vecumā Jāzeps un Marija Jēzu paņēma līdzi uz tradicionālo gadskārtējo dievkalpojumu Jeruzalemes templī. Ļaužu drūzmā Jēzus pazuda Saviem vecākiem. Sakarā ar to Marijai ar Jēzu radās neliela vārdu pārmaiņa, kuras gaitā Jēzus izteica vārdus “Man jādarbojas Sava Tēva lietās” (Lk.2:49). Bija acīmredzams, ka Jēzus runāja par Debesu Tēvu, nevis par Jāzepu. No konteksta var saprast, ka jaunā atskārsme Jēzum radās dramatiskā noskaņojumā, ko izraisīja dievkalpojums templī.
Tempļa kalpošana Jeruzalemē bija svinīga un krāšņa, bet mūs, pilsētniekus, tā būtu dziļi šokējusi ar savām ceremonijām. Templī pienesa dzīvnieku upurus. Tiem vajadzēja atgādināt, ka pasaulē valda nepielūdzams un skarbs princips: Likuma pārkāpējs zaudē dzīvību. Dieva likumi – fiziskie un morālie – pārvalda pasauli. Likuma ievērotājs dzīvo droši un laimīgi, bet pārkāpējs pats sevi nolemj nāvei, jo Dieva likums ir dzīvības likums. Visi cilvēki diemžēl grēko, tāpēc visi ir pelnījuši nāvi. Tāpēc templī pielūdzēju acu priekšā kāva lopus, lai cilvēki redz, ko viņi grēkojot ir pelnījuši.
Šī nepatīkamā ceremonija arī atgādināja brīnišķo Dieva žēlastības vēsti. Mirstošie dzīvnieki taču paši nebija grēkojuši, tie MIRA grēcīgo cilvēku VIETĀ. Tas jau bija cerīgi, bet ne priesteri, ne tauta vēl īsti nesaprata, kas un kā varētu mirt, lai atbrīvotu grēciniekus no pelnītā soda. Divpadsmitgadīgais Jēzus upurjēra nāvē varēja gan vismaz nojaust Savu sūtību un likteni.
Neraugoties uz to, Viņš vēl astoņpadsmit gadus palika Nacaretē un strādāja par namdari kopā ar Jāzepu un arī turpināja šo darbu pēc viņa nāves.
Trīsdesmit gadu vecu mēs atrodam Jēzu pie Jāņa Kristītāja mācekļiem. Pravietis Jānis bija Jēzus vienaudzis, kas iesāka pulcināt ļaudis un tiem sludināt jau pirms Jēzus. Vārds “kristīt” grieķu valodā nozīmē “pagremdēt” jeb “iemērkt”. Sākotnēji pagremdēšanu ūdenī praktizēja kā higiēnisku procedūru pēc Mozus bauslības norādēm. Kristus laikā jūdi pagremdēšanu piekopa kā morālas attīrīšanās simbolu. Ja nejūdi nāca pie ticības dzīvajam Dievam un Viņa likumiem, tad viņus pirms uzņemšanas jūdu kopienā pagremdēja ūdenī. Stingrais morālists Jānis sludināja, ka arī ticīgie jūdi pēc būtības ir nešķīsti grēcinieki. Viņš aicināja uz morālu atjaunotni un jaunu dzīvesveidu. Tos, kas atsaucās, viņš pagremdēja-kristīja līdzīgi tam, kā to parasti darīja ar pagāniem-nejūdiem. Domājams, ka Jāņa mācekļi bija tie, vai arī tuvu tiem, ko šodien pazīst kā kumrāniešus un esēniešus. Tās Kristus laikā bija dedzīgu jūdu ticīgo kopienas, kas izveidoja klosteriem līdzīgas draudzes tuksnešainās vietās Jeruzalemes apkārtnē. Šajās brālībās bija dzīva cerība, ka drīz parādīsies praviešu apsolītais Pasaules Glābējs – Mesija. Jānim Dievs atklāja, ka šis Glābējs drīz nāks, un Jānis Viņu varēs pazīt.
Jēzus tiešām atnāca pie Jāņa, un Jānis Viņu pazina pēc Dieva dotās zīmes. Bet tad Jēzus izdarīja to, ko Jānis nekādi nebija gaidījis: Viņš pieprasīja, lai Jānis Viņu pagremdē. Jānim tas likās nevietā un pat zaimojoši: Jēzus, debesu Sūtnis bija šķīsts un tīrs, bet Jānis bija tikai cilvēks. Kuram kuru tad vajadzēja šķīstīt? Tomēr Jēzus uzstāja, teikdams “Tam tā jānotiek, jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” (Mt.3:15). Kristus draudze šo pavēli pieņēma un jaunus draudzes locekļus uzņem ar pagremdēšans jeb kristības ceremoniju.
No šī laika Jēzus uzsāka Savu darbību kā ceļojošs sludinātājs. Dzīve romiešu okupētajā Palestīnā bija grūta, laiki bija nedroši un mainīgi, un jūdi labprāt klausījās Dieva iepriecas un iedrošinājuma vārdus no ceļojošo sludinātāju mutes. Sludinātāji vienlaicīgi bija arī skolotāji, pravieši, dziednieki un brīnumdari. Algu viņiem nemaksāja, bet katrā namā vai būdiņā viņiem bija pajumte un vieta pie galda. Ievērojamākie skolotāji ceļoja kopā ar saviem palīgiem un mācekļiem.
Jēzus dziedināja daudz dažādu slimnieku, faktiski visus, kas pie Viņa nāca ticībā. Bija veseli ciemi, kuros nepalika nevien kropļa, aklā un sirdzēja. Nevienā būdiņā vairs neskanēja vaidi, jo ciemam bija izgājis cauri Jēzus no Nacaretes. Bieži Jēzus saistīja dziedināšanu ar morālu dziedināšanu, ar atsacīšanos no grēka darbiem. Kādu dziedināto Jēzus atlaida ar vārdiem “Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jņ.5:14).
Jēzus aicināja sev līdzi arī mācekļus. Palaikam Viņam bija pat septiņdesmit mācekļu, vēlāk tikai divpadsmit. Arī mācekļi saņēma spēku darīt brīnumus, gan ne tik lielu, kā Jēzus pats. Brīnumi bija lieli: Jēzus staigāja pa ūdens virsu, pavēlēja vētrai norimt, un tā norima; atvēra acis aklam no dzimšanas, uzmodināja mirušo, kas jau gulēja zārkā un bija sācis trūdēt. Nekad Viņš nedarīja brīnumu, lai pierādītu Savu varēšanu; visi brīnumi bija vērsti tikai uz palīdzēšanu cilvēkiem viņu vajadzībās.
Rūpīgi pētot aprakstītās Jēzus gaitas, izskaitļots, ka Jēzus vairāk laika pavadīja dziedinot, nekā mācot un sludinot. Tomēr šie abi Viņa darbības virzieni nav asi norobežojami. Arī Viņa labie darbi sludināja cilvēkmīlestību, iežēlu, pašaizliedzību, cilvēku vienlīdzību.
Jēzus bija populārs. Viņa vārdu un darbu dziļāko ētisko un pravietisko patiesību izprata nedaudzi, bet visi ievēroja Viņa pārdabīgās spējas. Jūdu nacionālisti labprāt gribēja Viņu izmantot kā vadoni, kas ar dievišķu spēku padzītu romiešus no Jūdejas. Kristus ļoti uzsvērto mācību par Dieva valstības drīzu iestāšanos nacionālisti uztvēra kā aicinājumu sacelties pret romiešiem, un pat mēģināja Jēzu ar varu pasludināt par ķēniņu.
Jēzus sazvērestību manīja un izjauca mēģinājumu, likdams mācekļiem doties projām un atstāt Viņu vienu. Šī nevēlēšanās kļūt par ķēniņu nebija vienīgais, kas nacionāļiem nebija pa prātam. Jēzus sniedza palīdzību un uzrunāja arī sveštautiešus. Viņš brīnišķi dziedināja smagi slimu romiešu karavīru un laipni runājās ar vietējā garnizona kapteini. Arī tautas nicinātie un ienīstie kolaboracionisti, jūdi, kas romiešu uzdevumā ievāca nodokļus un muitas nodevas, bija Jēzus ieredzēti. Reizēm Viņš tos pat slavēja – viņi savā ziņā esot taisnāki par Rakstu mācītājiem! Tautas vadoņi, kas slepeni gatavoja sacelšanos pret romiešu okupantiem, ar lielām aizdomām klausījās Jēzus mācību par piedošanu un cilvēkmīlestību. Paskubinājumā mīlēt savus ienaidniekus vadoņi saredzēja ļoti skaidru politisku zemtekstu.
Jēzus popularitāte auga augumā, un līdz ar to auga vadoņu neapmierinātība. Beidzot kādā pusslepenā galvenās padomes sēdē izskanēja ierosinājums: “Mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” (Jāņa 11:50).
Šī plāna īstenošana prasīja zināmu viltību . Romieši neatļāva jūdu tiesai piespriest nāves sodus. Šādas tiesības bija tikai romiešu prokurātoram. Bet kā lai izskaidro romiešiem Nācaretes sludinātāja nāves vainu? Rabīni taču nevarēja teikt patiesību, ka Jēzus viņiem traucē kūdīt tautu uz bruņotu sacelšanos ! Evaņģēlijos sīki aprakstīts, kā jūdu vadoņi piemeklēja visdažādākās šķietamas vainas, lai pamatotu apsūdzību. Atsaucoties uz Kristus mācību par Dieva Valstību, rabīni pat attēloja Kristu kā dumpinieku pret Romu.
Prokurātors labi saprata, ka īstie apsūdzības iemesli netiek atklāti. Bet Romā no prokurātoriem prasīja, lai viņi velti nesaasina attiecības ar pakļauto tautu runasvīriem. Pilāts atklāti atzina Jēzus nevainību, bet viena ceļojoša jūdu pravieša dēļ riskēt ar dumpi un, līdz ar to, ar Romas labvēlību ? Augstajam ierēdnim nebija nekā svētāka, kā viņa karjera. Pilāts piesprieda Jēzum no Nācaretes nāvessodu pie krusta.
Romas impērijā cilvēka dzīvība bija lēta. Ja gribēja publiski sodīt dumpiniekus vai izbēgušus vergus tā, lai atbaidītu vergu tūkstošus no līdzīga soļa, tad ar nāves sodu vien bija par maz. Bija izgudroti paņēmieni, kā likt vainīgajiem mirt lēnā un mokošā nāvē. Toreiz smagākais sods bija piesišana krustā. Līdz ar Kristu šīm mokām tika pakļauti vēl divi vīrieši.
Lai brīdinātu un iebaidītu tautu, mocekļu vainu uzrakstīja uz tāfeles, un to pienagloja pie tā paša krusta. Jēzum piemeklēto vainu Pilāts dibināja uz jūdu liecību, ka Jēzus esot Sevi nosaucis par jūdu ķēniņu. Gan jūdi gan Pilāts labi saprata, ka ne Jēzus tieši tā ir teicis, nedz arī Viņš bija domājis gāzt ķeizaru. Bet sodam vajadzēja formālu pamatojumu, un Pilāts lika uzrakstīt trijās oficiālajās valodās “Jēzus no Nacaretes, jūdu ķēniņš.” Kad jūdu vadoņi bija izlasījuši uzrakstu, viņi apmulsa. To varēja saprast kā jūdu tautas sakāvi un kapitulāciju Romas priekšā: Ķēniņš pakārts krustā un nomiris! Vēl sliktāk būs, ja to kāds sapratīs garīgā nozīmē. Rabīni steigšus gāja pie Pilāta un pieprasīja, lai viņš kaut kādā veidā izlabo šo kļūdu. Bet Pilāts šajā dienā bija jau pietiekoši daudz piekāpies. ”Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis, “ (Jāņa 19:22.) Pilāts strupi noteica un parādīja jūdiem durvis.
Jēzus mirstot bija trīsdesmit trīs gadus vecs.
Pirms Savas nāves Jēzus Saviem mācekļiem bija daudzkārt minējis, ka Viņam būs jātiek nodotam, mocītam un nonāvētam pēc Dieva īpašā nodoma. Jau Jānis Kristītājs Jēzu bija atklāti pasludinājis par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Vairākās runās Jēzus bija arī izteicies par Savu gaidāmo augšāmcelšanos pēc nāves; tomēr mācekļi no tā gandrīz neko nebija sapratuši. Kad Jēzus tika apcietināts, notiesāts un nomocīts, mācekļi bija pilnīgā neizpratnē un bailēs bēga no tiesas nama un no soda izpildes vietas.
Jēzus mira piektdienā īsi pirms saulrieta. Mācekļi steigšus noņēma viņa ķermeni no krusta un guldīja to kādā kapenē – paplašinātā alā, ko izmanntoja kā dzimtas kapavietu. Kad saule norietēja, pēc bauslības sākās nākamā diena, un tā bija svētā dusasdiena, sabats, kad neko nedrīkstēja strādāt. Mācekļi šo noteikumu stingri ievēroja, un tāpēc nepabeidza mirušā tradicionālo iesmaržošanu ar aromātiem, bet nolēma šo pēdējo mīlestības darbu nobeigt nākamajā dienā pēc sabata, svētdienas rītā.
Tālāk Evaņģēliji ziņo, ka kaps izrādījās tukšs, un eņģeļi pasludināja mācekļiem, ka Kristus ir augšāmcēlies. Pēc tam Kristus vairākkārt pats parādījās mācekļiem ilgstošā laika sprīdī.1.Kor.15:6 apustulis Pāvils raksta, ka vēl pēc apm. 20 gadiem ir sastapis aculieciniekus, kas bija redzējuši augšāmcelušos Jēzu vienatnē un arī kādā lielā sapulcē ar piecsimt dalībniekiem.
Jeruzalemes rabīnus šī vēsts ne tikai pārsteidza. Ja Jēzus no Nacaretes bija Dieva īpašais Sūtnis, varbūt pat Pasaules Glābējs, Mesija, tad viņi ar romiešu rokām ir nonāvējuši paši savu Glābēju! Bija steigšus jāizdomā cita versija. Jūdu versija par pazudušo Nacarieša līķi nebalstījās uz pierādījumiem. Nekas neliecināja par to, ka kāds būtu līķi slepeni izzadzis un pārvietojis citur. “Par labu” šai versijai liecina tikai tas, ka mirušu cilvēku augšāmcelšanās neietilpst parastajā cilvēces pieredzē.
Tādi ir galvenie Jēzus Kristus zemes dzīves fakti, kā tos redzēja vairums Viņa laikabiedru.
Kāda meitene no Latvijas, būdama Tallinā, iegāja kādā baznīcā un noklausījās visu dievkalpojumu. Igauniski viņa neprata, bet tomēr gribēja uzzināt, kas tā par ticību. Pie izejas viņa to pajautāja kādam vīrietim, kas mazliet prata krievu valodu. Viņš jautājumu saprata, bet neko daudz nevarēja krieviski paskaidrot. Mirkli padomājis, viņš īsi pateica: Hristos živoi i nas ļubit (Kristus ir dzīvs un mūs mīl). Meitene pamāja ar galvu: viņa galveno bija sapratusi.
Šāda vēlēšanās – īsi uzzināt galveno, ir katram zinātkārajam lasītājam, kas ir paņēmis rokā 1200 lapaspušu biezo grāmatu ar nosaukumu “Bībele”. Mūsu steidzīgajā laikmetā, kad retam ir pacietība izlasīt avīzi no sākuma līdz galam, gandrīz neiespējami sagaidīt, lai lasītājs izlasītu 1200 lapaspuses, un tad spriestu par grāmatas saturu.
Kliedzošu virsrakstu vai ilustrāciju Bībelē nav, bet ir gan īsi norādīts, kas ir šīs grāmatas galvenais saturs. “Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un TIE IR, KAS DOD LIECĪBU PAR MANI.” (Jāņ.5:39). Ir tikai viena lieta, kuru vērts meklēt Svēto Rakstu vārdos - laimi, dzīves jēgu, Bībeles valodā – mūžīgo dzīvību. Tādā nolūkā mums Bībelē jāmeklē “LIECĪBA PAR MANI”. Šos vārdus saka Jēzus Kristus, kuru Bībele pati nosauc par ticības iesācēju un pabeidzēju. Tātad Kristus ir Bībeles galvenais saturs.
Dažuviet Bībele runā tieši par Kristu, kā par vēsturisku personu. Cituviet viņa vārds nav minēts, bet arī šajos aprakstos ieteikts meklēt informāciju par Kristu un viņa darbiem. Lietderīgi sākt ar tiešo informāciju par šo vēsturisko personu, kas atrodama Jaunās Derības pirmajās četrās grāmatās, t.s.evaņģēlijos. Jāpiezīmē, ka Bībele raksturo Jēzu Kristu kā dievišķu būtni. Tāpēc valodās, kurās pielieto lielos un mazos alfabēta burtus, Kristus vārdu, kā arī personificējumus un vietniekvārdus, kas attiecas uz Kristu vai uz Dievu, raksta ar lielajiem sākumburtiem.
Kristus dzimšanas gads iezīmē mūs ēras sākumu. Vēlāki pētījumi ļauj uzskatīt, ka Jēzus ir dzimis jau aptuveni četrus gadus pirms mūsu ēras. Viņa piedzimšana bija neparasta. Kādai jaunai meitenei vārdā Marija parādījās eņģelis un paziņoja, ka viņai piedzims dēls, kas būs īpašs Dieva sūtnis pasaulē. Viņš nepiedzims kā dažkārt cilvēki. Marijai iestāsies grūtniecība vēl pirms viņai būs bijuši dzimumsakari. Marijas līgavainis, atraitnis Jāzeps viņai noticēja pēc tam, kad arī viņš bija redzējis eņģeli un saņēmis šo vēsti. Šis noslēpums nebija plaši izplatīts. Tikai pēc Kristus nāves, kad radās sīvi Kristu draudzes pretinieki, tie atcerējēs Kristus dzimšanas apstākļus un cēla neslavu Marijai, lai tā kompromitētu Kristu kā Personu.
Vārdu “Jēzus” (Ješua) vecāki Viņam deva pēc eņģeļa norādījuma, jo ebreju valodā Ješua nozīmē Glābējs. Eņģelis teica “. .jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem.” (Mt.1:21) .Vārds “Kristus” (Hristos) grieķu valodā nozīmē “Svaidītais”. Ebreju valodā šis vārds skan Mašiah. Ar šādu titulu godināja karaļus un augstos priesterus, jo kronēšanas ceremonijā ietilpa galvas iesvaidīšana (ieziešana) ar īpašu eļļu. Tālaika lietojumā, tāpat kā šodien šis tituls lielākoties apzīmē tikai vienu personu - gaidāmo Pasaules Glābēju. Vārds Jēzus – Jošua, Jehošua, Hošeja – bija izplatīts vīriešu vārds, kas neizraisīja pārpratumus. Turpretī Kristus – Hristos, Mašiah, Mesija ir Pasaules Glābēja tituls. Neticīgie apstrīdēja šo Jēzus titulu un sauca Viņu vienkārši par Jēzu no Nacaretes.
Jēzus auga, kā citi bērni, nekas neliecināja, ka Viņš justos citādi kā Viņa vienaudži. Pirmais stāsts par Viņa īpašo statusu attiecas uz Viņa divpadsmito (varbūt trīspadsmito) dzīvības gadu. Šajā vecumā Jāzeps un Marija Jēzu paņēma līdzi uz tradicionālo gadskārtējo dievkalpojumu Jeruzalemes templī. Ļaužu drūzmā Jēzus pazuda Saviem vecākiem. Sakarā ar to Marijai ar Jēzu radās neliela vārdu pārmaiņa, kuras gaitā Jēzus izteica vārdus “Man jādarbojas Sava Tēva lietās” (Lk.2:49). Bija acīmredzams, ka Jēzus runāja par Debesu Tēvu, nevis par Jāzepu. No konteksta var saprast, ka jaunā atskārsme Jēzum radās dramatiskā noskaņojumā, ko izraisīja dievkalpojums templī.
Tempļa kalpošana Jeruzalemē bija svinīga un krāšņa, bet mūs, pilsētniekus, tā būtu dziļi šokējusi ar savām ceremonijām. Templī pienesa dzīvnieku upurus. Tiem vajadzēja atgādināt, ka pasaulē valda nepielūdzams un skarbs princips: Likuma pārkāpējs zaudē dzīvību. Dieva likumi – fiziskie un morālie – pārvalda pasauli. Likuma ievērotājs dzīvo droši un laimīgi, bet pārkāpējs pats sevi nolemj nāvei, jo Dieva likums ir dzīvības likums. Visi cilvēki diemžēl grēko, tāpēc visi ir pelnījuši nāvi. Tāpēc templī pielūdzēju acu priekšā kāva lopus, lai cilvēki redz, ko viņi grēkojot ir pelnījuši.
Šī nepatīkamā ceremonija arī atgādināja brīnišķo Dieva žēlastības vēsti. Mirstošie dzīvnieki taču paši nebija grēkojuši, tie MIRA grēcīgo cilvēku VIETĀ. Tas jau bija cerīgi, bet ne priesteri, ne tauta vēl īsti nesaprata, kas un kā varētu mirt, lai atbrīvotu grēciniekus no pelnītā soda. Divpadsmitgadīgais Jēzus upurjēra nāvē varēja gan vismaz nojaust Savu sūtību un likteni.
Neraugoties uz to, Viņš vēl astoņpadsmit gadus palika Nacaretē un strādāja par namdari kopā ar Jāzepu un arī turpināja šo darbu pēc viņa nāves.
Trīsdesmit gadu vecu mēs atrodam Jēzu pie Jāņa Kristītāja mācekļiem. Pravietis Jānis bija Jēzus vienaudzis, kas iesāka pulcināt ļaudis un tiem sludināt jau pirms Jēzus. Vārds “kristīt” grieķu valodā nozīmē “pagremdēt” jeb “iemērkt”. Sākotnēji pagremdēšanu ūdenī praktizēja kā higiēnisku procedūru pēc Mozus bauslības norādēm. Kristus laikā jūdi pagremdēšanu piekopa kā morālas attīrīšanās simbolu. Ja nejūdi nāca pie ticības dzīvajam Dievam un Viņa likumiem, tad viņus pirms uzņemšanas jūdu kopienā pagremdēja ūdenī. Stingrais morālists Jānis sludināja, ka arī ticīgie jūdi pēc būtības ir nešķīsti grēcinieki. Viņš aicināja uz morālu atjaunotni un jaunu dzīvesveidu. Tos, kas atsaucās, viņš pagremdēja-kristīja līdzīgi tam, kā to parasti darīja ar pagāniem-nejūdiem. Domājams, ka Jāņa mācekļi bija tie, vai arī tuvu tiem, ko šodien pazīst kā kumrāniešus un esēniešus. Tās Kristus laikā bija dedzīgu jūdu ticīgo kopienas, kas izveidoja klosteriem līdzīgas draudzes tuksnešainās vietās Jeruzalemes apkārtnē. Šajās brālībās bija dzīva cerība, ka drīz parādīsies praviešu apsolītais Pasaules Glābējs – Mesija. Jānim Dievs atklāja, ka šis Glābējs drīz nāks, un Jānis Viņu varēs pazīt.
Jēzus tiešām atnāca pie Jāņa, un Jānis Viņu pazina pēc Dieva dotās zīmes. Bet tad Jēzus izdarīja to, ko Jānis nekādi nebija gaidījis: Viņš pieprasīja, lai Jānis Viņu pagremdē. Jānim tas likās nevietā un pat zaimojoši: Jēzus, debesu Sūtnis bija šķīsts un tīrs, bet Jānis bija tikai cilvēks. Kuram kuru tad vajadzēja šķīstīt? Tomēr Jēzus uzstāja, teikdams “Tam tā jānotiek, jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” (Mt.3:15). Kristus draudze šo pavēli pieņēma un jaunus draudzes locekļus uzņem ar pagremdēšans jeb kristības ceremoniju.
No šī laika Jēzus uzsāka Savu darbību kā ceļojošs sludinātājs. Dzīve romiešu okupētajā Palestīnā bija grūta, laiki bija nedroši un mainīgi, un jūdi labprāt klausījās Dieva iepriecas un iedrošinājuma vārdus no ceļojošo sludinātāju mutes. Sludinātāji vienlaicīgi bija arī skolotāji, pravieši, dziednieki un brīnumdari. Algu viņiem nemaksāja, bet katrā namā vai būdiņā viņiem bija pajumte un vieta pie galda. Ievērojamākie skolotāji ceļoja kopā ar saviem palīgiem un mācekļiem.
Jēzus dziedināja daudz dažādu slimnieku, faktiski visus, kas pie Viņa nāca ticībā. Bija veseli ciemi, kuros nepalika nevien kropļa, aklā un sirdzēja. Nevienā būdiņā vairs neskanēja vaidi, jo ciemam bija izgājis cauri Jēzus no Nacaretes. Bieži Jēzus saistīja dziedināšanu ar morālu dziedināšanu, ar atsacīšanos no grēka darbiem. Kādu dziedināto Jēzus atlaida ar vārdiem “Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jņ.5:14).
Jēzus aicināja sev līdzi arī mācekļus. Palaikam Viņam bija pat septiņdesmit mācekļu, vēlāk tikai divpadsmit. Arī mācekļi saņēma spēku darīt brīnumus, gan ne tik lielu, kā Jēzus pats. Brīnumi bija lieli: Jēzus staigāja pa ūdens virsu, pavēlēja vētrai norimt, un tā norima; atvēra acis aklam no dzimšanas, uzmodināja mirušo, kas jau gulēja zārkā un bija sācis trūdēt. Nekad Viņš nedarīja brīnumu, lai pierādītu Savu varēšanu; visi brīnumi bija vērsti tikai uz palīdzēšanu cilvēkiem viņu vajadzībās.
Rūpīgi pētot aprakstītās Jēzus gaitas, izskaitļots, ka Jēzus vairāk laika pavadīja dziedinot, nekā mācot un sludinot. Tomēr šie abi Viņa darbības virzieni nav asi norobežojami. Arī Viņa labie darbi sludināja cilvēkmīlestību, iežēlu, pašaizliedzību, cilvēku vienlīdzību.
Jēzus bija populārs. Viņa vārdu un darbu dziļāko ētisko un pravietisko patiesību izprata nedaudzi, bet visi ievēroja Viņa pārdabīgās spējas. Jūdu nacionālisti labprāt gribēja Viņu izmantot kā vadoni, kas ar dievišķu spēku padzītu romiešus no Jūdejas. Kristus ļoti uzsvērto mācību par Dieva valstības drīzu iestāšanos nacionālisti uztvēra kā aicinājumu sacelties pret romiešiem, un pat mēģināja Jēzu ar varu pasludināt par ķēniņu.
Jēzus sazvērestību manīja un izjauca mēģinājumu, likdams mācekļiem doties projām un atstāt Viņu vienu. Šī nevēlēšanās kļūt par ķēniņu nebija vienīgais, kas nacionāļiem nebija pa prātam. Jēzus sniedza palīdzību un uzrunāja arī sveštautiešus. Viņš brīnišķi dziedināja smagi slimu romiešu karavīru un laipni runājās ar vietējā garnizona kapteini. Arī tautas nicinātie un ienīstie kolaboracionisti, jūdi, kas romiešu uzdevumā ievāca nodokļus un muitas nodevas, bija Jēzus ieredzēti. Reizēm Viņš tos pat slavēja – viņi savā ziņā esot taisnāki par Rakstu mācītājiem! Tautas vadoņi, kas slepeni gatavoja sacelšanos pret romiešu okupantiem, ar lielām aizdomām klausījās Jēzus mācību par piedošanu un cilvēkmīlestību. Paskubinājumā mīlēt savus ienaidniekus vadoņi saredzēja ļoti skaidru politisku zemtekstu.
Jēzus popularitāte auga augumā, un līdz ar to auga vadoņu neapmierinātība. Beidzot kādā pusslepenā galvenās padomes sēdē izskanēja ierosinājums: “Mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” (Jāņa 11:50).
Šī plāna īstenošana prasīja zināmu viltību . Romieši neatļāva jūdu tiesai piespriest nāves sodus. Šādas tiesības bija tikai romiešu prokurātoram. Bet kā lai izskaidro romiešiem Nācaretes sludinātāja nāves vainu? Rabīni taču nevarēja teikt patiesību, ka Jēzus viņiem traucē kūdīt tautu uz bruņotu sacelšanos ! Evaņģēlijos sīki aprakstīts, kā jūdu vadoņi piemeklēja visdažādākās šķietamas vainas, lai pamatotu apsūdzību. Atsaucoties uz Kristus mācību par Dieva Valstību, rabīni pat attēloja Kristu kā dumpinieku pret Romu.
Prokurātors labi saprata, ka īstie apsūdzības iemesli netiek atklāti. Bet Romā no prokurātoriem prasīja, lai viņi velti nesaasina attiecības ar pakļauto tautu runasvīriem. Pilāts atklāti atzina Jēzus nevainību, bet viena ceļojoša jūdu pravieša dēļ riskēt ar dumpi un, līdz ar to, ar Romas labvēlību ? Augstajam ierēdnim nebija nekā svētāka, kā viņa karjera. Pilāts piesprieda Jēzum no Nācaretes nāvessodu pie krusta.
Romas impērijā cilvēka dzīvība bija lēta. Ja gribēja publiski sodīt dumpiniekus vai izbēgušus vergus tā, lai atbaidītu vergu tūkstošus no līdzīga soļa, tad ar nāves sodu vien bija par maz. Bija izgudroti paņēmieni, kā likt vainīgajiem mirt lēnā un mokošā nāvē. Toreiz smagākais sods bija piesišana krustā. Līdz ar Kristu šīm mokām tika pakļauti vēl divi vīrieši.
Lai brīdinātu un iebaidītu tautu, mocekļu vainu uzrakstīja uz tāfeles, un to pienagloja pie tā paša krusta. Jēzum piemeklēto vainu Pilāts dibināja uz jūdu liecību, ka Jēzus esot Sevi nosaucis par jūdu ķēniņu. Gan jūdi gan Pilāts labi saprata, ka ne Jēzus tieši tā ir teicis, nedz arī Viņš bija domājis gāzt ķeizaru. Bet sodam vajadzēja formālu pamatojumu, un Pilāts lika uzrakstīt trijās oficiālajās valodās “Jēzus no Nacaretes, jūdu ķēniņš.” Kad jūdu vadoņi bija izlasījuši uzrakstu, viņi apmulsa. To varēja saprast kā jūdu tautas sakāvi un kapitulāciju Romas priekšā: Ķēniņš pakārts krustā un nomiris! Vēl sliktāk būs, ja to kāds sapratīs garīgā nozīmē. Rabīni steigšus gāja pie Pilāta un pieprasīja, lai viņš kaut kādā veidā izlabo šo kļūdu. Bet Pilāts šajā dienā bija jau pietiekoši daudz piekāpies. ”Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis, “ (Jāņa 19:22.) Pilāts strupi noteica un parādīja jūdiem durvis.
Jēzus mirstot bija trīsdesmit trīs gadus vecs.
Pirms Savas nāves Jēzus Saviem mācekļiem bija daudzkārt minējis, ka Viņam būs jātiek nodotam, mocītam un nonāvētam pēc Dieva īpašā nodoma. Jau Jānis Kristītājs Jēzu bija atklāti pasludinājis par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Vairākās runās Jēzus bija arī izteicies par Savu gaidāmo augšāmcelšanos pēc nāves; tomēr mācekļi no tā gandrīz neko nebija sapratuši. Kad Jēzus tika apcietināts, notiesāts un nomocīts, mācekļi bija pilnīgā neizpratnē un bailēs bēga no tiesas nama un no soda izpildes vietas.
Jēzus mira piektdienā īsi pirms saulrieta. Mācekļi steigšus noņēma viņa ķermeni no krusta un guldīja to kādā kapenē – paplašinātā alā, ko izmanntoja kā dzimtas kapavietu. Kad saule norietēja, pēc bauslības sākās nākamā diena, un tā bija svētā dusasdiena, sabats, kad neko nedrīkstēja strādāt. Mācekļi šo noteikumu stingri ievēroja, un tāpēc nepabeidza mirušā tradicionālo iesmaržošanu ar aromātiem, bet nolēma šo pēdējo mīlestības darbu nobeigt nākamajā dienā pēc sabata, svētdienas rītā.
Tālāk Evaņģēliji ziņo, ka kaps izrādījās tukšs, un eņģeļi pasludināja mācekļiem, ka Kristus ir augšāmcēlies. Pēc tam Kristus vairākkārt pats parādījās mācekļiem ilgstošā laika sprīdī.1.Kor.15:6 apustulis Pāvils raksta, ka vēl pēc apm. 20 gadiem ir sastapis aculieciniekus, kas bija redzējuši augšāmcelušos Jēzu vienatnē un arī kādā lielā sapulcē ar piecsimt dalībniekiem.
Jeruzalemes rabīnus šī vēsts ne tikai pārsteidza. Ja Jēzus no Nacaretes bija Dieva īpašais Sūtnis, varbūt pat Pasaules Glābējs, Mesija, tad viņi ar romiešu rokām ir nonāvējuši paši savu Glābēju! Bija steigšus jāizdomā cita versija. Jūdu versija par pazudušo Nacarieša līķi nebalstījās uz pierādījumiem. Nekas neliecināja par to, ka kāds būtu līķi slepeni izzadzis un pārvietojis citur. “Par labu” šai versijai liecina tikai tas, ka mirušu cilvēku augšāmcelšanās neietilpst parastajā cilvēces pieredzē.
Tādi ir galvenie Jēzus Kristus zemes dzīves fakti, kā tos redzēja vairums Viņa laikabiedru.
4. nodaļa – VECĀ DZIESMA JAUNĀS SKAŅĀS
Bībeles kodols ir Jēzus Kristus. Jēzus bija Skolotājs, bet ne tikai tas. Mēs nupat atsvaidzinājām atmiņā to, ko jau agrāk zinājām par Jēzus dzīvi. Viņa dzīve, iesākot ar dzimšanu un beidzot ar nāvi un pēcnāves notikumiem ir nesaraujami saistīti ar Viņa mācību. Pasaules problēmu atrisinājums ir Viņa mācībā un Viņa dzīvē. Vienīgi skaidrības labā mēs atdalījām abas šīs nešķiramās lietas. Vispirms mēs atsevišķi aplūkojām Viņa zemes dzīvi, tagad aplūkosim atsevišķi Viņa mācību. Tā mēs nonāksim līdz Kristus evaņģēlija avotam, - līdz vietai, kur Kristus dzīve saplūst ar Kristus mācību.
Sinagogās un Jeruzalemes templī darbojās mācītie teologi un kulta kalpotāji – priesteri, bet tautas garīgajām vajadzībām vairāk atbilda ceļojošie sludinātāji. Daudzi no viņiem bija spilgtas personības , neatkarīgas savos uzskatos, bet Nacaretes Jēzus manāmi atšķīrās no visiem. Pirmoreiz dzirdot Viņa sludināšanu, klausītājiem likās, ka viņi šos vārdus jau agrāk ir dzirdējuši, tikai ne tādā skaidrībā un spēkā.
Jūdi bija lasītpratēju tauta, un Jēzus klausītājiem netrūka plašu priekšzināšanu. Bībeli, sevišķi piecas Mozus grāmatas, pārzināja visi. Mozus grāmatu kodols ir desmit baušļi, kurus Dievs ar savu roku bija rakstījis uz akmens plāksnēm un iedevis Mozum. Šīs bauslības interpretēšana bija galvenais mācītāju un sludinātāju darbs.
Arī Jēzus runāja par baušļiem, bet citādi. Viņš mēdza teikt: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts …“ Tālāk sekoja kāds no Dieva baušļiem vai kāda pavēle, un Jēzus turpināja:“Bet Es jums saku . . “ Nākamie vārdi nebija pretrunā ar bausli, bet tomēr skanēja gluži savādāk. Jēzus savu klausītāju acīs izlasīja izbrīnu un šaubas. Lai tās kliedētu, Viņš piebilda: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debesis un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības..”(Mat.5,17.18). Minētais raksta galiņš ir jod, vismazākā ebreju alfabēta zīme, līdzīga treknākam apostrofam. Drīzāk zeme un debess zudīs, nekā pat mazais jod varētu pazust no bauslības.
Šī mācība bija saprotama un klausītājus apmierināja. Uzticība Dieva baušļiem, kā arī jaunie akcenti, kas atklāja bauslības dziļo jēgu, šķita pievilcīgi. Klausītāji juta, ka tie nāk no agrāk neredzētas lielas skaidrības, kas piemita Jēzum.
Iepazīstoties ar vēl nezināmiem reliģiskiem vai filozofiskiem uzskatiem, svarīgākais ir izvērtēt no jaunās mācības izrietošās ētikas normas. Piemēram, islama mācībā mūs mazāk interesē, vai Muhameds uzbrauca vai neuzbrauca debesīs. Daudz svarīgāks ir fakts, ka sievietēm pēc Korāna jādzīvo harēmā, un tam līdzīgi fakti, tātad - ētika. Arī domājot par Kristus ticību un tās izšķirošo jautājumu - kāds ir Dieva raksturs? - svarīgi ir iepazīt Jēzus tikumības mācību.. Katrs likums liecina par likumdevēju. Ja Jēzus ir Dieva Dēls un cilvēces Glābējs, tad Viņš ir Dieva likumu un visas Bībeles autors. Likums liecina par likumdevēja morāli un ētiku.
Aplūkosim Jēzus ētikas normas, kā tās izteiktas nezūdošajos Dieva baušļos un izskaidrotas ar Viņa muti kalpošanas laikā virs zemes.
Pirmais, ievada bauslis skan šādi: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” (2.Moz.20;1.2). – Dievs iepazīstina ar Sevi. Senie ebreji atradās gūstā un, ja Dievs viņus nebūtu atbrīvojis, Ēģiptes valdnieks faraons būtu iznīcinājis visu tautu.
Līdzīgā situācijā atrodas visa cilvēce. Katrs, kas pārkāpj dievišķos dzīvības un laimes noteikumus, lemts mūžīgai nāvei. Viņš dara Dieva ienaidnieka un pretpola - sātana darbus un līdz ar to saista sevi ar sātana likteni. Jēzus saka :”Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs..Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.”(Jāņ.8,34.36). Tas, kas piekopj grēku, kļūst atkarīgs no sava grēcīgā ieraduma, kā arī no tā sekām šeit un mūžībā. Šī atkarība ir daudz ļaunāka nekā ebreju verdzība Ēģiptē. Faraons varēja viņiem atņemt laicīgo dzīvību, bet ne vairāk, turpretī sātans saviem vergiem laupa laimi šajā dzīvē un izredzes mūžīgi dzīvot svētlaimes apstākļos.
Dievs ir tas, kas ieņem pirmo vietu mūsu dzīvē. Kristietis var pielūgt Dievu, bet ja galveno vietu viņa dzīvē ieņem nauda vai citas materiālas lietas, tad šī manta ir viņa dievs. Neviens šīs zemes bērns nav gluži brīvs no egoisma, no baudkāres, godkāres un citām negatīvām tieksmēm. Svarīgākais jautājums – vai es savai iekārei sekoju arī tad, ja apzinos, ka tā nav saskaņā ar Dieva gribu? – Tādā gadījumā es vergoju neīstam dievam. Patiesais Dievs nevar spēlēt pakārtotu lomu mūsu dzīvē. Kalpot šādam paša radītam dievam ir neloģiski un amorāli, jo nāvei nolemtam noziedzniekam vai slimniekam nekas nevar būt svarīgāks par personu, kas spēj atbrīvot no nāves. Un šāds atbrīvotājs ir Dievs. To atgādina pirmais bauslis.
Tālāk Dievs rakstīja:”Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.”(2.Moz.20: 4-6)
Dievu neviens cilvēks nav redzējis, tāpēc ir bezjēdzīgi izveidot kādu redzamu priekšmetu un to pielūgt kā Dieva attēlu. .Ievērojama daļa kristiešu šo aizliegumu diemžēl neievēro un pat nelasa šo bausli savās mācību grāmatās; lai saglabātu skaitu 10, pēdējo bausli pārdala divās daļās.
Bībeles tekstā baušļu numerācijas nav, tomēr attēlu un tēlu pielūgsme ir nopietna kļūda. Šādās baznīcās gan māca, ka klanoties attēla priekšā tiek pielūgts Dievs, taču tauta tic, ka pašas svētbildes vai amuleti ir tie, kas klausa lūgšanas un sūta palīdzību Pie svētbildēm pieradušie kristieši bieži zaudē priekšstatu par Neredzamo Dievu un dievina baznīcas organizāciju, kā arī tās vadību.
Bez tam šis bauslis atgādina vecāku atbildību, jo viņu morālā izvēle un atbilstošais dzīvesveids vai nu palīdz vai kavē nākamajai paaudzei pieņemt pareizus lēmumus. - Pēdējais vārds gan pieder bērnam pašam.
Dieva pašraksturojums “dusmīgs Dievs” - “El kanā” nozīmē “greizsirdīgais Dievs”. Protams, Dieva greizsirdība nav līdzīga šīm jūtām cilvēku ģimenē, jo Dieva ģimene ir vieta, kur varētu sadzīvot visa pasaule. Dieva greizsirdība izpaužas tā, ka Viņš nepiekrīt, ja Viņam dzīvē ierāda tikai pakārtotu vietu.
2.Moz.20:7 :”Tev nebūs Kunga, sava Dieva , vārdu nelietīgi valkāt, jo Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.” Trešais bauslis atgādina, ka Dievs ir svēts, bijājams, pilnīgi reāls, un brīdina, ka Dievu nevar nesodīti ignorēt, nedz arī pieminēt Viņa vārdu kā kādu simbolu vai pasaku tēlu. Kas nevēlas iepazīt dzīvo Dievu un rēķināties ar Viņa likumiem, tas, pirmkārt, soda pats sevi.
Var likties savādi, ka desmit galveno tikumības normu skaitā ietilpst arī pavēle ievērot Dieva iecelto iknedēļas dusasdienu. Tam ir dziļāks iemesls, ko nav grūti saprast. Pirmās četras baušļu normas veido ietvaru saskanīgām cilvēka attiecībām ar Dievu. Labu attiecību uzturēšana prasa laiku. Dažā labā ģimenē attiecības starp laulātajiem draugiem vai starp bērniem un vecākiem pārtrūkst tikai tādēļ, ka draudzības saglabāšanai netiek veltīts laiks, vai arī tas notiek pārāk maz un neregulāri. Lai uzturētu sadraudzību ar Dievu, tai jāveltī katras nedēļas viena, proti, septītā diena.
Dusasdienas svētība svarīga arī indivīda un ģimenes fiziskajai un morālajai veselībai. Tā ir ceturtā baušļa cilvēcīgā dimensija.
Dusasdienas baušļa motivējumā Dievs ir ielicis vairākus svarīgus, garīgo dzīvi audzinošus un pārbaudošus elementus. 2.Moz.20:11 lasāms:”Jo sešās dienās Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Kungs atdusējās; tāpēc Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” Ja sešās darba dienās mēs esam aizmirsuši, ka zemei un visai mūsu dzīvei ir saimnieks un īpašnieks, tad katra sabata diena mums to atgādina.
Radīšanas piemiņas dienas vietā politeistiskās (pagānu) tautas atzīmē citas nedēļas dienas dažādām dievībām par godu. Sabata ievērošana ir piemērota pazīšanas zīme, kas atšķir neredzamā Dieva – Radītāja pielūdzējus: ”Svētījiet Manas svētās dienas, ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, Kungs, esmu jūsu Dievs.”(Jhz.20:20.)
Sabata bauslis atgādina arī to, ka Radītājs ir visu cilvēku Tēvs un sociālās taisnības Dievs. 5.Moz.5:14.15. dots šāds dusasdienas motivējums:”…tev nebūs nekādus darbus darīt, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē.”
Pirmos trīs baušļus Kristus laika jūdi visai rūpīgi ievēroja. Viņi nepielūdza tēlus un ļoti sargājās bez vajadzības izrunāt Dieva svēto vārdu. Arī sabata bausli viņi ievēroja, bet visai vienpusīgi. Viņi rūpīgi sargājās no katra darba sabatā, bet neaptvēra, ka Dieva sadraudzības dienai jābūt nevien brīvai no laicīgā darba, bet arī piepildītai ar svētām domām un svētām jūtām – līdzjūtību, labvēlību un prieku. Lai pievērstu uzmanību šim trūkumam, Jēzus mēdza svētajās dienās dziedināt un visādi iepriecināt bēdīgos un vientuļos. Šī Viņa rīcība bija neparasta, tāpēc izraisīja jautājumus. Atbildot un paskaidrojot, Jēzus atklāja sabata dienas, kā arī Debesu Tēva patieso raksturu.
Piektais bauslis – “Godini savu tēvu un savu māti”(2.Moz.20:12) – tālu pārsniedz patriarhāta laikmeta morāli. Godini nevien tēvu, bet arī māti! Vīram un sievai, tēvam un mātei ir vienādas tiesības, pienākas vienāds gods. Jēzus atgādināja, ka vecāku godināšana ietver noteiktas materiālas saistības. Jūdu rakstu mācītāji skaidroja, ka zināmos gadījumos bērns varētu arī nerūpēties par vecāku vajadzībām. Jēzus noteica, ka tādu gadījumu nevar būt. Pats Viņš to pierādīja visekstremālākajos apstākļos. Mirdams pie krusta, Jēzus domāja par savas mātes dienišķajām vajadzībām, jo bija viņas vienīgais apgādnieks. Ciešot nāves mokas, Viņš piesauca savu visuzticamāko mācekli Jāni un uzdeva viņam gādāt par Savu māti Mariju.
Arī sestais bauslis “Tev nebūs nokaut” (2.Moz.20:13) paceļas pāri savam laikmetam. Vēl svaigi atmiņā bija jūdu teokrātiskā valsts, kurā Dievs pavēlēja vest karus un nogalināt smagus noziedzniekus. Jūdi cerēja, ka šī kārtība tiks atjaunota. Viņi nesaprata, ka nākotnē Dieva tauta sastāvēs no visu tautību un valstu piederīgajiem, kuri vairs nepiedalīsies vardarbībā, bet gan orientēsies uz Dieva valstības morāli, - nepretoties ļaunumam ar varu, uzvarēt ļaunu ar labu (Mat.5:39; Rom.12:21)
Bauslis liek saudzēt katru dzīvību - gan savu, gan otra. Apustuļi salīdzina cilvēka organismu ar dievnamu, Svētā Gara mājokli, kas jākopj un jāuztur iespējami vislabākajā kārtībā. (1.Kor.3) Kristietim jāinteresējas par visu, kas sekmē veselību. Bībelē saprotamu iemeslu dēļ nav minēti tādi vārdi kā holesterīns, alkohols, narkotikas, nikotīns, stress, skleroze, infarkts, fizkultūra, režīms un daudzi citi, bet no baušļa pavēles izriet, ka kristietis nedrīkst būt vienaldzīgs pret veselīgas dzīves problēmām. 3.Moz.11.nodaļā minēti daži ierobežojumi dzīvnieku valsts produktu lietošanai uzturā.
Kalna svētrunā (Mat.5,21.22) pievienots būtisks komentārs sestajam bauslim. Slepkavam pielīdzināts katrs, kas vēršas pret cilvēku dusmās, noniecina vai izsakās par otru ar necieņu. Šī Dieva baušļa interpretācija nopietnā lasītājā izraisa smagas pārdomas. “Kas to var izpildīt?” Kontrolēt savus locekļus – rokas un kājas – bieži nenākas viegli.Vēl daudz grūtāk ir valdīt pār savu mēli, tomēr Dievs prasa atbildību pat par īgnumu un dusmām! Vai te nav kāds pārpratums? - Pie šīs problēmas mums nāksies atgriezties, aplūkojot atlikušos baušļus.
Septītais bauslis (2.Moz.20:14), prasa uzticību ģimenē, bet Jēzus skaidrojumos tas parādās gluži citāds nekā jūdu mācītāju un pat paša Mozus interpretācijā. Vecajā Derībā nav strikta daudzsievības un laulības šķiršanas aizlieguma. Jautāts par to, Jēzus paskaidroja, ka šīs atļaujas dotas negribīgi, tautas cietsirdības dēļ. Ziņojumā par laulības iecelšanu 1.Moz.2:24 skaidri redzams, ka Dieva nolūks ir, lai laulība ir monogāma un nešķirama. Šis skaidrojums izraisīja mācekļu (vēlāko apustuļu) izbrīnu un sašutumu (Mat.19:10). Samulsumu vēl pavairoja piebilde Mat.5:28.: “Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” Tātad vaina, kas Mozus laikā bija sodāma ar nāvi, iestājas jau viena tīksmīga skatiena dēļ! Kur un kā cilvēkam būtu jādzīvo, lai nepārkāptu Dieva baušļus? Mēs labi zinām, ka pat klosteru brāļiem un māsām tas neizdodas. Vai tiešām visi cilvēki ir bauslības pārkāpēji un pelnījuši mūžīgo nāvi?
Astotais bauslis piešķir īpašuma tiesības un nosoda otra īpašuma piesavināšanos. Bauslis skan “ Tev nebūs zagt!” (2.Moz.20:15). Tikai pirmajā mirklī liekas, ka šis aizliegums vairākumam nav aktuāls. Dieva Vārdā nav atsevišķa pretkorupcijas likuma, panta par naudas atmazgāšanu, par interešu konfliktu, kontrabandu, likumu apiešanu ar līkumu un daudzām līdzīgām lietām. Tās visas un daudzas citas ietilpst bauslī Tev nebūs zagt. Pravietis Maleahijs (3:8-10) atgādina, ka arī Dievam ir īpašuma tiesības – Viņam pieder visa zeme, viss, kas mums ir un kas mēs paši esam. Ādamam un Ievai bija dota iespēja parādīt, vai viņi atzīst Dievu kā visa īpašnieku. Lai to apliecinātu, nedrīkstēja aiztikt aizliegtā koka augļus, respektējot Dieva izteikto norādījumu. Diemžēl pirmie cilvēki šo aizliegumu neievēroja un pārkāpa astoto bausli. Ādama un Ievas pēcnācējiem sava attieksme pret Dievu kā visa Īpašnieku jāapliecina citādā veidā – neizlietojot savām vajadzībām personīgo ienākumu desmito daļu. Dieva bauslis atgādina, lai mēs respektējam šo Dieva pavēli..
Devītais bauslis aizliedz nepatiesi liecināt. Domājot par Dieva tiesu, var saprast, ka katrs mūsu vārds, katra mūsu rīcība , pat katrs žests ir liecība visur klātesošā Dieva un Viņa eņģeļu priekšā. Būt patiesam pret savu līdzcilvēku, pret Dievu un pret savu sirdsapziņu, būt paškritiskam, turēt vārdu – tāda ir Dieva baušļa prasība.
Visbeidzot desmitais bauslis, kas dažu konfesiju katēhismos sadalīts divās daļās. Tas aizliedz iekārot visu, kas pieder tuvākajam. Kā piekopt šādu pieticību patērētāju sabiedrībā, kur valda sauklis “vienmēr labāk, lētāk, ērtāk, vairāk un prestižāk” – tā ir vērā ņemama kristieša problēma mūsu laikā. Vēl nopietnāk mūs noskaņo novērojums, ka Dieva baušļi uzstāda savas normas arī domām un jūtām. Desmitais bauslis nerunā par mēģinājumu piesavināties vai izkrāpt otra īpašumu. Grēks pret desmito bausli slēpjas jūtu sfērā Skaudība, nenovīdība, kas ārēji pat neizpaužas, bet paliek tikai cilvēka sirdī, tomēr ir grēcīga.
Īsā Dieva desmit baušļu apcere atklāj daudz ko tādu, kas varētu mūs darīt laimīgus .Tiešām ir vērts savu dzīvi veidot pēc Dieva likumu normām .Laimīga būtu ģimene, ja tās locekļi dzīvotu saskaņā ar baušļiem. Laimīga būtu sabiedrība, ja tā sastāvētu no tādām ģimenēm. Jo tuvāk dzīve ir Dieva ētikas ideālam, jo laimīgāka tā ir.
Bet Dieva baušļi piedāvā ideālu prasības veidā. Viss, kas neatbilst ideālam, ir baušļa pārkāpums, un baušļa pārkāpums ir grēks, bet grēka alga ir nāve (Rom.6:23), Tad mēs visi esam nolemti mūžīgajai pazušanai!
Ja pagātnes grēki mums šodien tiktu kaut kādā veidā norakstīti, un mēs ar šodienu uzšķirtu pilnīgi jaunu lapaspusi mūsu dzīvesstāstā, tad tik un tā nespētu izvairīties no visa, kas motivēts ar savtību, baudkāri vai dusmām.
Un tomēr Dievs mūs aicina uz labāku dzīvi nekā līdz šim, skaidrāku, skaistāku un priecīgāku. Tāpēc Kristus ticība nosaukta par evaņģēliju – labo vai prieka vēsti.
Ko Dievs īsti piedāvā daudz grēkojušajai, morāli nevarīgajai, bet laimi gribošajai būtnei – cilvēkam ?
Sinagogās un Jeruzalemes templī darbojās mācītie teologi un kulta kalpotāji – priesteri, bet tautas garīgajām vajadzībām vairāk atbilda ceļojošie sludinātāji. Daudzi no viņiem bija spilgtas personības , neatkarīgas savos uzskatos, bet Nacaretes Jēzus manāmi atšķīrās no visiem. Pirmoreiz dzirdot Viņa sludināšanu, klausītājiem likās, ka viņi šos vārdus jau agrāk ir dzirdējuši, tikai ne tādā skaidrībā un spēkā.
Jūdi bija lasītpratēju tauta, un Jēzus klausītājiem netrūka plašu priekšzināšanu. Bībeli, sevišķi piecas Mozus grāmatas, pārzināja visi. Mozus grāmatu kodols ir desmit baušļi, kurus Dievs ar savu roku bija rakstījis uz akmens plāksnēm un iedevis Mozum. Šīs bauslības interpretēšana bija galvenais mācītāju un sludinātāju darbs.
Arī Jēzus runāja par baušļiem, bet citādi. Viņš mēdza teikt: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts …“ Tālāk sekoja kāds no Dieva baušļiem vai kāda pavēle, un Jēzus turpināja:“Bet Es jums saku . . “ Nākamie vārdi nebija pretrunā ar bausli, bet tomēr skanēja gluži savādāk. Jēzus savu klausītāju acīs izlasīja izbrīnu un šaubas. Lai tās kliedētu, Viņš piebilda: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debesis un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības..”(Mat.5,17.18). Minētais raksta galiņš ir jod, vismazākā ebreju alfabēta zīme, līdzīga treknākam apostrofam. Drīzāk zeme un debess zudīs, nekā pat mazais jod varētu pazust no bauslības.
Šī mācība bija saprotama un klausītājus apmierināja. Uzticība Dieva baušļiem, kā arī jaunie akcenti, kas atklāja bauslības dziļo jēgu, šķita pievilcīgi. Klausītāji juta, ka tie nāk no agrāk neredzētas lielas skaidrības, kas piemita Jēzum.
Iepazīstoties ar vēl nezināmiem reliģiskiem vai filozofiskiem uzskatiem, svarīgākais ir izvērtēt no jaunās mācības izrietošās ētikas normas. Piemēram, islama mācībā mūs mazāk interesē, vai Muhameds uzbrauca vai neuzbrauca debesīs. Daudz svarīgāks ir fakts, ka sievietēm pēc Korāna jādzīvo harēmā, un tam līdzīgi fakti, tātad - ētika. Arī domājot par Kristus ticību un tās izšķirošo jautājumu - kāds ir Dieva raksturs? - svarīgi ir iepazīt Jēzus tikumības mācību.. Katrs likums liecina par likumdevēju. Ja Jēzus ir Dieva Dēls un cilvēces Glābējs, tad Viņš ir Dieva likumu un visas Bībeles autors. Likums liecina par likumdevēja morāli un ētiku.
Aplūkosim Jēzus ētikas normas, kā tās izteiktas nezūdošajos Dieva baušļos un izskaidrotas ar Viņa muti kalpošanas laikā virs zemes.
Pirmais, ievada bauslis skan šādi: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” (2.Moz.20;1.2). – Dievs iepazīstina ar Sevi. Senie ebreji atradās gūstā un, ja Dievs viņus nebūtu atbrīvojis, Ēģiptes valdnieks faraons būtu iznīcinājis visu tautu.
Līdzīgā situācijā atrodas visa cilvēce. Katrs, kas pārkāpj dievišķos dzīvības un laimes noteikumus, lemts mūžīgai nāvei. Viņš dara Dieva ienaidnieka un pretpola - sātana darbus un līdz ar to saista sevi ar sātana likteni. Jēzus saka :”Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs..Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.”(Jāņ.8,34.36). Tas, kas piekopj grēku, kļūst atkarīgs no sava grēcīgā ieraduma, kā arī no tā sekām šeit un mūžībā. Šī atkarība ir daudz ļaunāka nekā ebreju verdzība Ēģiptē. Faraons varēja viņiem atņemt laicīgo dzīvību, bet ne vairāk, turpretī sātans saviem vergiem laupa laimi šajā dzīvē un izredzes mūžīgi dzīvot svētlaimes apstākļos.
Dievs ir tas, kas ieņem pirmo vietu mūsu dzīvē. Kristietis var pielūgt Dievu, bet ja galveno vietu viņa dzīvē ieņem nauda vai citas materiālas lietas, tad šī manta ir viņa dievs. Neviens šīs zemes bērns nav gluži brīvs no egoisma, no baudkāres, godkāres un citām negatīvām tieksmēm. Svarīgākais jautājums – vai es savai iekārei sekoju arī tad, ja apzinos, ka tā nav saskaņā ar Dieva gribu? – Tādā gadījumā es vergoju neīstam dievam. Patiesais Dievs nevar spēlēt pakārtotu lomu mūsu dzīvē. Kalpot šādam paša radītam dievam ir neloģiski un amorāli, jo nāvei nolemtam noziedzniekam vai slimniekam nekas nevar būt svarīgāks par personu, kas spēj atbrīvot no nāves. Un šāds atbrīvotājs ir Dievs. To atgādina pirmais bauslis.
Tālāk Dievs rakstīja:”Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.”(2.Moz.20: 4-6)
Dievu neviens cilvēks nav redzējis, tāpēc ir bezjēdzīgi izveidot kādu redzamu priekšmetu un to pielūgt kā Dieva attēlu. .Ievērojama daļa kristiešu šo aizliegumu diemžēl neievēro un pat nelasa šo bausli savās mācību grāmatās; lai saglabātu skaitu 10, pēdējo bausli pārdala divās daļās.
Bībeles tekstā baušļu numerācijas nav, tomēr attēlu un tēlu pielūgsme ir nopietna kļūda. Šādās baznīcās gan māca, ka klanoties attēla priekšā tiek pielūgts Dievs, taču tauta tic, ka pašas svētbildes vai amuleti ir tie, kas klausa lūgšanas un sūta palīdzību Pie svētbildēm pieradušie kristieši bieži zaudē priekšstatu par Neredzamo Dievu un dievina baznīcas organizāciju, kā arī tās vadību.
Bez tam šis bauslis atgādina vecāku atbildību, jo viņu morālā izvēle un atbilstošais dzīvesveids vai nu palīdz vai kavē nākamajai paaudzei pieņemt pareizus lēmumus. - Pēdējais vārds gan pieder bērnam pašam.
Dieva pašraksturojums “dusmīgs Dievs” - “El kanā” nozīmē “greizsirdīgais Dievs”. Protams, Dieva greizsirdība nav līdzīga šīm jūtām cilvēku ģimenē, jo Dieva ģimene ir vieta, kur varētu sadzīvot visa pasaule. Dieva greizsirdība izpaužas tā, ka Viņš nepiekrīt, ja Viņam dzīvē ierāda tikai pakārtotu vietu.
2.Moz.20:7 :”Tev nebūs Kunga, sava Dieva , vārdu nelietīgi valkāt, jo Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.” Trešais bauslis atgādina, ka Dievs ir svēts, bijājams, pilnīgi reāls, un brīdina, ka Dievu nevar nesodīti ignorēt, nedz arī pieminēt Viņa vārdu kā kādu simbolu vai pasaku tēlu. Kas nevēlas iepazīt dzīvo Dievu un rēķināties ar Viņa likumiem, tas, pirmkārt, soda pats sevi.
Var likties savādi, ka desmit galveno tikumības normu skaitā ietilpst arī pavēle ievērot Dieva iecelto iknedēļas dusasdienu. Tam ir dziļāks iemesls, ko nav grūti saprast. Pirmās četras baušļu normas veido ietvaru saskanīgām cilvēka attiecībām ar Dievu. Labu attiecību uzturēšana prasa laiku. Dažā labā ģimenē attiecības starp laulātajiem draugiem vai starp bērniem un vecākiem pārtrūkst tikai tādēļ, ka draudzības saglabāšanai netiek veltīts laiks, vai arī tas notiek pārāk maz un neregulāri. Lai uzturētu sadraudzību ar Dievu, tai jāveltī katras nedēļas viena, proti, septītā diena.
Dusasdienas svētība svarīga arī indivīda un ģimenes fiziskajai un morālajai veselībai. Tā ir ceturtā baušļa cilvēcīgā dimensija.
Dusasdienas baušļa motivējumā Dievs ir ielicis vairākus svarīgus, garīgo dzīvi audzinošus un pārbaudošus elementus. 2.Moz.20:11 lasāms:”Jo sešās dienās Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Kungs atdusējās; tāpēc Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” Ja sešās darba dienās mēs esam aizmirsuši, ka zemei un visai mūsu dzīvei ir saimnieks un īpašnieks, tad katra sabata diena mums to atgādina.
Radīšanas piemiņas dienas vietā politeistiskās (pagānu) tautas atzīmē citas nedēļas dienas dažādām dievībām par godu. Sabata ievērošana ir piemērota pazīšanas zīme, kas atšķir neredzamā Dieva – Radītāja pielūdzējus: ”Svētījiet Manas svētās dienas, ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, Kungs, esmu jūsu Dievs.”(Jhz.20:20.)
Sabata bauslis atgādina arī to, ka Radītājs ir visu cilvēku Tēvs un sociālās taisnības Dievs. 5.Moz.5:14.15. dots šāds dusasdienas motivējums:”…tev nebūs nekādus darbus darīt, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē.”
Pirmos trīs baušļus Kristus laika jūdi visai rūpīgi ievēroja. Viņi nepielūdza tēlus un ļoti sargājās bez vajadzības izrunāt Dieva svēto vārdu. Arī sabata bausli viņi ievēroja, bet visai vienpusīgi. Viņi rūpīgi sargājās no katra darba sabatā, bet neaptvēra, ka Dieva sadraudzības dienai jābūt nevien brīvai no laicīgā darba, bet arī piepildītai ar svētām domām un svētām jūtām – līdzjūtību, labvēlību un prieku. Lai pievērstu uzmanību šim trūkumam, Jēzus mēdza svētajās dienās dziedināt un visādi iepriecināt bēdīgos un vientuļos. Šī Viņa rīcība bija neparasta, tāpēc izraisīja jautājumus. Atbildot un paskaidrojot, Jēzus atklāja sabata dienas, kā arī Debesu Tēva patieso raksturu.
Piektais bauslis – “Godini savu tēvu un savu māti”(2.Moz.20:12) – tālu pārsniedz patriarhāta laikmeta morāli. Godini nevien tēvu, bet arī māti! Vīram un sievai, tēvam un mātei ir vienādas tiesības, pienākas vienāds gods. Jēzus atgādināja, ka vecāku godināšana ietver noteiktas materiālas saistības. Jūdu rakstu mācītāji skaidroja, ka zināmos gadījumos bērns varētu arī nerūpēties par vecāku vajadzībām. Jēzus noteica, ka tādu gadījumu nevar būt. Pats Viņš to pierādīja visekstremālākajos apstākļos. Mirdams pie krusta, Jēzus domāja par savas mātes dienišķajām vajadzībām, jo bija viņas vienīgais apgādnieks. Ciešot nāves mokas, Viņš piesauca savu visuzticamāko mācekli Jāni un uzdeva viņam gādāt par Savu māti Mariju.
Arī sestais bauslis “Tev nebūs nokaut” (2.Moz.20:13) paceļas pāri savam laikmetam. Vēl svaigi atmiņā bija jūdu teokrātiskā valsts, kurā Dievs pavēlēja vest karus un nogalināt smagus noziedzniekus. Jūdi cerēja, ka šī kārtība tiks atjaunota. Viņi nesaprata, ka nākotnē Dieva tauta sastāvēs no visu tautību un valstu piederīgajiem, kuri vairs nepiedalīsies vardarbībā, bet gan orientēsies uz Dieva valstības morāli, - nepretoties ļaunumam ar varu, uzvarēt ļaunu ar labu (Mat.5:39; Rom.12:21)
Bauslis liek saudzēt katru dzīvību - gan savu, gan otra. Apustuļi salīdzina cilvēka organismu ar dievnamu, Svētā Gara mājokli, kas jākopj un jāuztur iespējami vislabākajā kārtībā. (1.Kor.3) Kristietim jāinteresējas par visu, kas sekmē veselību. Bībelē saprotamu iemeslu dēļ nav minēti tādi vārdi kā holesterīns, alkohols, narkotikas, nikotīns, stress, skleroze, infarkts, fizkultūra, režīms un daudzi citi, bet no baušļa pavēles izriet, ka kristietis nedrīkst būt vienaldzīgs pret veselīgas dzīves problēmām. 3.Moz.11.nodaļā minēti daži ierobežojumi dzīvnieku valsts produktu lietošanai uzturā.
Kalna svētrunā (Mat.5,21.22) pievienots būtisks komentārs sestajam bauslim. Slepkavam pielīdzināts katrs, kas vēršas pret cilvēku dusmās, noniecina vai izsakās par otru ar necieņu. Šī Dieva baušļa interpretācija nopietnā lasītājā izraisa smagas pārdomas. “Kas to var izpildīt?” Kontrolēt savus locekļus – rokas un kājas – bieži nenākas viegli.Vēl daudz grūtāk ir valdīt pār savu mēli, tomēr Dievs prasa atbildību pat par īgnumu un dusmām! Vai te nav kāds pārpratums? - Pie šīs problēmas mums nāksies atgriezties, aplūkojot atlikušos baušļus.
Septītais bauslis (2.Moz.20:14), prasa uzticību ģimenē, bet Jēzus skaidrojumos tas parādās gluži citāds nekā jūdu mācītāju un pat paša Mozus interpretācijā. Vecajā Derībā nav strikta daudzsievības un laulības šķiršanas aizlieguma. Jautāts par to, Jēzus paskaidroja, ka šīs atļaujas dotas negribīgi, tautas cietsirdības dēļ. Ziņojumā par laulības iecelšanu 1.Moz.2:24 skaidri redzams, ka Dieva nolūks ir, lai laulība ir monogāma un nešķirama. Šis skaidrojums izraisīja mācekļu (vēlāko apustuļu) izbrīnu un sašutumu (Mat.19:10). Samulsumu vēl pavairoja piebilde Mat.5:28.: “Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” Tātad vaina, kas Mozus laikā bija sodāma ar nāvi, iestājas jau viena tīksmīga skatiena dēļ! Kur un kā cilvēkam būtu jādzīvo, lai nepārkāptu Dieva baušļus? Mēs labi zinām, ka pat klosteru brāļiem un māsām tas neizdodas. Vai tiešām visi cilvēki ir bauslības pārkāpēji un pelnījuši mūžīgo nāvi?
Astotais bauslis piešķir īpašuma tiesības un nosoda otra īpašuma piesavināšanos. Bauslis skan “ Tev nebūs zagt!” (2.Moz.20:15). Tikai pirmajā mirklī liekas, ka šis aizliegums vairākumam nav aktuāls. Dieva Vārdā nav atsevišķa pretkorupcijas likuma, panta par naudas atmazgāšanu, par interešu konfliktu, kontrabandu, likumu apiešanu ar līkumu un daudzām līdzīgām lietām. Tās visas un daudzas citas ietilpst bauslī Tev nebūs zagt. Pravietis Maleahijs (3:8-10) atgādina, ka arī Dievam ir īpašuma tiesības – Viņam pieder visa zeme, viss, kas mums ir un kas mēs paši esam. Ādamam un Ievai bija dota iespēja parādīt, vai viņi atzīst Dievu kā visa īpašnieku. Lai to apliecinātu, nedrīkstēja aiztikt aizliegtā koka augļus, respektējot Dieva izteikto norādījumu. Diemžēl pirmie cilvēki šo aizliegumu neievēroja un pārkāpa astoto bausli. Ādama un Ievas pēcnācējiem sava attieksme pret Dievu kā visa Īpašnieku jāapliecina citādā veidā – neizlietojot savām vajadzībām personīgo ienākumu desmito daļu. Dieva bauslis atgādina, lai mēs respektējam šo Dieva pavēli..
Devītais bauslis aizliedz nepatiesi liecināt. Domājot par Dieva tiesu, var saprast, ka katrs mūsu vārds, katra mūsu rīcība , pat katrs žests ir liecība visur klātesošā Dieva un Viņa eņģeļu priekšā. Būt patiesam pret savu līdzcilvēku, pret Dievu un pret savu sirdsapziņu, būt paškritiskam, turēt vārdu – tāda ir Dieva baušļa prasība.
Visbeidzot desmitais bauslis, kas dažu konfesiju katēhismos sadalīts divās daļās. Tas aizliedz iekārot visu, kas pieder tuvākajam. Kā piekopt šādu pieticību patērētāju sabiedrībā, kur valda sauklis “vienmēr labāk, lētāk, ērtāk, vairāk un prestižāk” – tā ir vērā ņemama kristieša problēma mūsu laikā. Vēl nopietnāk mūs noskaņo novērojums, ka Dieva baušļi uzstāda savas normas arī domām un jūtām. Desmitais bauslis nerunā par mēģinājumu piesavināties vai izkrāpt otra īpašumu. Grēks pret desmito bausli slēpjas jūtu sfērā Skaudība, nenovīdība, kas ārēji pat neizpaužas, bet paliek tikai cilvēka sirdī, tomēr ir grēcīga.
Īsā Dieva desmit baušļu apcere atklāj daudz ko tādu, kas varētu mūs darīt laimīgus .Tiešām ir vērts savu dzīvi veidot pēc Dieva likumu normām .Laimīga būtu ģimene, ja tās locekļi dzīvotu saskaņā ar baušļiem. Laimīga būtu sabiedrība, ja tā sastāvētu no tādām ģimenēm. Jo tuvāk dzīve ir Dieva ētikas ideālam, jo laimīgāka tā ir.
Bet Dieva baušļi piedāvā ideālu prasības veidā. Viss, kas neatbilst ideālam, ir baušļa pārkāpums, un baušļa pārkāpums ir grēks, bet grēka alga ir nāve (Rom.6:23), Tad mēs visi esam nolemti mūžīgajai pazušanai!
Ja pagātnes grēki mums šodien tiktu kaut kādā veidā norakstīti, un mēs ar šodienu uzšķirtu pilnīgi jaunu lapaspusi mūsu dzīvesstāstā, tad tik un tā nespētu izvairīties no visa, kas motivēts ar savtību, baudkāri vai dusmām.
Un tomēr Dievs mūs aicina uz labāku dzīvi nekā līdz šim, skaidrāku, skaistāku un priecīgāku. Tāpēc Kristus ticība nosaukta par evaņģēliju – labo vai prieka vēsti.
Ko Dievs īsti piedāvā daudz grēkojušajai, morāli nevarīgajai, bet laimi gribošajai būtnei – cilvēkam ?
5. nodaļa - KRUSTPUNKTS
Likuma vara ir viena no mūsu civilizācijas pamatvērtībām. Sākotnēji likumus izstrādāja un piemēroja atsevišķas personas vai personu grupas ar visas tautas piekrišanu vai bez tās. Monarhi, ķeizari, vadoņi, fīreri un dučes bija labāki un ļaunāki, bet visiem kopīgs bija tas, ka viņi nebija gudrāki par pārējiem cilvēkiem. Tāpēc šodien likumdošanu uzskata par visas tautas privilēģiju un atbildību.
Likumi tiek pastāvīgi papildināti un mainīti. Tā tas ir itin visās sabiedrības struktūrās. Iemesls ir tas, ka pareizo lietu kārtību var zināt un noteikt tikai tas, kas šīs lietas ir radījis. Cilvēki radīja satiksmes līdzekļus, izbūvēja ceļu un ielu tīklu un tapēc spēj izstrādāt satiksmes noteikumus, kas garantē to ievērotājiem drošu pārvietošanos. Bet pašu zemi un tās bagātības cilvēki nav radījuši. Arī atsevišķais indivīds un sabiedrība kopumā nav cilvēku radīti. Stingri ņemot, galvenajās lietās cilvēkiem nav iespējams īstenot likumdevāja varu.. Cilvēks var tikai atklāt, fiksēt un piemērot jau esošas likumsakarības. Ņutona likumu Ņutons ir tikai atklājis un definējis, nevis izgudrojis vai radījis. Dabas un sabiedrības likumi ir noslēpumi, kurus mums dots atklāt tikai daļēji. Tāpēc visi mūsu likumi ir nepilnīgi, precizējami, papildināmi un bieži arī atceļami un aizvietojami ar labāk izprastiem.
Tomēr jebkura kārtība ir labāka par haosu. Bez likumu varas apstātos visas dabas norises. Sabiedrībā, kurā nevaldītu likumi, cilvēki justos nedroši un apdraudēti ik uz soļa. Dzīve kļūtu neprognozējama. Pēc cēloņiem vairs nevarētu spriest par gaidamajām sekām. Līdz ar to zustu cilvēka neatņemamā iezīme - individuāla atbildība par savu izvēli un tās sekām.
Likuma vara dod drošību, iespēju prognozēt rīcības sekas, paredzēt nākotni. Suverēnā likuma vara izslēdz katru patvaļu. Valstīs, kur vēl pastāv monarhija, arī karaļi atzīst, ka viņi ir bezspēcīgi likuma priekšā.
Lai likuma vara funkcionētu, likumam jābūt nepiekāpīgam un nepielūdzamam; tas nozīmē – arī nežēlīgam. Likums, kas izslēdz patvaļu, izslēdz arī iežēlu. Tā ir likuma varas ēnas puse. Šī ēna ir drūma un atņem prieku par likumsakarīgo dzīvi pasaulē. Kapitālisma likumi nodrošina veiksminiekam neaprobežotas iespējas iegūt visu, kas iegūstams. Lai tas funkcionētu, likumam arī jāļauj neveiksminiekam zaudēt visu, kas zaudējams. Sašķeltā sabiedrība mēģina nogludināt nepielūdzamā likuma asās šķautnes. Ja to dara, tad likums zaudē savu iedarbību.
Arī Dievs, kas ir radījis likumsakarīgu pasauli, sastopas ar šo dilemmu. Viņš visai radībai ir devis tai atbilstošus likumus, kas nodrošina pilnīgu labklājību un laimi tiem, kas šos likumus ievēro.
Dievs ir taisnības Dievs, bet arī mīlestības Dievs. Par to liecina Bībele – Dieva Vārds, un liecina arī iežēla un mīlestība, ko vairāk vai mazāk pazīst visas būtnes un īpaši cilvēks. Vecāki iemāca bērniem dzīves likumības, bet arī mīl savus bērnus. Kad bērni ir pārkāpuši laimīgas dzīves likumības un bauda pārkāpuma rūgtās sekas, vecāku mīlestība izpaužas kā iežēla, kas cenšas mīkstināt pelnītās pārkāpuma sekas. Kā to var, neatceļot likuma varu?
Pārkāptā likuma atsitieni audzina un māca. Mīlestība, piemēram, vecāku mīlestība, var piekrist šādai audzināšanai cerībā, ka bērns atgūsies no pārciestā un otrreiz būs uzmanīgāks. Bet ja atgūties vairs nav iespējams? Ja bērns savas pārgalvības dēļ ir kļuvis par invalīdu, vai pat zaudējis dzīvību? Ar to vecāku mīlestība nevar samierināties, un arī Dievs ar to nesamierinās.
Bībele māca, ka Dievs cilvēku ir radījis kā Sev līdzīgu būtni “pēc Sava tēla un līdzības” (Gen.1:26). Dievs ir nemirstīgs, un arī cilvēks ir radīts nemirstībai. Bībele klusē jautājumā par nāves neizbēgamību šūnu un zemāko organismu līmenī. Bet cilvēks kā indivīds ir sistēma, kas spējīga nemitīgi atjaunoties, līdz pat bezgalībai. Visas sistēmas spējas atjaunoties saglabājas tikmēr, kamēr cilvēks nepārkāpj Dieva dotos dzīvības likumus. Dažs pārkāpums ir tāds, ka vainīgais uz vietas zaudē dzīvību. Cits pārkāpums tikai pakāpeniski attīstās par nāvējošu vainu. Bībele shematiskajā stāstā par šo norisi min, ka pirmais cilvēks ar savu apzināto pārkāpumu ir zaudējis organisma spējas bezgalīgi atjaunoties. Viņš pats vēl ir nodzīvojis vairāk nekā deviņsimt gadus, bet pēc tam nomira. Viņa pārgalvības dēļ arī pēcnācēji dzima ar genētisku noslieci uz morālu nenoturību, un līdz šim visi cilvēki atkārto pirmā pārkāpēja kļūdu. Tā Bībele izskaidro cilvēku mirstību.
Mīlestības Dievs ar to nesamierinājās. Cilvēks bija izdarījis nāves grēku, bet Dievam viņa bija žēl. Lakoniskais Dieva taisnības princips “Grēka alga ir nāve” (Rom.6:23) nevarēja tikt apiets vai mīkstināts. Kā pašaizliedzīgā mīlestība varētu glābt vainīgo, nepārkāpjot nepielūdzamo Dieva taisnību?
Dievs atrada, ka tāda iespēja pastāv, bet tikai viena: Viņam Pašam, Taisnības Dievam, mirt grēcinieka vietā. Dieva taisnības zobens pacelts, lai atņemtu pārkāpējam dzīvību, bet Dieva mīlestība stājas zobenam ceļā. Mīlestība neaptur zobenu, tas krīt, bet krīt uz Mīlestības Dievu, kas ir nostājies zobenam ceļā. Pārkāpējs var dzīvot.
Šis risinājums, ko pazīst tikai Bībele, nav tik fantastisks kā daudziem liekas. Nepielūdzamās likumsakarības mēs sastopam ik uz soļa. Mīlestību, arī uz vainīgo, pazīst visi vecāki un ne tikai vecāki. Varētu uzskaitīt daudzus gadījumus, kad cēli glābēji atdod savu dzīvību par tiem, kas apdraudēti un paši pie tā vainīgi. Kalnos un ūdeņos glābēji riskē ar savu dzīvību, glābjot pārgalvīgus tūristus, kas neievēroja brīdinājumu zīmes. Blaumaņa aprakstītie zvejnieki atdod otram savu vietu glābšanas laivā un paliek uz ledus gabala. Aiz mīlestības.
Akli ticēt atliek tikai tam, ka Viens ar Savu upurēto dzīvību glābj visus, miljonus, pat miljardus cilvēku. Protams, tādus precedentus mēs cilvēcē neatrodam. Bet šis Viens ir Dievs. Tādēļ jautājums – kā tas tehniski iespējams, ir lieks. Atliek tikai jautājums sirdij – vai tā jūt, vai tā piekrīt, ka taisni tādai mīlestībai jābūt Tam, kas valda pār visu un pār visiem?
Krusta zīme nav maģiska, bet tā uzskatāmi attēlo lielo dievišķo patiesību par
Mīlestības Dievu un Viņa nodomu glābt nāvei nolemtos grēciniekus. Šeit, pie moku staba, Kristus mācība krustojās ar Viņa dzīvi un kļuva par vienu veselu glābšanas simbolu.
Šeit, pie Kristus krusta, dievišķā vertikāle sastapās ar cilvēcīgo horizontāli. Dievs kļuva par cilvēku un mira kā cilvēks, lai cilvēks kļūtu par Dieva dēlu vai meitu un dzīvotu mūžīgi kā Dievs.
Golgatā Dieva aicinājuma vertikāle saskaras ar katra atsevišķa cilvēka horizontālo, zemišķo un laicīgo dzīves ceļu. Šajā krustpunktā es varu atsaukties un paņemt līdzi debesu vertikāli visā tālākajā dzīves ceļā. “..ik dienas ņem ..savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lk. 9:23). Šeit katrs var arī pagriezt muguru savas dzīves krustpunktam un turpināt ceļu pa horizontāli, it kā krustpunkta nebūtu bijis.
Kristus aicinājums cilvēkam ir konkrēts piedāvājums. Jēzus, Dieva Dēls ar Savu neaptraipīto dzīvi ir nopelnījis vietu mūžīgajā laimē. Mēs ar savu grēcīgo dzīvi esam nopelnījuši mūžīgo pazušanu, drūmo nebūtību, Golgatas krustu. Bet Dievs negrib, lai mēs aizejam šo ceļu. Viņš tāpēc ir pats aizgājis mūsu vietā mirt, un mūs aicina nākt Viņa vietā un dzīvot.
Tas, kas tic, ka šāda apmaiņa ir iespējama, ir kristietis. Tas, kas šādai iespējai netic, nav kristietis. Izcelsme, ģimenes tradīcijas, dzīvesveids šajā gadījumā nekrīt svarā. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņ.3:16)
Likumi tiek pastāvīgi papildināti un mainīti. Tā tas ir itin visās sabiedrības struktūrās. Iemesls ir tas, ka pareizo lietu kārtību var zināt un noteikt tikai tas, kas šīs lietas ir radījis. Cilvēki radīja satiksmes līdzekļus, izbūvēja ceļu un ielu tīklu un tapēc spēj izstrādāt satiksmes noteikumus, kas garantē to ievērotājiem drošu pārvietošanos. Bet pašu zemi un tās bagātības cilvēki nav radījuši. Arī atsevišķais indivīds un sabiedrība kopumā nav cilvēku radīti. Stingri ņemot, galvenajās lietās cilvēkiem nav iespējams īstenot likumdevāja varu.. Cilvēks var tikai atklāt, fiksēt un piemērot jau esošas likumsakarības. Ņutona likumu Ņutons ir tikai atklājis un definējis, nevis izgudrojis vai radījis. Dabas un sabiedrības likumi ir noslēpumi, kurus mums dots atklāt tikai daļēji. Tāpēc visi mūsu likumi ir nepilnīgi, precizējami, papildināmi un bieži arī atceļami un aizvietojami ar labāk izprastiem.
Tomēr jebkura kārtība ir labāka par haosu. Bez likumu varas apstātos visas dabas norises. Sabiedrībā, kurā nevaldītu likumi, cilvēki justos nedroši un apdraudēti ik uz soļa. Dzīve kļūtu neprognozējama. Pēc cēloņiem vairs nevarētu spriest par gaidamajām sekām. Līdz ar to zustu cilvēka neatņemamā iezīme - individuāla atbildība par savu izvēli un tās sekām.
Likuma vara dod drošību, iespēju prognozēt rīcības sekas, paredzēt nākotni. Suverēnā likuma vara izslēdz katru patvaļu. Valstīs, kur vēl pastāv monarhija, arī karaļi atzīst, ka viņi ir bezspēcīgi likuma priekšā.
Lai likuma vara funkcionētu, likumam jābūt nepiekāpīgam un nepielūdzamam; tas nozīmē – arī nežēlīgam. Likums, kas izslēdz patvaļu, izslēdz arī iežēlu. Tā ir likuma varas ēnas puse. Šī ēna ir drūma un atņem prieku par likumsakarīgo dzīvi pasaulē. Kapitālisma likumi nodrošina veiksminiekam neaprobežotas iespējas iegūt visu, kas iegūstams. Lai tas funkcionētu, likumam arī jāļauj neveiksminiekam zaudēt visu, kas zaudējams. Sašķeltā sabiedrība mēģina nogludināt nepielūdzamā likuma asās šķautnes. Ja to dara, tad likums zaudē savu iedarbību.
Arī Dievs, kas ir radījis likumsakarīgu pasauli, sastopas ar šo dilemmu. Viņš visai radībai ir devis tai atbilstošus likumus, kas nodrošina pilnīgu labklājību un laimi tiem, kas šos likumus ievēro.
Dievs ir taisnības Dievs, bet arī mīlestības Dievs. Par to liecina Bībele – Dieva Vārds, un liecina arī iežēla un mīlestība, ko vairāk vai mazāk pazīst visas būtnes un īpaši cilvēks. Vecāki iemāca bērniem dzīves likumības, bet arī mīl savus bērnus. Kad bērni ir pārkāpuši laimīgas dzīves likumības un bauda pārkāpuma rūgtās sekas, vecāku mīlestība izpaužas kā iežēla, kas cenšas mīkstināt pelnītās pārkāpuma sekas. Kā to var, neatceļot likuma varu?
Pārkāptā likuma atsitieni audzina un māca. Mīlestība, piemēram, vecāku mīlestība, var piekrist šādai audzināšanai cerībā, ka bērns atgūsies no pārciestā un otrreiz būs uzmanīgāks. Bet ja atgūties vairs nav iespējams? Ja bērns savas pārgalvības dēļ ir kļuvis par invalīdu, vai pat zaudējis dzīvību? Ar to vecāku mīlestība nevar samierināties, un arī Dievs ar to nesamierinās.
Bībele māca, ka Dievs cilvēku ir radījis kā Sev līdzīgu būtni “pēc Sava tēla un līdzības” (Gen.1:26). Dievs ir nemirstīgs, un arī cilvēks ir radīts nemirstībai. Bībele klusē jautājumā par nāves neizbēgamību šūnu un zemāko organismu līmenī. Bet cilvēks kā indivīds ir sistēma, kas spējīga nemitīgi atjaunoties, līdz pat bezgalībai. Visas sistēmas spējas atjaunoties saglabājas tikmēr, kamēr cilvēks nepārkāpj Dieva dotos dzīvības likumus. Dažs pārkāpums ir tāds, ka vainīgais uz vietas zaudē dzīvību. Cits pārkāpums tikai pakāpeniski attīstās par nāvējošu vainu. Bībele shematiskajā stāstā par šo norisi min, ka pirmais cilvēks ar savu apzināto pārkāpumu ir zaudējis organisma spējas bezgalīgi atjaunoties. Viņš pats vēl ir nodzīvojis vairāk nekā deviņsimt gadus, bet pēc tam nomira. Viņa pārgalvības dēļ arī pēcnācēji dzima ar genētisku noslieci uz morālu nenoturību, un līdz šim visi cilvēki atkārto pirmā pārkāpēja kļūdu. Tā Bībele izskaidro cilvēku mirstību.
Mīlestības Dievs ar to nesamierinājās. Cilvēks bija izdarījis nāves grēku, bet Dievam viņa bija žēl. Lakoniskais Dieva taisnības princips “Grēka alga ir nāve” (Rom.6:23) nevarēja tikt apiets vai mīkstināts. Kā pašaizliedzīgā mīlestība varētu glābt vainīgo, nepārkāpjot nepielūdzamo Dieva taisnību?
Dievs atrada, ka tāda iespēja pastāv, bet tikai viena: Viņam Pašam, Taisnības Dievam, mirt grēcinieka vietā. Dieva taisnības zobens pacelts, lai atņemtu pārkāpējam dzīvību, bet Dieva mīlestība stājas zobenam ceļā. Mīlestība neaptur zobenu, tas krīt, bet krīt uz Mīlestības Dievu, kas ir nostājies zobenam ceļā. Pārkāpējs var dzīvot.
Šis risinājums, ko pazīst tikai Bībele, nav tik fantastisks kā daudziem liekas. Nepielūdzamās likumsakarības mēs sastopam ik uz soļa. Mīlestību, arī uz vainīgo, pazīst visi vecāki un ne tikai vecāki. Varētu uzskaitīt daudzus gadījumus, kad cēli glābēji atdod savu dzīvību par tiem, kas apdraudēti un paši pie tā vainīgi. Kalnos un ūdeņos glābēji riskē ar savu dzīvību, glābjot pārgalvīgus tūristus, kas neievēroja brīdinājumu zīmes. Blaumaņa aprakstītie zvejnieki atdod otram savu vietu glābšanas laivā un paliek uz ledus gabala. Aiz mīlestības.
Akli ticēt atliek tikai tam, ka Viens ar Savu upurēto dzīvību glābj visus, miljonus, pat miljardus cilvēku. Protams, tādus precedentus mēs cilvēcē neatrodam. Bet šis Viens ir Dievs. Tādēļ jautājums – kā tas tehniski iespējams, ir lieks. Atliek tikai jautājums sirdij – vai tā jūt, vai tā piekrīt, ka taisni tādai mīlestībai jābūt Tam, kas valda pār visu un pār visiem?
Krusta zīme nav maģiska, bet tā uzskatāmi attēlo lielo dievišķo patiesību par
Mīlestības Dievu un Viņa nodomu glābt nāvei nolemtos grēciniekus. Šeit, pie moku staba, Kristus mācība krustojās ar Viņa dzīvi un kļuva par vienu veselu glābšanas simbolu.
Šeit, pie Kristus krusta, dievišķā vertikāle sastapās ar cilvēcīgo horizontāli. Dievs kļuva par cilvēku un mira kā cilvēks, lai cilvēks kļūtu par Dieva dēlu vai meitu un dzīvotu mūžīgi kā Dievs.
Golgatā Dieva aicinājuma vertikāle saskaras ar katra atsevišķa cilvēka horizontālo, zemišķo un laicīgo dzīves ceļu. Šajā krustpunktā es varu atsaukties un paņemt līdzi debesu vertikāli visā tālākajā dzīves ceļā. “..ik dienas ņem ..savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lk. 9:23). Šeit katrs var arī pagriezt muguru savas dzīves krustpunktam un turpināt ceļu pa horizontāli, it kā krustpunkta nebūtu bijis.
Kristus aicinājums cilvēkam ir konkrēts piedāvājums. Jēzus, Dieva Dēls ar Savu neaptraipīto dzīvi ir nopelnījis vietu mūžīgajā laimē. Mēs ar savu grēcīgo dzīvi esam nopelnījuši mūžīgo pazušanu, drūmo nebūtību, Golgatas krustu. Bet Dievs negrib, lai mēs aizejam šo ceļu. Viņš tāpēc ir pats aizgājis mūsu vietā mirt, un mūs aicina nākt Viņa vietā un dzīvot.
Tas, kas tic, ka šāda apmaiņa ir iespējama, ir kristietis. Tas, kas šādai iespējai netic, nav kristietis. Izcelsme, ģimenes tradīcijas, dzīvesveids šajā gadījumā nekrīt svarā. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņ.3:16)
6. NODAĻA - TICĪBA UN TIKUMĪBA
Augstu zem cirka kupola akrobāts staigāja pa virvi, stumdams savā priekšā vienriteņa ķerru. Pēc otrā pārgājiena viņš uzdod publikai jautājumu: “Kas tic, ka es arī trešo reizi pārstumšu ķerru otrā pusē ?” Kad ir pacēlušās vairākas rokas, akrobāts jautā vienam: “Vai jūs ticat ?” “Protams, tāpēc es pacēlu roku.” “Tad sēdieties ķerrā!” Te izrādījās, ka šim skatītājam un arī pārējiem bija ticība, bet nebija drošas pārliecības.
Dievs prasa, lai ticīgajam būtu tāda ticība, kas ir droša pārliecība. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr.11:1). Lai pieņemtu cilvēku kā Savu bērnu, nepietiek ar to, ka šis cilvēks pielaiž varbūtību – ka ir Dievs, ka Bībele ir Dieva Vārds, ka būs Dieva tiesa, būs augšāmcelšanās un tā tālāk. Vajadzīga stipra pārliecība, ka tas viss tiešām tā ir.
Pie tam šī drošā pārliecība ir joprojām tikai ticība, ne vairāk. Bībele atšķir divus atskārsmes līmeņus – ticību un skatīšanu. “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” (2.Kor.5:7) Acīmredzot “skatīšana” nozīmē tiešu pierādījumu pieejamību. Kamēr ir tikai netieši jeb nosacīti pierādījumi, iespējams ticēt vai neticēt; parādīt un pierādīt vēl nav iespējams.
Kādēļ Dievs pieprasa šo drošo pārliecību par vēl neredzamām lietām? Kādēļ nepietiek ar to, ka cilvēks, godīgs un piesardzīgs domātājs, pielaiž Dieva esamības iespēju, bet ar gala slēdzienu grib nogaidīt, kamēr viss būs pilnīgi skaidrs? Un kāpēc vispār Dievam vajag, lai cilvēks ticētu? Ja Dievs ir nolēmis samaksāt grēcinieka parādu un tad pieņemt viņu, it kā tas nekad nebūtu grēkojis, kāpēc Viņš uzstāda noteikumu, lai grēcinieks ticētu? Vai grēcinieks, kas tic, ir labāks, nekā otrs grēcinieks, kas netic? Ja labāks, tad ar ko?
Vai tas, kas tic, ir labāks? - Nesteigsimies ar atbildi. Vispirms uzzināsim, kam jānotiek un kas notiek ar grēcinieku, kas kļūst ticīgs.
Jāņa Evaņģēlija 3.nodaļā sastopam godīgu Rakstu mācītāju Nikodēmu, kas atnāca pie Jēzus naktī, lai varētu netraucēti pārrunāt svarīgās Dieva lietas. Šīs sarunas fragmentā mēs atrodam, ka Jēzus bez aplinkiem atklāja Nikodēmam galveno, kas vajadzīgs, lai Dievs cilvēku varētu pieņemt Savā valstībā. “Patiesi, patiesi Es tev saku: Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (3.p.)
Dievs Savu valstību komplektē no apzinīgām būtnēm, kuras grib un spēj dzīvot godīguma, skaidrības, saticības un mīlestības gaisotnē. Mēs visi šīs spējas esam zaudējuši. Par to liecina neciešamais garīgais un fiziskais piesārņojums mūsu pārvaldē nodotajā planētā.
Lai dzīvotu un būtu pie Dieva, mums vispirms jānokārto mūsu grēka parāds; - to ir darījis Kristus, mirdams mūsu vietā pie krusta. Ar to mēs iegūstam tiesības dzīvot saskaņas un laimes apstākļos, bet negūstam spējas dzīvot šajos apstākļos, t.i.paradīzē. Ja mēs tur nonāktu tādi, kādi mēs šeit un šodien esam, tad mēs ātri vien paradīzi pārvērstu par elli. Kristus nopelna dēļ visi cilvēki ir tiesīgi dzīvot debesīs, bet nav derīgi tur dzīvot. Lai kļūtu derīgi, jānotiek pārmaiņai mūsu tieksmēs, mūsu prioritātēs, mūsu gaumē, mūsu raksturā, mūsu domāšanas veidā un mūsu jūtu dzīve. Mums jāpārtop. Šo pārmaiņu Bībele sauc par jaunpiedzimšanu, par piedzimšanu no augšienes, arī par atgriešanos. Pēdējais jāsaprot tā, ka mēs ejam nepareizā virzienā, prom no laimes un no dzīvības; bet mēs varam atgriezties jeb pagriezties un doties gluži citā, būtībā – gluži pretējā virzienā. Daudz kas tāds, kas agrāk bija pa labi no mums un šķita labs, tagad palicis pa kreisi, un mēs to noraidām. Un otrādi.
Procesā, kas rada šo pārmaiņu, ietilpst sevis pāraudzināšana, bet ar to vien nepietiek. Šajā procesā jāpiedalās varenam radošam spēkam, kas nāk no Dieva. Šo spēku Bībele sauc par Svēto Garu. Šis spēks ir izšķirošais, tas nozīmē daudz vairāk, nekā mūsu neveiklie mēģinājumi pašiem atbrīvoties no atkarībām un iegūt jaunu raksturu. Bet arī mūsu pašdarbība ir vajadzīga; ne tāpēc, ka Dievs nevarētu bez tās iztikt; Dievs nevar iztikt bez mūsu piekrišanas. Debesu valstībā nav spaidu; tur būs vieta tikai tiem, kas ilgojas pēc debesīm un debesu dzīvesveida. Savas ilgas un piekrišanu, savu nopietno gribu piedalīties augstākas kvalitātes dzīvē mēs nevaram pierādīt citādi, kā nopietni cenšoties apgūt dievišķo dzīves māku jaušajā mūsu dzīvē virs zemes.
Tagad mēs varam atbildēt uz jautājumu, ar ko ticīgais ir “labāks” par neticīgo. Dievs nevar sagatavot debesīm cilvēku, kas pats to nopietni negrib. Tā būtu vardarbība. Bet sagatavoties debesīm nevar bez ticības.
Dieva Vārdā atrodama ilustrācija, kas ļauj saprast, cik drošai jābūt ticībai, kas vainagojas ar jaunpiedzimšanu. “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.” (Jhz.36:26.27). Salīdzinājums ar fizisku sirds transplantāciju sniedz lielu skaidrību par noslēpumaino garīgās jaunpiedzimšanas procesu.
Pirmkārt sirds transplantācija nav iedomājama bez prasmīgu ārstu palīdzības. Dzirdēts, ka veikls un uzņēmīgs ārsts apstākļu spiests ir pats sev izoperējis aklo zarnu; bet sirds transplantācijā pašdarbība būtu pilnīgi bezcerīga. Tikpat bezcerīgs ir mēģinājums pašam sevi pāraudzināt līdz dievišķības kondīcijai.
Bez tam sirds transplantācijai vajadzīga donora sirds. Par sirds donoru cilvēks kļūst nejauši un negribot, parasti, ja viņš aiziet bojā kādā avārijā. Dažreiz tuvinieki ir tie, kas piekrīt sirds izmantošanai cita cilvēka glābšanai. Toties Kristus atdeva Savu sirdi apzināti, tīšprāt, mīlēdams visas pasaules grēciniekus. Un Golgatā Viņš cieta nesalīdzināmi vairāk, nekā kāds var ciest jebkurā avārijā. Kristus kā grēcinieku lielais brīvprātīgais Donors ir salīdzinājums, kas ļauj skaidrāk izprast Dieva Dēla upura būtību.
Treškārt šis salīdzinājums uzskatāmi rāda ticības nozīmi cilvēka pestīšanas procesā. Pati sirds transplantācijas operācija paiet slimniekam nemanot, parasti arī bez lielām sāpēm pēcoperācijas periodā. Visgrūtākais cilvēkam ir izšķirties uz operāciju. Ir zināmi gadījumi, ka slimnieks gadiem ilgi šaubās un mokās un tikai tad piesakās operācijai. Nereti ilgā šaubīšanās beidzas traģiski. Slimnieks it kā tic ārstam, bet tomēr ne tik droši, lai ļautu viņam brīvi rīkoties ar savu sirdi. Dažreiz slimnieks izšķiras tad, kad operēt ir jau par vēlu. Slimniekam trūka tās ticības, kas “sēstas ķerrā”.
Ceturtkārt var minēt to, ka slimniekam gan pirms, gan pēc operācijas jābūt paklausīgam un cītīgi jāpilda visas ārsta norādes. Pravietis garīgās transplantācijas sakarā min gatavību “staigāt Dieva likumos”.
Ja ar to domāta ar visiem Dieva baušļiem saskanīga dzīve, tad tas ir vairāk, nekā mēs pie labākās gribas spējam. Dieva baušļi prasa absolūtu altruismu, pašaizliedzīgu mīlestību pat pret ienaidniekiem, neaptraipītu skaidrību pat domās un jūtās, pie kam ne tikai pasīvu bezgrēcību. “Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēk. 4:17). Vai kāds var dzīvot virs zemes, nepalaizdams nevienu pašu izdevību darīt labu?
Bet “staigāt Dieva likumos” nav Dieva prasība, bet gan Viņa apsolījums. “Es jums došu Savu Garu un darīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos.” (Jhz. 36:27.) Dievs apsola panākt radikālu pārvērtību ticīgā cilvēka dzīvē. Izmaiņas rezultātā cilvēks reiz spēs to, ko viņš tagad nespēj: dzīvot skaidru, bezgrēcīgu dzīvi. Tas, kas to vēlas un ir pārliecināts, ka Dievs spēj un grib viņam palīdzēt, no savas puses neatlaidīgi centīsies gan pasīvi, gan aktīvi ievērot Dieva baušļus. Tādiem Dievs palīdz, un izmaiņas viņu dzīvesveidā notiek. Pilnīgi svēts un bezgrēcīgs cilvēks vēl nekļūst.
Melu un netaisnības pārsātinātajā pasaulē pilnīgi bezgrēcīgs varēja būt tikai Tas, kas bija nācis no debesīm. Cilvēks būs morāli pilnīgs tad, kad zemes gaisotne būs attīrīta, un to Dievs darīs nākotnē. Šodien tikumiskās pilnveidošanās darbs vēl noris pakāpeniski un ar mainīgām sekmēm. Šodien lielā atšķirība starp cilvēku un cilvēku ir tā, ka viens tic, bet otrs netic, ka Dievs grib un spēj pilnveidot pasauli.
Atšķirība dzīvesveidā starp vienu un otru var nebūt liela: Dievs ietekmē arī neticīga cilvēka prātu un sirdsapziņu, mudinot to uz labu. Bet ja trūkst ticības ideālam un ilgu pašam kļūt ideālam, Dievs neizdarīs garīgo sirds transplantāciju pret cilvēka gribu.
Morālo, Dieva baušļiem atbilstošo dzīvesveidu Bībele nosacīti sauc par darbiem. Dievs “atmaksās ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atkl.22:12.), Mūžīgā dzīvība apsolīta tam, kas Jēzus vārdus “dzird un dara”, bet tas, kas “dzird un nedara” aizies bojā.(Mat.7: 24 – 27.).
Rakstos ir arī aprādīts, ka mūsu darbi virs zemes nekad nav pilnīgi, labie darbi bez ticības cilvēku nedara taisnu, t.i. derīgu Dieva valstībai. Darbu, t.i. tikumiskā dzīvesveida mūžīgā vērtība ir tā, ka šie darbi liecina par mūsu ticību.
Ir arī atšķirība starp ticību un ticību. Par ticību sauc gan lētticību, gan nedrošu pieņēmumu par Dieva varbūtējo esamību, gan arī konfesionālo piederību. Šie ticības paveidi nekvalificē ticīgo Dieva valstībai. Īstās ticības pazīme ir darbi – Dieva likumam paklausīga dzīve. Pie tam sasniegtais tikumības līmenis nav izšķirošais, jo morālo pilnību šajā dzīvē nesasniedz neviens. Izšķirošais jautājums ir – vai cilvēks dara itin visu, ko viņš saprot un spēj.
Golgatas notikuma aprakstos minēts kāds ļaundaris, kas reizē ar Kristu tika notiesāts un bija piekalts pie krusta blakus Pestītājam. Savas nelietīgās dzīves pēdējās stundās ļaundaris izjuta nožēla par saviem grēkiem un izteica ilgas pēc pilnības Dieva valstībā. Jēzus viņam apsolīja, ka viņš būs kopā ar Jēzu paradīzē (Lk.23:43.). Daži no sirds izteiktie vārdi bija viss, ko ļaundaris vairs spēja veikt savas morālās pilnīgošanās labā. Bet ar šo mazumu pietika, lai apliecinātu ļaundara ticību un ilgas, un tas ir lielākais, ko ar labiem darbiem var panākt.
Šo patiesību ilustrē un padziļina kāda vienkārša alegorija. Maza meitenīte grib palīdzēt vecākiem. Viņa ieiet šķūnītī, pietupjas pie malkas strēķa un saņem rociņās palielu klēpi malkas, bet nespēj piecelties, jo malkas klēpis pārāk smags. Tomēr viņa neatlaižas un turpina cīnīties ar savu nastu. Pēc kāda laika šo bezcerīgo stīvēšanos pamana Tēvs. Viņš pieiet no muguras, paņem klēpī meitenīti ar visu malku, ienes istabā un vēl uzslavē bērnu par sasniegto uzvaru. Aptuveni tāda ir sakarība starp ticību, darbiem un galamērķa – tikumiskas pilnības – sasniegšanu.
Dievs prasa, lai ticīgajam būtu tāda ticība, kas ir droša pārliecība. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr.11:1). Lai pieņemtu cilvēku kā Savu bērnu, nepietiek ar to, ka šis cilvēks pielaiž varbūtību – ka ir Dievs, ka Bībele ir Dieva Vārds, ka būs Dieva tiesa, būs augšāmcelšanās un tā tālāk. Vajadzīga stipra pārliecība, ka tas viss tiešām tā ir.
Pie tam šī drošā pārliecība ir joprojām tikai ticība, ne vairāk. Bībele atšķir divus atskārsmes līmeņus – ticību un skatīšanu. “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” (2.Kor.5:7) Acīmredzot “skatīšana” nozīmē tiešu pierādījumu pieejamību. Kamēr ir tikai netieši jeb nosacīti pierādījumi, iespējams ticēt vai neticēt; parādīt un pierādīt vēl nav iespējams.
Kādēļ Dievs pieprasa šo drošo pārliecību par vēl neredzamām lietām? Kādēļ nepietiek ar to, ka cilvēks, godīgs un piesardzīgs domātājs, pielaiž Dieva esamības iespēju, bet ar gala slēdzienu grib nogaidīt, kamēr viss būs pilnīgi skaidrs? Un kāpēc vispār Dievam vajag, lai cilvēks ticētu? Ja Dievs ir nolēmis samaksāt grēcinieka parādu un tad pieņemt viņu, it kā tas nekad nebūtu grēkojis, kāpēc Viņš uzstāda noteikumu, lai grēcinieks ticētu? Vai grēcinieks, kas tic, ir labāks, nekā otrs grēcinieks, kas netic? Ja labāks, tad ar ko?
Vai tas, kas tic, ir labāks? - Nesteigsimies ar atbildi. Vispirms uzzināsim, kam jānotiek un kas notiek ar grēcinieku, kas kļūst ticīgs.
Jāņa Evaņģēlija 3.nodaļā sastopam godīgu Rakstu mācītāju Nikodēmu, kas atnāca pie Jēzus naktī, lai varētu netraucēti pārrunāt svarīgās Dieva lietas. Šīs sarunas fragmentā mēs atrodam, ka Jēzus bez aplinkiem atklāja Nikodēmam galveno, kas vajadzīgs, lai Dievs cilvēku varētu pieņemt Savā valstībā. “Patiesi, patiesi Es tev saku: Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (3.p.)
Dievs Savu valstību komplektē no apzinīgām būtnēm, kuras grib un spēj dzīvot godīguma, skaidrības, saticības un mīlestības gaisotnē. Mēs visi šīs spējas esam zaudējuši. Par to liecina neciešamais garīgais un fiziskais piesārņojums mūsu pārvaldē nodotajā planētā.
Lai dzīvotu un būtu pie Dieva, mums vispirms jānokārto mūsu grēka parāds; - to ir darījis Kristus, mirdams mūsu vietā pie krusta. Ar to mēs iegūstam tiesības dzīvot saskaņas un laimes apstākļos, bet negūstam spējas dzīvot šajos apstākļos, t.i.paradīzē. Ja mēs tur nonāktu tādi, kādi mēs šeit un šodien esam, tad mēs ātri vien paradīzi pārvērstu par elli. Kristus nopelna dēļ visi cilvēki ir tiesīgi dzīvot debesīs, bet nav derīgi tur dzīvot. Lai kļūtu derīgi, jānotiek pārmaiņai mūsu tieksmēs, mūsu prioritātēs, mūsu gaumē, mūsu raksturā, mūsu domāšanas veidā un mūsu jūtu dzīve. Mums jāpārtop. Šo pārmaiņu Bībele sauc par jaunpiedzimšanu, par piedzimšanu no augšienes, arī par atgriešanos. Pēdējais jāsaprot tā, ka mēs ejam nepareizā virzienā, prom no laimes un no dzīvības; bet mēs varam atgriezties jeb pagriezties un doties gluži citā, būtībā – gluži pretējā virzienā. Daudz kas tāds, kas agrāk bija pa labi no mums un šķita labs, tagad palicis pa kreisi, un mēs to noraidām. Un otrādi.
Procesā, kas rada šo pārmaiņu, ietilpst sevis pāraudzināšana, bet ar to vien nepietiek. Šajā procesā jāpiedalās varenam radošam spēkam, kas nāk no Dieva. Šo spēku Bībele sauc par Svēto Garu. Šis spēks ir izšķirošais, tas nozīmē daudz vairāk, nekā mūsu neveiklie mēģinājumi pašiem atbrīvoties no atkarībām un iegūt jaunu raksturu. Bet arī mūsu pašdarbība ir vajadzīga; ne tāpēc, ka Dievs nevarētu bez tās iztikt; Dievs nevar iztikt bez mūsu piekrišanas. Debesu valstībā nav spaidu; tur būs vieta tikai tiem, kas ilgojas pēc debesīm un debesu dzīvesveida. Savas ilgas un piekrišanu, savu nopietno gribu piedalīties augstākas kvalitātes dzīvē mēs nevaram pierādīt citādi, kā nopietni cenšoties apgūt dievišķo dzīves māku jaušajā mūsu dzīvē virs zemes.
Tagad mēs varam atbildēt uz jautājumu, ar ko ticīgais ir “labāks” par neticīgo. Dievs nevar sagatavot debesīm cilvēku, kas pats to nopietni negrib. Tā būtu vardarbība. Bet sagatavoties debesīm nevar bez ticības.
Dieva Vārdā atrodama ilustrācija, kas ļauj saprast, cik drošai jābūt ticībai, kas vainagojas ar jaunpiedzimšanu. “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.” (Jhz.36:26.27). Salīdzinājums ar fizisku sirds transplantāciju sniedz lielu skaidrību par noslēpumaino garīgās jaunpiedzimšanas procesu.
Pirmkārt sirds transplantācija nav iedomājama bez prasmīgu ārstu palīdzības. Dzirdēts, ka veikls un uzņēmīgs ārsts apstākļu spiests ir pats sev izoperējis aklo zarnu; bet sirds transplantācijā pašdarbība būtu pilnīgi bezcerīga. Tikpat bezcerīgs ir mēģinājums pašam sevi pāraudzināt līdz dievišķības kondīcijai.
Bez tam sirds transplantācijai vajadzīga donora sirds. Par sirds donoru cilvēks kļūst nejauši un negribot, parasti, ja viņš aiziet bojā kādā avārijā. Dažreiz tuvinieki ir tie, kas piekrīt sirds izmantošanai cita cilvēka glābšanai. Toties Kristus atdeva Savu sirdi apzināti, tīšprāt, mīlēdams visas pasaules grēciniekus. Un Golgatā Viņš cieta nesalīdzināmi vairāk, nekā kāds var ciest jebkurā avārijā. Kristus kā grēcinieku lielais brīvprātīgais Donors ir salīdzinājums, kas ļauj skaidrāk izprast Dieva Dēla upura būtību.
Treškārt šis salīdzinājums uzskatāmi rāda ticības nozīmi cilvēka pestīšanas procesā. Pati sirds transplantācijas operācija paiet slimniekam nemanot, parasti arī bez lielām sāpēm pēcoperācijas periodā. Visgrūtākais cilvēkam ir izšķirties uz operāciju. Ir zināmi gadījumi, ka slimnieks gadiem ilgi šaubās un mokās un tikai tad piesakās operācijai. Nereti ilgā šaubīšanās beidzas traģiski. Slimnieks it kā tic ārstam, bet tomēr ne tik droši, lai ļautu viņam brīvi rīkoties ar savu sirdi. Dažreiz slimnieks izšķiras tad, kad operēt ir jau par vēlu. Slimniekam trūka tās ticības, kas “sēstas ķerrā”.
Ceturtkārt var minēt to, ka slimniekam gan pirms, gan pēc operācijas jābūt paklausīgam un cītīgi jāpilda visas ārsta norādes. Pravietis garīgās transplantācijas sakarā min gatavību “staigāt Dieva likumos”.
Ja ar to domāta ar visiem Dieva baušļiem saskanīga dzīve, tad tas ir vairāk, nekā mēs pie labākās gribas spējam. Dieva baušļi prasa absolūtu altruismu, pašaizliedzīgu mīlestību pat pret ienaidniekiem, neaptraipītu skaidrību pat domās un jūtās, pie kam ne tikai pasīvu bezgrēcību. “Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēk. 4:17). Vai kāds var dzīvot virs zemes, nepalaizdams nevienu pašu izdevību darīt labu?
Bet “staigāt Dieva likumos” nav Dieva prasība, bet gan Viņa apsolījums. “Es jums došu Savu Garu un darīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos.” (Jhz. 36:27.) Dievs apsola panākt radikālu pārvērtību ticīgā cilvēka dzīvē. Izmaiņas rezultātā cilvēks reiz spēs to, ko viņš tagad nespēj: dzīvot skaidru, bezgrēcīgu dzīvi. Tas, kas to vēlas un ir pārliecināts, ka Dievs spēj un grib viņam palīdzēt, no savas puses neatlaidīgi centīsies gan pasīvi, gan aktīvi ievērot Dieva baušļus. Tādiem Dievs palīdz, un izmaiņas viņu dzīvesveidā notiek. Pilnīgi svēts un bezgrēcīgs cilvēks vēl nekļūst.
Melu un netaisnības pārsātinātajā pasaulē pilnīgi bezgrēcīgs varēja būt tikai Tas, kas bija nācis no debesīm. Cilvēks būs morāli pilnīgs tad, kad zemes gaisotne būs attīrīta, un to Dievs darīs nākotnē. Šodien tikumiskās pilnveidošanās darbs vēl noris pakāpeniski un ar mainīgām sekmēm. Šodien lielā atšķirība starp cilvēku un cilvēku ir tā, ka viens tic, bet otrs netic, ka Dievs grib un spēj pilnveidot pasauli.
Atšķirība dzīvesveidā starp vienu un otru var nebūt liela: Dievs ietekmē arī neticīga cilvēka prātu un sirdsapziņu, mudinot to uz labu. Bet ja trūkst ticības ideālam un ilgu pašam kļūt ideālam, Dievs neizdarīs garīgo sirds transplantāciju pret cilvēka gribu.
Morālo, Dieva baušļiem atbilstošo dzīvesveidu Bībele nosacīti sauc par darbiem. Dievs “atmaksās ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atkl.22:12.), Mūžīgā dzīvība apsolīta tam, kas Jēzus vārdus “dzird un dara”, bet tas, kas “dzird un nedara” aizies bojā.(Mat.7: 24 – 27.).
Rakstos ir arī aprādīts, ka mūsu darbi virs zemes nekad nav pilnīgi, labie darbi bez ticības cilvēku nedara taisnu, t.i. derīgu Dieva valstībai. Darbu, t.i. tikumiskā dzīvesveida mūžīgā vērtība ir tā, ka šie darbi liecina par mūsu ticību.
Ir arī atšķirība starp ticību un ticību. Par ticību sauc gan lētticību, gan nedrošu pieņēmumu par Dieva varbūtējo esamību, gan arī konfesionālo piederību. Šie ticības paveidi nekvalificē ticīgo Dieva valstībai. Īstās ticības pazīme ir darbi – Dieva likumam paklausīga dzīve. Pie tam sasniegtais tikumības līmenis nav izšķirošais, jo morālo pilnību šajā dzīvē nesasniedz neviens. Izšķirošais jautājums ir – vai cilvēks dara itin visu, ko viņš saprot un spēj.
Golgatas notikuma aprakstos minēts kāds ļaundaris, kas reizē ar Kristu tika notiesāts un bija piekalts pie krusta blakus Pestītājam. Savas nelietīgās dzīves pēdējās stundās ļaundaris izjuta nožēla par saviem grēkiem un izteica ilgas pēc pilnības Dieva valstībā. Jēzus viņam apsolīja, ka viņš būs kopā ar Jēzu paradīzē (Lk.23:43.). Daži no sirds izteiktie vārdi bija viss, ko ļaundaris vairs spēja veikt savas morālās pilnīgošanās labā. Bet ar šo mazumu pietika, lai apliecinātu ļaundara ticību un ilgas, un tas ir lielākais, ko ar labiem darbiem var panākt.
Šo patiesību ilustrē un padziļina kāda vienkārša alegorija. Maza meitenīte grib palīdzēt vecākiem. Viņa ieiet šķūnītī, pietupjas pie malkas strēķa un saņem rociņās palielu klēpi malkas, bet nespēj piecelties, jo malkas klēpis pārāk smags. Tomēr viņa neatlaižas un turpina cīnīties ar savu nastu. Pēc kāda laika šo bezcerīgo stīvēšanos pamana Tēvs. Viņš pieiet no muguras, paņem klēpī meitenīti ar visu malku, ienes istabā un vēl uzslavē bērnu par sasniegto uzvaru. Aptuveni tāda ir sakarība starp ticību, darbiem un galamērķa – tikumiskas pilnības – sasniegšanu.
7. nodaļa - KAS TĀLĀK?
Futuroloģija – mācība par nākotni – ir Bībeles dabīga un neatņemama sastāvdaļa. Lai gan Bībeles grāmatu žanri ir atšķirīgi, pamatos tā ir tomēr vēstures grāmata. Tā vēsta par daudziem vēstures notikumiem, un galvenās mācības izriet no globāla mēroga notikumiem pagātnē - Zemes un cilvēka radīšanas, cilvēka novirzīšanās no laimes un dzīvības ceļa, Kristus nākšanas, dzīves un nāves. Ar tikpat lielu noteiktību Bībele izklāsta Zemes dzīvesstāsta turpinājumu nākotnē.
Bībele gan min mūsdienās iecienīto vēstures filozofiju, kas neredz ne vēstures sākumu, nedz arī beigas: “Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un, kas vēl būs, tas arī sen jau ir bijis.” .Minēts arī šīs filozofijas galaprodukts: “tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā. . “ (Māc. 3:15; 2:20). Ja valdošais uzskats par vēsturi to attēlo apļa vai elipses veidā, kuras līknei nav ne sākuma, ne gala, tad Bībele izprot vēsturi kā līniju, kurai ir gan sākums, gan gals.
Shēmatiski Bībele apraksta ceļu no pasaules radīšanas līdz tās jaunradīšanai, no zaudētās paradīzes pirmajā Mozus grāmatā, līdz atgūtajai paradīzei pēdējā, Atklāsmes grāmatā. Tāpēc Bībeles pētnieki Bībeles mācību par nākotni – futuroloģiju - biežāk dēvē par eshatoloģiju (gr.) – mācību par pēdējām lietām.
Kristus mācība slavena ar tās augsto morāles standartu – aicinājumu dzīvot bezgrēcīgu pilnīgas mīlestības dzīvi. Mazāk pazīstams Kristus sludināšanas vadmotīvs: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.” (Mat.4:17.). Tas bija galvenais iemesls, kapēc vajadzēja pārstāt grēkot un iesākt jaunu dzīvi.
Jēzus nebija drūms dzīves nīdējs un cilvēku kritizētājs. Viņam pat pārmeta, ka Viņš ir pārāk iecietīgs pret pagāniem, kas Dievu nepazīst, un bez aizspriedumiem saskaras ar dziļi amorālām personām no jūdu vidus. Viņš arī nesabiezināja krāsas, runājot par naida, vardarbības un melu pilno pasauli.
Jēzus neizplatīja sensacionālas ziņas par katastrofām un šaušalīgiem noziegumiem, bet izcēla ikdienas parādību – cilvēku morālās nevarības un tās tiešo seku traģismu. Viņu visur apstāja nabagu un kropļu pūļi. Tā bija ikdiena, bet šī ikdiena bija kliedzoša, un Jēzus aicināja tajā ieklausīties. Jēzus nepagāja garām mirstošiem cilvēkiem un bēru gājieniem. Viņš nesamierinājās ar to, Viņš līdzjūtībā raudāja, dažus bēru gājienus apturēja un dažus kapus atvēra. Viņš aicināja cilvēkus nesamierināties ar nāvi, ciešanām un to izraisītāju – grēku.
Tajā Bībeles daļā, kas jau bija Kristus laikā, arī rakstīts par pasaules atjaunošanu paradīzes krāšņumā un laimē, bet Vecajā Derībā tas visbiežāk izteikts poētiskos simbolos un mājienos. Turpretī Kristus un apustuļi par šīm lietām runā uzsvērti, ieejoši, atklātā tekstā. Kad Jēzus dzirdēja par traģiskiem notikumiem ar cilvēku upuriem, Viņš aicināja domāt par pēdējo katastrofu un iespēju tai sagatavoties. Arī runājot par gaidāmo Jeruzalemes iekarošanu un ebreju nācijas traģēdiju, Jēzus pārgāja uz vēl lielāko kataklizmu – Dieva tiesas dienu un sagatavošanos tai.
Neapmierinātība ar dzīves netaisnībām un ciešanām sekmēja ticējumu izplatīšanos par aizkapa dzīvi citā realitātē, kā arī par dvēseles klejošanu no vienas eksistences otrā. Dievs Savā Vārdā nedod pamatu šadiem ticējumiem. Jēzus mācīja, ka ir neredzamā, eņģeļu pasaule, bet cilvēki ar nāvi nepārvēršas par eņģeļiem. “Cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” (Ebr.9: 27). Nāvi Jēzus sauc par miegu, miršana ir aizmigšana, mirušie Viņam ir aizmigušie, jo Viņš spēj tos modināt un to arī darīs savā laikā. Tiesa pēc nāves nozīmē katra individuālo atbildību par savu morālo izvēli. Tā kā izvēles ir tikai divas – ticēt vai neticēt – tad arī tiesas spriedumi ir tikai divi – derīgs vai nederīgs taisnības un laimes valstībai. Šīs ēras noslēguma posmā viss, kas saistīts ar mūsu civilizācijas traģisko vēsturi, aizies bojā, un tā vietā radīsies apstākļi kvalitatīvi atšķirīgai, neiedomājami laimīgai dzīvei. “Debesis ugunī sadegs, un pasaules pamati karstumā izkusīs.Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2.Pēt.3: 12. 13.). Jaunajā laikmetā piedalīsies visi, kas savas dzīves laikā ir ilgojušies pēc tā, ticējuši un gatavojušies jaunajai dzīvei. Tie, kas nav ilgojušies pēc ideālās dzīves un nav tai ticējuši, arī tiks uzmodināti; Dievs, taisnais Soģis viņiem parādīs, kā un kāpēc viņi nespēj iekļauties jaunajā ērā, un aizraidīs viņus mūžīgā nebūtībā. (Jāņ. 5: 28. 29.)
Evaņģēliju valoda un stils ir tēlaini, piesātināti ar jūdiem raksturīgajām alegorijām un hiperbolām. Viena no šīm hiperbolām ir izteicieni par elles mocībām, kas sagaida netaisnos un neticīgos. Sīkāk pētot šos fragmentus tālaika apstākļu un sarunvalodas stila kontekstā, var noskaidrot, ka nekur nav runas par grēciniekiem nolemtu spīdzināšanu. Visskaidrāk par to var pārliecināties, ja atceras, ka Dievs ir Mīlestība. Jēzus zemes dzīve apliecina, ka Dieva mīlestība nekādā ziņā nav un nevar būt saistīta ar atriebību vai ļaunu prieku par otra ciešanām. Jā, Dievs mīlestībā pieļauj cilvēkiem arī ciešanas, bet tikai ar vienu nolūku - palīdzēt cilvēkiem, cietējiem un ciešanu lieciniekiem, nākt pie Dieva un pie mūžīgās laimes. Mīlestība var sagādāt ciešanas, lai glābtu dzīvību. Bet no nāves uzmodinātajiem neticīgajiem vairs nebūs iespējas izglābt savu dzīvību. Tas vien pierāda, ka bezdievīgo ciešanas pēc nāves nevar būt domātas burtiski.
Vecās Derības pravietojumos minēta paredzamā Dieva sūtīta Pestītāja nākšana pasaulē. Pat var atšifrēt nākšanas laiku un daudzas citas detaļas, kas Kristus dzīves laikā ir piepildījušās. Uzmanīgi pētot var atrast, ka pravietota Pestītāja divreizējā nākšana – pirmoreiz, lai uzņemtos grēcinieku sodu, (piem.Jesajas 53.nodaļā) un otrreiz, lai uzmodinātu mirušos, tiesātu, atjaunotu zemi un valdītu (piem.Jes.66: 15.16. Mal. 3: 18-21. u.d.c.). Aiz nepacietības un neizpratnes jūdu vairums sagaidīja, ka Kristus (ebr.Mesija) tūlīt nāks kā valdnieks, kas aplaimos pirmkārt viņus pašu, Dieva izredzēto tautu. Kad Kristus negrasījās valdīt, jūdi pievīlās savās cerībās un sekmēja Viņa notiesāšanu. Tikai samērā nedaudzi izprata, ka tā tas bija paredzēts, un ka nākotnē jāgaida Kristus otrā ierašanās.
Jēzus pats neatstāja nekādas šaubas par Savu atgriešanos uz zemi, lai iekļautu mūsu planētu Dieva valstībā. Kad Jēzus pēc Savas augšāmcelšanās, mācekļu pavadīts šķīrās no zemes, “Viņš tiem redzot tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap.d. 1: 9.-11.).
Šis notikums izslēdz varbūtību, ka Kristus otrā nākšana ir simbolisks vēstījums par kādu pozitīvu pārmaiņu pasaules politiskajā, sabiedriskajā vai/un reliģiskajā dzīvē. Kristus brīdināja, lai Viņa gaidītāji neļauj sevi pievilt ar kādu lielās pārmaiņas surogātu. “Ja tad kas jums sacīs: Redzi, še ir Kristus vai tur, - tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: Redzi, Viņš ir tuksnesī, - tad neizeita āra; redzi, Viņš ir kambaros, - tad neticiet, Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24: 23-27.)
Mūsu laikā ir samērā viegli ticēt tam, ka mūsu Zemi no strupceļa izvedīs varenie spēki, kas valda kosmosā. Pat no materialistiskās filozofijas viedokļa pasaules telpā jāeksistē saprātīgām būtnēm, kas ir varenākas, gudrākas, labāk organizētas nekā mēs. Jau gadu desmitiem radioteleskopi visā pasaulē dienu un nakti iztausta debesis, gaidot signālus no šīm civilizācijām. Daudzo noslēpumaino NLO parādīšanos neviens vairs nemēģina izskaidrot ar astronomu kļūdu vai pārpratumu.
Futurologu prātus jau sen mulsina jautājums, kāpēc līdz šim vēl nevienas civilizācijas sūtnis nav mūs apmeklējis. Nav iedomājams, ka viņi vēl nav pratuši mūs pamanīt vai vēl nespētu mūs aizsniegt. Palaikam izskan hipotēze, kā ārpuszemes spēki uzskata mūsu planētu par savu laboratoriju (kāds autors rakstīja – mēģeni) . “Viņi” pagaidām nedrīkst parādīties, jo tādi ir eksperimenta noteikumi. Kad notikumu attīstība uz Zemes būs sasniegusi zināmu robežu, viņi iejauksies.
Grūti spriest, kādā mērā Kristus atgriešanās uz zemi apstiprinās līdzīgās hipotēzes. Katrā ziņā tās netieši stiprina mūsu cerību, ka Jēzus Kristus nāks vēl pirms mēs būsim paguvuši sevi iznīcināt. Arī Raksti apsola, ka Kristus un Viņa eņģeļi nāks uz Zemi, kamēr to vēl apdzīvo cilvēki.
Kad tas notiks? Kristus, atbildēdams uz šo jautājumu, minēja ārkārtējas dramatiskas parādības dabā, sabiedrības politiskajā , sociālajā un garīgajā dzīvē. Laiku Viņš nenoteica, arī ne aptuveni, bet uzsvēra, ka tas notiks “drīz”. – To ir viegli saprast. Sevis sagatavošanas darbam cilvēks var izmantot tikai savu dzīves laiku, bet tas ir nenoteikts. Tāpēc cilvēkam šodien, šobrīd jādara viss, kas viņa spēkos, lai nokārtotu savas attiecības ar Dievu, ar Viņa likumiem, ar līdzcilvēkiem un pats ar sevi.
Ļoti aptuveni mēs varam prognozēt arī jaunās ēras iestāšanās kalendāra laiku.
Zinātniskā futuroloģija apzinās briesmas, kas apdraud cilvēces eksistenci. Pēkšņu kataklizmu var izraisīt globāls karš vai arī negaidīta stihiska kolīzija. Ja tas nenotiks, tad var aplēst laiku, kas paies līdz brīdim, kad nelabvēlīgā demogrāfiskā, ekoloģiskā, klimatiskā, ģenētiskā, enerģētiskā, ekonomiskā attīstība cilvēces dzīvi uz planētas Zeme darīs neiespējamu. Prognozes, protams, ir dažādas, arī modelēt turpmāko attīstību ar lielu precizitāti nav iespējams. Tomēr nevar neievērot, ka zinātnieku nosauktie aptuvenie termiņi ir relatīvi ļoti īsi, bieži nepārsniedz pat vienas paaudzes robežas.
Dieva apsolījumā, ka Kristus nāks uz vēl apdzīvotu planetu, ticīgie redz iemeslu nepadoties panikai, bet dzīvot, pildīt savus pienākumus, audzināt nākamās paaudzes, bet ne uz brīdi neaizmirst dzīves virsuzdevumu – darīt visu, lai liktenīgais brīdis nesastaptu nesagatavotus mūs un tos, ko Dievs mums ir uzticējis.
Tāda ir galvenā Bībeles futuroloģijas shēma. Jau šajā shēmā mēs sastapāmies ar pret Kristu vērstu garīgu varu, kas pievils Viņa nākšanas gaidītājus. Šī vara jau gadsimtiem ilgi ir darbojusies un darbosies aizvien intensīvāk, tuvojoties pēdējam notikumam. Kas tā ir par varu?
Bībele gan min mūsdienās iecienīto vēstures filozofiju, kas neredz ne vēstures sākumu, nedz arī beigas: “Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un, kas vēl būs, tas arī sen jau ir bijis.” .Minēts arī šīs filozofijas galaprodukts: “tā es nonācu pie tā, ka es ieslīgu galīgā izmisumā. . “ (Māc. 3:15; 2:20). Ja valdošais uzskats par vēsturi to attēlo apļa vai elipses veidā, kuras līknei nav ne sākuma, ne gala, tad Bībele izprot vēsturi kā līniju, kurai ir gan sākums, gan gals.
Shēmatiski Bībele apraksta ceļu no pasaules radīšanas līdz tās jaunradīšanai, no zaudētās paradīzes pirmajā Mozus grāmatā, līdz atgūtajai paradīzei pēdējā, Atklāsmes grāmatā. Tāpēc Bībeles pētnieki Bībeles mācību par nākotni – futuroloģiju - biežāk dēvē par eshatoloģiju (gr.) – mācību par pēdējām lietām.
Kristus mācība slavena ar tās augsto morāles standartu – aicinājumu dzīvot bezgrēcīgu pilnīgas mīlestības dzīvi. Mazāk pazīstams Kristus sludināšanas vadmotīvs: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.” (Mat.4:17.). Tas bija galvenais iemesls, kapēc vajadzēja pārstāt grēkot un iesākt jaunu dzīvi.
Jēzus nebija drūms dzīves nīdējs un cilvēku kritizētājs. Viņam pat pārmeta, ka Viņš ir pārāk iecietīgs pret pagāniem, kas Dievu nepazīst, un bez aizspriedumiem saskaras ar dziļi amorālām personām no jūdu vidus. Viņš arī nesabiezināja krāsas, runājot par naida, vardarbības un melu pilno pasauli.
Jēzus neizplatīja sensacionālas ziņas par katastrofām un šaušalīgiem noziegumiem, bet izcēla ikdienas parādību – cilvēku morālās nevarības un tās tiešo seku traģismu. Viņu visur apstāja nabagu un kropļu pūļi. Tā bija ikdiena, bet šī ikdiena bija kliedzoša, un Jēzus aicināja tajā ieklausīties. Jēzus nepagāja garām mirstošiem cilvēkiem un bēru gājieniem. Viņš nesamierinājās ar to, Viņš līdzjūtībā raudāja, dažus bēru gājienus apturēja un dažus kapus atvēra. Viņš aicināja cilvēkus nesamierināties ar nāvi, ciešanām un to izraisītāju – grēku.
Tajā Bībeles daļā, kas jau bija Kristus laikā, arī rakstīts par pasaules atjaunošanu paradīzes krāšņumā un laimē, bet Vecajā Derībā tas visbiežāk izteikts poētiskos simbolos un mājienos. Turpretī Kristus un apustuļi par šīm lietām runā uzsvērti, ieejoši, atklātā tekstā. Kad Jēzus dzirdēja par traģiskiem notikumiem ar cilvēku upuriem, Viņš aicināja domāt par pēdējo katastrofu un iespēju tai sagatavoties. Arī runājot par gaidāmo Jeruzalemes iekarošanu un ebreju nācijas traģēdiju, Jēzus pārgāja uz vēl lielāko kataklizmu – Dieva tiesas dienu un sagatavošanos tai.
Neapmierinātība ar dzīves netaisnībām un ciešanām sekmēja ticējumu izplatīšanos par aizkapa dzīvi citā realitātē, kā arī par dvēseles klejošanu no vienas eksistences otrā. Dievs Savā Vārdā nedod pamatu šadiem ticējumiem. Jēzus mācīja, ka ir neredzamā, eņģeļu pasaule, bet cilvēki ar nāvi nepārvēršas par eņģeļiem. “Cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” (Ebr.9: 27). Nāvi Jēzus sauc par miegu, miršana ir aizmigšana, mirušie Viņam ir aizmigušie, jo Viņš spēj tos modināt un to arī darīs savā laikā. Tiesa pēc nāves nozīmē katra individuālo atbildību par savu morālo izvēli. Tā kā izvēles ir tikai divas – ticēt vai neticēt – tad arī tiesas spriedumi ir tikai divi – derīgs vai nederīgs taisnības un laimes valstībai. Šīs ēras noslēguma posmā viss, kas saistīts ar mūsu civilizācijas traģisko vēsturi, aizies bojā, un tā vietā radīsies apstākļi kvalitatīvi atšķirīgai, neiedomājami laimīgai dzīvei. “Debesis ugunī sadegs, un pasaules pamati karstumā izkusīs.Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2.Pēt.3: 12. 13.). Jaunajā laikmetā piedalīsies visi, kas savas dzīves laikā ir ilgojušies pēc tā, ticējuši un gatavojušies jaunajai dzīvei. Tie, kas nav ilgojušies pēc ideālās dzīves un nav tai ticējuši, arī tiks uzmodināti; Dievs, taisnais Soģis viņiem parādīs, kā un kāpēc viņi nespēj iekļauties jaunajā ērā, un aizraidīs viņus mūžīgā nebūtībā. (Jāņ. 5: 28. 29.)
Evaņģēliju valoda un stils ir tēlaini, piesātināti ar jūdiem raksturīgajām alegorijām un hiperbolām. Viena no šīm hiperbolām ir izteicieni par elles mocībām, kas sagaida netaisnos un neticīgos. Sīkāk pētot šos fragmentus tālaika apstākļu un sarunvalodas stila kontekstā, var noskaidrot, ka nekur nav runas par grēciniekiem nolemtu spīdzināšanu. Visskaidrāk par to var pārliecināties, ja atceras, ka Dievs ir Mīlestība. Jēzus zemes dzīve apliecina, ka Dieva mīlestība nekādā ziņā nav un nevar būt saistīta ar atriebību vai ļaunu prieku par otra ciešanām. Jā, Dievs mīlestībā pieļauj cilvēkiem arī ciešanas, bet tikai ar vienu nolūku - palīdzēt cilvēkiem, cietējiem un ciešanu lieciniekiem, nākt pie Dieva un pie mūžīgās laimes. Mīlestība var sagādāt ciešanas, lai glābtu dzīvību. Bet no nāves uzmodinātajiem neticīgajiem vairs nebūs iespējas izglābt savu dzīvību. Tas vien pierāda, ka bezdievīgo ciešanas pēc nāves nevar būt domātas burtiski.
Vecās Derības pravietojumos minēta paredzamā Dieva sūtīta Pestītāja nākšana pasaulē. Pat var atšifrēt nākšanas laiku un daudzas citas detaļas, kas Kristus dzīves laikā ir piepildījušās. Uzmanīgi pētot var atrast, ka pravietota Pestītāja divreizējā nākšana – pirmoreiz, lai uzņemtos grēcinieku sodu, (piem.Jesajas 53.nodaļā) un otrreiz, lai uzmodinātu mirušos, tiesātu, atjaunotu zemi un valdītu (piem.Jes.66: 15.16. Mal. 3: 18-21. u.d.c.). Aiz nepacietības un neizpratnes jūdu vairums sagaidīja, ka Kristus (ebr.Mesija) tūlīt nāks kā valdnieks, kas aplaimos pirmkārt viņus pašu, Dieva izredzēto tautu. Kad Kristus negrasījās valdīt, jūdi pievīlās savās cerībās un sekmēja Viņa notiesāšanu. Tikai samērā nedaudzi izprata, ka tā tas bija paredzēts, un ka nākotnē jāgaida Kristus otrā ierašanās.
Jēzus pats neatstāja nekādas šaubas par Savu atgriešanos uz zemi, lai iekļautu mūsu planētu Dieva valstībā. Kad Jēzus pēc Savas augšāmcelšanās, mācekļu pavadīts šķīrās no zemes, “Viņš tiem redzot tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap.d. 1: 9.-11.).
Šis notikums izslēdz varbūtību, ka Kristus otrā nākšana ir simbolisks vēstījums par kādu pozitīvu pārmaiņu pasaules politiskajā, sabiedriskajā vai/un reliģiskajā dzīvē. Kristus brīdināja, lai Viņa gaidītāji neļauj sevi pievilt ar kādu lielās pārmaiņas surogātu. “Ja tad kas jums sacīs: Redzi, še ir Kristus vai tur, - tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: Redzi, Viņš ir tuksnesī, - tad neizeita āra; redzi, Viņš ir kambaros, - tad neticiet, Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24: 23-27.)
Mūsu laikā ir samērā viegli ticēt tam, ka mūsu Zemi no strupceļa izvedīs varenie spēki, kas valda kosmosā. Pat no materialistiskās filozofijas viedokļa pasaules telpā jāeksistē saprātīgām būtnēm, kas ir varenākas, gudrākas, labāk organizētas nekā mēs. Jau gadu desmitiem radioteleskopi visā pasaulē dienu un nakti iztausta debesis, gaidot signālus no šīm civilizācijām. Daudzo noslēpumaino NLO parādīšanos neviens vairs nemēģina izskaidrot ar astronomu kļūdu vai pārpratumu.
Futurologu prātus jau sen mulsina jautājums, kāpēc līdz šim vēl nevienas civilizācijas sūtnis nav mūs apmeklējis. Nav iedomājams, ka viņi vēl nav pratuši mūs pamanīt vai vēl nespētu mūs aizsniegt. Palaikam izskan hipotēze, kā ārpuszemes spēki uzskata mūsu planētu par savu laboratoriju (kāds autors rakstīja – mēģeni) . “Viņi” pagaidām nedrīkst parādīties, jo tādi ir eksperimenta noteikumi. Kad notikumu attīstība uz Zemes būs sasniegusi zināmu robežu, viņi iejauksies.
Grūti spriest, kādā mērā Kristus atgriešanās uz zemi apstiprinās līdzīgās hipotēzes. Katrā ziņā tās netieši stiprina mūsu cerību, ka Jēzus Kristus nāks vēl pirms mēs būsim paguvuši sevi iznīcināt. Arī Raksti apsola, ka Kristus un Viņa eņģeļi nāks uz Zemi, kamēr to vēl apdzīvo cilvēki.
Kad tas notiks? Kristus, atbildēdams uz šo jautājumu, minēja ārkārtējas dramatiskas parādības dabā, sabiedrības politiskajā , sociālajā un garīgajā dzīvē. Laiku Viņš nenoteica, arī ne aptuveni, bet uzsvēra, ka tas notiks “drīz”. – To ir viegli saprast. Sevis sagatavošanas darbam cilvēks var izmantot tikai savu dzīves laiku, bet tas ir nenoteikts. Tāpēc cilvēkam šodien, šobrīd jādara viss, kas viņa spēkos, lai nokārtotu savas attiecības ar Dievu, ar Viņa likumiem, ar līdzcilvēkiem un pats ar sevi.
Ļoti aptuveni mēs varam prognozēt arī jaunās ēras iestāšanās kalendāra laiku.
Zinātniskā futuroloģija apzinās briesmas, kas apdraud cilvēces eksistenci. Pēkšņu kataklizmu var izraisīt globāls karš vai arī negaidīta stihiska kolīzija. Ja tas nenotiks, tad var aplēst laiku, kas paies līdz brīdim, kad nelabvēlīgā demogrāfiskā, ekoloģiskā, klimatiskā, ģenētiskā, enerģētiskā, ekonomiskā attīstība cilvēces dzīvi uz planētas Zeme darīs neiespējamu. Prognozes, protams, ir dažādas, arī modelēt turpmāko attīstību ar lielu precizitāti nav iespējams. Tomēr nevar neievērot, ka zinātnieku nosauktie aptuvenie termiņi ir relatīvi ļoti īsi, bieži nepārsniedz pat vienas paaudzes robežas.
Dieva apsolījumā, ka Kristus nāks uz vēl apdzīvotu planetu, ticīgie redz iemeslu nepadoties panikai, bet dzīvot, pildīt savus pienākumus, audzināt nākamās paaudzes, bet ne uz brīdi neaizmirst dzīves virsuzdevumu – darīt visu, lai liktenīgais brīdis nesastaptu nesagatavotus mūs un tos, ko Dievs mums ir uzticējis.
Tāda ir galvenā Bībeles futuroloģijas shēma. Jau šajā shēmā mēs sastapāmies ar pret Kristu vērstu garīgu varu, kas pievils Viņa nākšanas gaidītājus. Šī vara jau gadsimtiem ilgi ir darbojusies un darbosies aizvien intensīvāk, tuvojoties pēdējam notikumam. Kas tā ir par varu?
8. nodaļa - DIVI DIEVI ?
“Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus..Kungs ir taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos.” (Ps.145:9.17.) Tā Bībelē aprakstīta Dieva būtība, un tieši pēc tāda Dieva ilgojas cilvēka sirds. Dievam jābūt absolūtam – varenībā, gudrībā un labestībā šajā ļodzīgajā relatīvisma pasaulē kā nemainīgam atskaites punktam, absolūtam ideālam. Bībele vēsta, ka tāds ir Dievs. “Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma, un Viņā nav it nekādas tumsības.”(1.Jāņa 1:5) Visu labo tikumu kopumu Svētie Raksti nosauc par mīlestību, un “Dievs ir mīlestība”. (1.Jāņa 4:8)
Bībele sākas ar vārdiem: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1.Moz.1:1) Zinātne šeit neko būtisku nevar iebilst, jo nespēj izskaidrot, kā varēja rasties matērija no nekā, kā no nedzīvā varēja rasties dzīvais.Piedāvāto izskaidrojumu versijas vienmēr ietver kādu noslēpumaino Izraisītāju, Lielo Sprādzienu vai tml. Ar tādām pašām tiesībām un saskaņā ar Svētajiem Rakstiem šo spēku var saukt par Lielo Dievu.
Radīšanas process Bībelē, protams, aprakstīts vienkāršoti, bet galvenais ir pateikts skaidri un nepārprotami: Visa Radītājs ir Dievs, “un bez Viņa nekas nav radīts, kas ir.”(Jāņa 1:3)
Dievs nesastapās ar nepārvaramiem šķēršļiem, kas spētu aizkavēt radīšanas darbu.Viņš izveidoja pasauli, kādu bija iecerējis. “Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.” (1.Moz.1:31)
Šeit domājošs Bībeles lasītājs apmulst: Absolūti labais, taisnīgais , gaišais Mīlestības Dievs radījis pasauli, kurā dzīvojam, un novērtējis to kā ļoti labu! Mēs, cilvēki, kas paši neesam ne īpaši labi, ne taisni, un to, kas kaut cik ciešams, jau pieticīgi saucam par labu, mēs pasauli vērtējam drīzāk otrādi – nevis kā ļoti labu, bet gan kā ļoti sliktu.
Nerunāsim par tiem, kas lielu zaudējumu un skaudru ciešanu sarūgtināti novēršas no ticības un par Dievu negrib vairs dzirdēt.Emocionāls protests pret savu likteni var būt neobjektīvs. Bet kāpēc arī bagātie raud ne tikai meksikāņu seriālos? Kāpēc viskultūrālākajās un bagātākajās zemēs ir tik augsta pašnāvību līkne? Kāpēc attīstītas kultūras tautas atbalstīja tādus asiņainus masu eksperimentus kā nacisms un komunisms ? Vai ne tādēļ, lai pārveidotu un uzlabotu neciešami slikto pasauli? Masu iznīcināšanas ieroči tika izgudroti un arī pielietoti šī paša mērķa dēļ – lai ieviestu taisnību bezcerīgi netaisnajā pasaulē.
Alkohols vidēja lieluma valstī prasa aptuveni tik daudz dzīvību gadā, cik Hirosimas atombumba. Savā laikā ASV, Somija, arī Krievija ieviesa “sauso likumu”, lai aiztaupītu nācijai šos upurus, bet tauta tam nepiekrita. Šodien, cik zināms, alkohols pļauj savu posta un nāves pļauju visās pasaules valstīs. Kāpēc tautas nevar dzīvot bez alkohola? – Tāpēc, ka pasaule ir slikta, drūma un bezcerīga. Ja to nevar uzlabot, tad vismaz jāapreibina sevi, lai kādu laiku par to nedomātu. Šī paša iemesla dēļ tik lielā cieņā ir apdullinoša mūzika, reibinoša fanošana sportā, pārgalvīga ieniršana riskantos pasākumos un izlaidīgā seksā.
Dievs nevar pārmest cilvēcei, ka tā grib no Viņa neiespējamo. Viņa Vārdā ir skaidri definēts, ka ciešanas un iznīcība ir ļaunums (5.Moz.30:15). Dievam nepatīk cilvēka bojāeja (Jhsk.18:32), tomēr divkaujā starp dzīvību un nāvi uzvarētāja vienmēr ir nāve. Kāpēc notiek tas, kas Dievam nepatīk?
Kara laikā studenti dažreiz burtnīcas papīra trūkuma dēļ izmantoja divreiz: vispirms pierakstīja pilnu burtnīcu ar zīmuli, pēc tam rakstīja pirmajam pierakstam virsū – ar tinti..Ar laiku viņi ievingrinājās labi izmantot abus atšķirīgos pierakstus atbilstoši vajadzībām. Arī dzīvē un dabā mēs lasām it kā divus pretējus rokrakstus. Kad taisnība uzvar, draudi un ciešanas pēkšņi izgaist, neredzama roka sargā pieaugušos un bērnus, tas ir labā Dieva rokraksts. Bet nereti notiek gluži pretējais. Tas pats vērojams dabā – dzīvnieku un augu pasaulē. Ūdens straumes veldzē sauso zemi, dara to skaistu un auglīgu, bet reizēm tās pašas straumes nes postu, badu un nāvi. Stirna ēd zāli, nevienam pāri nedara, turpretim lapsa un vilks nevar dzīvot, nenogalinot vājākos. Putniem ir aizkustinoša pašaizliedzīga mīlestība pret saviem mazajiem putna bērniem, bet sivēnmāte reizēm savus mazuļus apēd, tāpat – lāču tēvs. Jau senās tautas nāca pie secinājuma, ka jābūt vismaz diviem savstarpējā cīņā iesaistītiem dieviem – labajam un ļaunajam.
Šis minējums nav gluži bez pamata. Bībele ziņo par vienīgo visvareno, labo Dievu, bet piemin arī velnu vai sātanu, dēmonus un viņu ļaunos darbus. Svētie Raksti gan izslēdz varbūtību, ka šāds duālisms (divvaldība) ir bijis vienmēr.Dieva Vārds atklāj, kā sātans radies, un apgalvo, ka viņa vara ir ierobežota. Nākotnē tas izzudīs pavisam.
Mēs jau lasījām, ka bez Dieva nekas nav radīts.(Jāņa 1:2). Tātad Dievs ir radījis arī sātanu. Kā absolūti labais Dievs var būt Radītājs absolūtā ļaunuma iemiesojumam?
Bībelē par sātanu rakstīts maz, tomēr pietiekoši, lai saprastu galveno. Stāsts par sātana izcelsmi atrodams divās pravietiskās himnās – dziesmā par Bābeles ķēniņu Jesajas 14.nodaļā un raudu dziesmā par Tīras ķēniņu Jeheskēla (Ecehiēla) 28.nodaļā. Šie divi ķēniņi bija vēsturiskas personas, un pravietiskās himnas attiecās uz šo vīru likteni, bet Bībeles aprakstiem bez tiešās nozīmes mēdz būt vēl tālāka atklāsme par globālām norisēm un sakarībām. Jaunā Derība apstiprina, ka minētajās divās dziesmās atklātas sātana biogrāfijas būtiskas iezīmes.
Jhsk.28:12.14.15. uzzinām, ka sātans tika radīts un bija nevainojams eņģelis, kamēr viņā “atrada noziegumu.” Jes.14:12 sātans nosaukts par spožo zvaigzni, kas kritusi no debesīm. Nevainojamais eņģelis vispirms krita morāli un tad tika padzīts no debesīm. Šādu interpretāciju apstiprina Jaunā Derība. Lūk.10:18 Jēzus saka: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam”. Atkl.12:9 tas pateikts vēl tiešāk: “Lielais pūķis, vecā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi.”
Vārds sātans senebreju valodā nozīmē pretinieks. Sākotnēji svētajam eņģelim droši vien bija cits vārds, bet Bībelē tas nav tieši nosaukts. Jes.14:12 viņu uzrunā: “Tu spožā zvaigzne, ausekļa dēls.” Vadoties no šīs uzrunas, teologi sātanu mēdz saukt svešvārdā “Lucifers”, kas latīņu valodā nozīmē Gaismas Nesējs.
Kā Lucifers-Gaismas Nesējs varēja pārvērsties par Sātanu-Pretinieku? Šim jautājumam nevar paiet garām, ja apdomā, ka Luciferam gēnos nebija nekādu ļaunu tieksmju. Arī Dieva radītajā Universā nebija nekā, kas vedinātu uz noziegumu. Viss tas, kas mūsdienu pasaulē .kārdina uz grēku, nāk no sātana. Pirms Gaismas Nesējs kļuva par sātanu, nekur pasaulē nebija tādu lamatu, kurās vientiesīgajam Dieva eņģelim iekrist. Kā varēja notikt Lucifera morālā krišana?
Bībele sākas ar vārdiem: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1.Moz.1:1) Zinātne šeit neko būtisku nevar iebilst, jo nespēj izskaidrot, kā varēja rasties matērija no nekā, kā no nedzīvā varēja rasties dzīvais.Piedāvāto izskaidrojumu versijas vienmēr ietver kādu noslēpumaino Izraisītāju, Lielo Sprādzienu vai tml. Ar tādām pašām tiesībām un saskaņā ar Svētajiem Rakstiem šo spēku var saukt par Lielo Dievu.
Radīšanas process Bībelē, protams, aprakstīts vienkāršoti, bet galvenais ir pateikts skaidri un nepārprotami: Visa Radītājs ir Dievs, “un bez Viņa nekas nav radīts, kas ir.”(Jāņa 1:3)
Dievs nesastapās ar nepārvaramiem šķēršļiem, kas spētu aizkavēt radīšanas darbu.Viņš izveidoja pasauli, kādu bija iecerējis. “Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.” (1.Moz.1:31)
Šeit domājošs Bībeles lasītājs apmulst: Absolūti labais, taisnīgais , gaišais Mīlestības Dievs radījis pasauli, kurā dzīvojam, un novērtējis to kā ļoti labu! Mēs, cilvēki, kas paši neesam ne īpaši labi, ne taisni, un to, kas kaut cik ciešams, jau pieticīgi saucam par labu, mēs pasauli vērtējam drīzāk otrādi – nevis kā ļoti labu, bet gan kā ļoti sliktu.
Nerunāsim par tiem, kas lielu zaudējumu un skaudru ciešanu sarūgtināti novēršas no ticības un par Dievu negrib vairs dzirdēt.Emocionāls protests pret savu likteni var būt neobjektīvs. Bet kāpēc arī bagātie raud ne tikai meksikāņu seriālos? Kāpēc viskultūrālākajās un bagātākajās zemēs ir tik augsta pašnāvību līkne? Kāpēc attīstītas kultūras tautas atbalstīja tādus asiņainus masu eksperimentus kā nacisms un komunisms ? Vai ne tādēļ, lai pārveidotu un uzlabotu neciešami slikto pasauli? Masu iznīcināšanas ieroči tika izgudroti un arī pielietoti šī paša mērķa dēļ – lai ieviestu taisnību bezcerīgi netaisnajā pasaulē.
Alkohols vidēja lieluma valstī prasa aptuveni tik daudz dzīvību gadā, cik Hirosimas atombumba. Savā laikā ASV, Somija, arī Krievija ieviesa “sauso likumu”, lai aiztaupītu nācijai šos upurus, bet tauta tam nepiekrita. Šodien, cik zināms, alkohols pļauj savu posta un nāves pļauju visās pasaules valstīs. Kāpēc tautas nevar dzīvot bez alkohola? – Tāpēc, ka pasaule ir slikta, drūma un bezcerīga. Ja to nevar uzlabot, tad vismaz jāapreibina sevi, lai kādu laiku par to nedomātu. Šī paša iemesla dēļ tik lielā cieņā ir apdullinoša mūzika, reibinoša fanošana sportā, pārgalvīga ieniršana riskantos pasākumos un izlaidīgā seksā.
Dievs nevar pārmest cilvēcei, ka tā grib no Viņa neiespējamo. Viņa Vārdā ir skaidri definēts, ka ciešanas un iznīcība ir ļaunums (5.Moz.30:15). Dievam nepatīk cilvēka bojāeja (Jhsk.18:32), tomēr divkaujā starp dzīvību un nāvi uzvarētāja vienmēr ir nāve. Kāpēc notiek tas, kas Dievam nepatīk?
Kara laikā studenti dažreiz burtnīcas papīra trūkuma dēļ izmantoja divreiz: vispirms pierakstīja pilnu burtnīcu ar zīmuli, pēc tam rakstīja pirmajam pierakstam virsū – ar tinti..Ar laiku viņi ievingrinājās labi izmantot abus atšķirīgos pierakstus atbilstoši vajadzībām. Arī dzīvē un dabā mēs lasām it kā divus pretējus rokrakstus. Kad taisnība uzvar, draudi un ciešanas pēkšņi izgaist, neredzama roka sargā pieaugušos un bērnus, tas ir labā Dieva rokraksts. Bet nereti notiek gluži pretējais. Tas pats vērojams dabā – dzīvnieku un augu pasaulē. Ūdens straumes veldzē sauso zemi, dara to skaistu un auglīgu, bet reizēm tās pašas straumes nes postu, badu un nāvi. Stirna ēd zāli, nevienam pāri nedara, turpretim lapsa un vilks nevar dzīvot, nenogalinot vājākos. Putniem ir aizkustinoša pašaizliedzīga mīlestība pret saviem mazajiem putna bērniem, bet sivēnmāte reizēm savus mazuļus apēd, tāpat – lāču tēvs. Jau senās tautas nāca pie secinājuma, ka jābūt vismaz diviem savstarpējā cīņā iesaistītiem dieviem – labajam un ļaunajam.
Šis minējums nav gluži bez pamata. Bībele ziņo par vienīgo visvareno, labo Dievu, bet piemin arī velnu vai sātanu, dēmonus un viņu ļaunos darbus. Svētie Raksti gan izslēdz varbūtību, ka šāds duālisms (divvaldība) ir bijis vienmēr.Dieva Vārds atklāj, kā sātans radies, un apgalvo, ka viņa vara ir ierobežota. Nākotnē tas izzudīs pavisam.
Mēs jau lasījām, ka bez Dieva nekas nav radīts.(Jāņa 1:2). Tātad Dievs ir radījis arī sātanu. Kā absolūti labais Dievs var būt Radītājs absolūtā ļaunuma iemiesojumam?
Bībelē par sātanu rakstīts maz, tomēr pietiekoši, lai saprastu galveno. Stāsts par sātana izcelsmi atrodams divās pravietiskās himnās – dziesmā par Bābeles ķēniņu Jesajas 14.nodaļā un raudu dziesmā par Tīras ķēniņu Jeheskēla (Ecehiēla) 28.nodaļā. Šie divi ķēniņi bija vēsturiskas personas, un pravietiskās himnas attiecās uz šo vīru likteni, bet Bībeles aprakstiem bez tiešās nozīmes mēdz būt vēl tālāka atklāsme par globālām norisēm un sakarībām. Jaunā Derība apstiprina, ka minētajās divās dziesmās atklātas sātana biogrāfijas būtiskas iezīmes.
Jhsk.28:12.14.15. uzzinām, ka sātans tika radīts un bija nevainojams eņģelis, kamēr viņā “atrada noziegumu.” Jes.14:12 sātans nosaukts par spožo zvaigzni, kas kritusi no debesīm. Nevainojamais eņģelis vispirms krita morāli un tad tika padzīts no debesīm. Šādu interpretāciju apstiprina Jaunā Derība. Lūk.10:18 Jēzus saka: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam”. Atkl.12:9 tas pateikts vēl tiešāk: “Lielais pūķis, vecā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi.”
Vārds sātans senebreju valodā nozīmē pretinieks. Sākotnēji svētajam eņģelim droši vien bija cits vārds, bet Bībelē tas nav tieši nosaukts. Jes.14:12 viņu uzrunā: “Tu spožā zvaigzne, ausekļa dēls.” Vadoties no šīs uzrunas, teologi sātanu mēdz saukt svešvārdā “Lucifers”, kas latīņu valodā nozīmē Gaismas Nesējs.
Kā Lucifers-Gaismas Nesējs varēja pārvērsties par Sātanu-Pretinieku? Šim jautājumam nevar paiet garām, ja apdomā, ka Luciferam gēnos nebija nekādu ļaunu tieksmju. Arī Dieva radītajā Universā nebija nekā, kas vedinātu uz noziegumu. Viss tas, kas mūsdienu pasaulē .kārdina uz grēku, nāk no sātana. Pirms Gaismas Nesējs kļuva par sātanu, nekur pasaulē nebija tādu lamatu, kurās vientiesīgajam Dieva eņģelim iekrist. Kā varēja notikt Lucifera morālā krišana?
9. nodaļa - BRĪVĀS GRIBAS SPOŽUMS UN POSTS
Dievs radīja likumsakarīgu pasauli. Mēs nevaram iedomāties dabu un dzīvi bez noteiktiem fiziskiem likumiem. Ārpus tiem nekas vienkārši nevar eksistēt. Haoss nozīmē entropiju, nāvi, nebūtību. Tikumiskie jeb morālie likumi ir tie paši dzīvībai nepieciešamie fiziskie likumi, attiecināti uz saprātīgu būtņu pasauli, kuras labklājība, kā arī pati dzīvība iespējama tikai doto fizisko un garīgo likumu ietvaros.
Saprātīgas būtnes Dievs ir apveltījis ar spēju izdarīt tikumisku izvēli – ievērot vai neievērot dzīvībai dotos likumus, citiem vārdiem sakot, ar spēju izvēlēties dzīvību vai nāvi. Saprātīgai būtnei nav varas iesākt dzīvot, jo dzīvību dāvā Dievs. Radījums ienāk dzīvē neatkarīgi no savas gribas, bet saprātīgajai būtnei dota spēja saglabāt saskaņu, laimi un pašu dzīvību, ievērojot Dieva noliktos noteikumus. Tā VAR arī pārkāpt šos likumus un aiziet ceļā, kas neizbēgami ved nāvē. Tā ir izvēles iespēja – vienīgais, kas pakļauts cilvēka brīvajai gribai.
Vecāki un audzinātāji labi zin, kādas problēmas rodas sakarā ar šo brīvo gribu. Tiek mainītas audzināšanas metodes un paņēmieni, dzelzs disciplīna mijas ar visatļautību, bet agrāk vai vēlāk savu vārdu saka noslēpumainā un neprognozējamā personīgā izvēle. Mīlošiem vecākiem ir grūti un reizēm bezgala sāpīgi bezspēcībā stāvēt malā , noraugoties, kurp viņu lolojumu virza brīvās izvēles vēji, tomēr neviens tēvs vai māte negribētu, lai viņu bērnam trūktu šī noslēpumainā dotuma. Cilvēce ar lielām bažām vēro zinātnieku panākumus mājdzīvnieku klonēšanā. Mums ir bail par cilvēcisku būtņu klonēšanu – viņiem varētu nebūt šīs neprognozējamās morālās izvēles spējas, kura cilvēku dara par cilvēku.
Maniaki, totalitāro sistēmu vadoņi, kas sevi iedomājas kā pārcilvēkus, tie gan labprāt pārvērstu citus par manipulējamiem robotiem. Tāda nav Dieva griba. Bībele ziņo, ka Viņš radīja cilvēku pēc savas, t.i., Dieva līdzības. Radītājam ir morālas izvēles brīvība, arī cilvēkam tādai ir jābūt.
Bībele ļauj nojaust, kāpēc Dievam vajadzēja radīt Sev līdzīgas būtnes. Iemesls ir Dieva mīlestība, kas rod izpausmi vienīgi tādu būtņu sabiedrībā, kuras pašas var brīvi un nepiespiesti atbildēt ar pretmīlestību. Radīt būtni, kas spēj mīlēt un nemīlēt, uzticēties vai neuzticēties, ir risks. Neriskēt nozīmētu nemīlēt. Dievs mīlēja un riskēja.
Lucifers ļaunprātīgi izmantoja savu brīvību, un tāpēc paradīzes pasaule pārvērtās tik briesmīgi, kā mēs to šodien redzam. Protams, tā bija Lucifera, vēlāk – Ādama un Ievas brīvā izvēle, tomēr varam noprast, ka tā nebija tikai nejaušība. Nav jādomā, ka planētai “Zeme” vienkārši nepaveicās.
Bērns tikai no pieredzes var iemācīties ievērot dzīves likumības. Kamēr pats nav apdedzinājies, apsaldējies, nogāzies vai sagriezies, viņš dabas likumus neņem nopietni. Rūgtie piedzīvojumi nepieciešami, bet tie reizēm daudz maksā. Apkārtējās pasaules iepazīšanas periodā bērns dažreiz iegūst smagas traumas, pat kļūst invalīds. Ja viņš aiziet bojā, tad bēdīgā pieredze var līdzēt vairs vienīgi citiem, kas redz viņa nelaimi un izdara pareizus secinājumus. Mācīšanās no citu kļūdām ir visvieglākā iespēja izvairīties no pārkāpumiem, kā arī to sekām. Tādā gadījumā piemēram jābūt pietiekoši spilgtam un iespaidīgam. Senie spartieši labi saprata žūpības briesmas gan atsevišķam cilvēkam, gan tautai. Lai iedvestu savai jaunatnei riebumu pret šo netikumu, viņi jaunekļus pirms iesvētīšanas vīru kārtā sapulcināja laukumā un izveda viņu priekšā iepriekš piedzirdītu vergu. Nožēlojamais un pretīgais skats jaunajiem spartiešiem noderēja kā pretinde, kas darbojās visa mūža garumā.
Tā mēs varam noprast, kāpēc Dievs acumirklī neatņēma dzīvību eņģelim, kas bija pārkāpis dzīvības likumu. Protams, Lucifera pēkšņā aiziešana nebūtībā varēja atturēt no līdzīgas rīcības citas saprātīgas būtnes, bet Dievs, acīmredzot, ieskatīja, ka šī pieredze nebūs pietiekoša laiku laikos.- Dievs būtu varējis likt pārkāpējam mirt moku nāvē pat leģendārajā ellē vai tamlīdzīgi, bet tas nepalīdzētu citiem izprast un izjust Dieva likuma un tā neievērošanas dziļāko būtību. Ātra un nežēlīgā izrēķināšanās varētu mest ēnu uz Dieva taisnīgumu.
Dievs no iespējamā ir darījis vislabāko. Viņš pārkāpējam deva laiku un iespēju parādīt, kurp noved dzīve, kas neatbilst Dieva likumiem. Cilvēkam, kas padodas sātana iespaidam, Dievs tāpat momentāni neatņem dzīvību, bet atliek sprieduma izpildīšanu uz aptuveni 70 gadiem. Šajā laika sprīdī vainīgais var izbaudīt pretdievīgas dzīves traģiskos augļus, var arī pārdomāt un atgriezties pie paklausības Dievam. Iepriekš pielaisto kļūdu sekas Dievs anulē īpatnējā brīnišķā veidā. Šī iespēja izlabot savu liktenīgo kļūdu, neatceļot mūžīgo cēloņu-seku likumu, ir Bībeles un Kristus ticības lielākais brīnums, kā arī mūsu pārrunu galvenais temats.
Sātana “mūžs” atmērīts garāks. Lucifers un līdz ar viņu kritušie eņģeļi pārdzīvos daudzas cilvēku paaudzes. Brīvās būtnes no citām planētām var novērot, kā dzīve uz sātana pārvaldītās zemes ar katru paaudzi kļūst aizvien drūmāka un traģiskāka. Universa iedzīvotāji pārliecinās, ka Dieva likuma pārkāpējs nav dzīvotspējīgs, jo grēks iznīcina grēcinieku.Kad pienāks laiks sātanam un viņa nožēlojamajiem sekotājiem aiziet nebūtībā, viss Universs būs sapratis, ka tas ir neizbēgami, ka šajā sodā nav nekā no patvaļas. Dzīve pretrunā ar dzīvības likumu ir nepanesama arī pašam pārkāpējam, tāpēc grēcinieka iznīcināšana būs pēdējais Dieva žēlastības darbs Universa un arī paša grēcinieka labā.
Dievam paklausīgie Universa iedzīvotāji labi redz, kas notiek virs zemes. Viņi nemirst, bet dzīvo mūžīgi un nekad neaizmirsīs mazās planētas “zeme” lielo nelaimi. Atmiņas par Lucifera un cilvēces liktenīgo kļūdu laiku laikos atturēs Universa brīvās būtnes no eksperimentēšanas ar grēku.
Ādama un Ievas pielaistā kļūda padarīja mūsu zemi par sātana izmēģinājuma lauku. Bez personiskas piekrišanas mēs esam kļuvuši par bezcerīgā eksperimenta dalībniekiem. Pēc spēles noteikumiem sātanam jādod liela vaļa virs zemes, lai viņa koncepcijas augļi nobriestu visā atbaidošajā pretīgumā. Dievs no savas suverēnās varas nav atteicies, kaut arī ļauj virs zemes notikt tam, kas būtībā ir pret Viņa gribu: Dievs negrib, lai kāds mirtu, bet cilvēces kļūmīgās izvēles dēļ Viņš ir spiests atņemt dzīvību. – Dārgu iespēju mums Dievs brīnišķā kārtā ir devis – iespēju pretoties sātanam..Ja gribam šo izdevību izmantot, tad Dievs mūs ņem sevišķā apsardzībā un vadībā. Par šiem brīvprātīgajiem Kristus saka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko, un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas”
(Jāņa 10:27.28)
Saprātīgas būtnes Dievs ir apveltījis ar spēju izdarīt tikumisku izvēli – ievērot vai neievērot dzīvībai dotos likumus, citiem vārdiem sakot, ar spēju izvēlēties dzīvību vai nāvi. Saprātīgai būtnei nav varas iesākt dzīvot, jo dzīvību dāvā Dievs. Radījums ienāk dzīvē neatkarīgi no savas gribas, bet saprātīgajai būtnei dota spēja saglabāt saskaņu, laimi un pašu dzīvību, ievērojot Dieva noliktos noteikumus. Tā VAR arī pārkāpt šos likumus un aiziet ceļā, kas neizbēgami ved nāvē. Tā ir izvēles iespēja – vienīgais, kas pakļauts cilvēka brīvajai gribai.
Vecāki un audzinātāji labi zin, kādas problēmas rodas sakarā ar šo brīvo gribu. Tiek mainītas audzināšanas metodes un paņēmieni, dzelzs disciplīna mijas ar visatļautību, bet agrāk vai vēlāk savu vārdu saka noslēpumainā un neprognozējamā personīgā izvēle. Mīlošiem vecākiem ir grūti un reizēm bezgala sāpīgi bezspēcībā stāvēt malā , noraugoties, kurp viņu lolojumu virza brīvās izvēles vēji, tomēr neviens tēvs vai māte negribētu, lai viņu bērnam trūktu šī noslēpumainā dotuma. Cilvēce ar lielām bažām vēro zinātnieku panākumus mājdzīvnieku klonēšanā. Mums ir bail par cilvēcisku būtņu klonēšanu – viņiem varētu nebūt šīs neprognozējamās morālās izvēles spējas, kura cilvēku dara par cilvēku.
Maniaki, totalitāro sistēmu vadoņi, kas sevi iedomājas kā pārcilvēkus, tie gan labprāt pārvērstu citus par manipulējamiem robotiem. Tāda nav Dieva griba. Bībele ziņo, ka Viņš radīja cilvēku pēc savas, t.i., Dieva līdzības. Radītājam ir morālas izvēles brīvība, arī cilvēkam tādai ir jābūt.
Bībele ļauj nojaust, kāpēc Dievam vajadzēja radīt Sev līdzīgas būtnes. Iemesls ir Dieva mīlestība, kas rod izpausmi vienīgi tādu būtņu sabiedrībā, kuras pašas var brīvi un nepiespiesti atbildēt ar pretmīlestību. Radīt būtni, kas spēj mīlēt un nemīlēt, uzticēties vai neuzticēties, ir risks. Neriskēt nozīmētu nemīlēt. Dievs mīlēja un riskēja.
Lucifers ļaunprātīgi izmantoja savu brīvību, un tāpēc paradīzes pasaule pārvērtās tik briesmīgi, kā mēs to šodien redzam. Protams, tā bija Lucifera, vēlāk – Ādama un Ievas brīvā izvēle, tomēr varam noprast, ka tā nebija tikai nejaušība. Nav jādomā, ka planētai “Zeme” vienkārši nepaveicās.
Bērns tikai no pieredzes var iemācīties ievērot dzīves likumības. Kamēr pats nav apdedzinājies, apsaldējies, nogāzies vai sagriezies, viņš dabas likumus neņem nopietni. Rūgtie piedzīvojumi nepieciešami, bet tie reizēm daudz maksā. Apkārtējās pasaules iepazīšanas periodā bērns dažreiz iegūst smagas traumas, pat kļūst invalīds. Ja viņš aiziet bojā, tad bēdīgā pieredze var līdzēt vairs vienīgi citiem, kas redz viņa nelaimi un izdara pareizus secinājumus. Mācīšanās no citu kļūdām ir visvieglākā iespēja izvairīties no pārkāpumiem, kā arī to sekām. Tādā gadījumā piemēram jābūt pietiekoši spilgtam un iespaidīgam. Senie spartieši labi saprata žūpības briesmas gan atsevišķam cilvēkam, gan tautai. Lai iedvestu savai jaunatnei riebumu pret šo netikumu, viņi jaunekļus pirms iesvētīšanas vīru kārtā sapulcināja laukumā un izveda viņu priekšā iepriekš piedzirdītu vergu. Nožēlojamais un pretīgais skats jaunajiem spartiešiem noderēja kā pretinde, kas darbojās visa mūža garumā.
Tā mēs varam noprast, kāpēc Dievs acumirklī neatņēma dzīvību eņģelim, kas bija pārkāpis dzīvības likumu. Protams, Lucifera pēkšņā aiziešana nebūtībā varēja atturēt no līdzīgas rīcības citas saprātīgas būtnes, bet Dievs, acīmredzot, ieskatīja, ka šī pieredze nebūs pietiekoša laiku laikos.- Dievs būtu varējis likt pārkāpējam mirt moku nāvē pat leģendārajā ellē vai tamlīdzīgi, bet tas nepalīdzētu citiem izprast un izjust Dieva likuma un tā neievērošanas dziļāko būtību. Ātra un nežēlīgā izrēķināšanās varētu mest ēnu uz Dieva taisnīgumu.
Dievs no iespējamā ir darījis vislabāko. Viņš pārkāpējam deva laiku un iespēju parādīt, kurp noved dzīve, kas neatbilst Dieva likumiem. Cilvēkam, kas padodas sātana iespaidam, Dievs tāpat momentāni neatņem dzīvību, bet atliek sprieduma izpildīšanu uz aptuveni 70 gadiem. Šajā laika sprīdī vainīgais var izbaudīt pretdievīgas dzīves traģiskos augļus, var arī pārdomāt un atgriezties pie paklausības Dievam. Iepriekš pielaisto kļūdu sekas Dievs anulē īpatnējā brīnišķā veidā. Šī iespēja izlabot savu liktenīgo kļūdu, neatceļot mūžīgo cēloņu-seku likumu, ir Bībeles un Kristus ticības lielākais brīnums, kā arī mūsu pārrunu galvenais temats.
Sātana “mūžs” atmērīts garāks. Lucifers un līdz ar viņu kritušie eņģeļi pārdzīvos daudzas cilvēku paaudzes. Brīvās būtnes no citām planētām var novērot, kā dzīve uz sātana pārvaldītās zemes ar katru paaudzi kļūst aizvien drūmāka un traģiskāka. Universa iedzīvotāji pārliecinās, ka Dieva likuma pārkāpējs nav dzīvotspējīgs, jo grēks iznīcina grēcinieku.Kad pienāks laiks sātanam un viņa nožēlojamajiem sekotājiem aiziet nebūtībā, viss Universs būs sapratis, ka tas ir neizbēgami, ka šajā sodā nav nekā no patvaļas. Dzīve pretrunā ar dzīvības likumu ir nepanesama arī pašam pārkāpējam, tāpēc grēcinieka iznīcināšana būs pēdējais Dieva žēlastības darbs Universa un arī paša grēcinieka labā.
Dievam paklausīgie Universa iedzīvotāji labi redz, kas notiek virs zemes. Viņi nemirst, bet dzīvo mūžīgi un nekad neaizmirsīs mazās planētas “zeme” lielo nelaimi. Atmiņas par Lucifera un cilvēces liktenīgo kļūdu laiku laikos atturēs Universa brīvās būtnes no eksperimentēšanas ar grēku.
Ādama un Ievas pielaistā kļūda padarīja mūsu zemi par sātana izmēģinājuma lauku. Bez personiskas piekrišanas mēs esam kļuvuši par bezcerīgā eksperimenta dalībniekiem. Pēc spēles noteikumiem sātanam jādod liela vaļa virs zemes, lai viņa koncepcijas augļi nobriestu visā atbaidošajā pretīgumā. Dievs no savas suverēnās varas nav atteicies, kaut arī ļauj virs zemes notikt tam, kas būtībā ir pret Viņa gribu: Dievs negrib, lai kāds mirtu, bet cilvēces kļūmīgās izvēles dēļ Viņš ir spiests atņemt dzīvību. – Dārgu iespēju mums Dievs brīnišķā kārtā ir devis – iespēju pretoties sātanam..Ja gribam šo izdevību izmantot, tad Dievs mūs ņem sevišķā apsardzībā un vadībā. Par šiem brīvprātīgajiem Kristus saka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko, un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas”
(Jāņa 10:27.28)
10. nodaļa - NACARIEŠU SEKTA
Tā apustuļu dienās sauca Kristus draudzi (Ap.d. 24:5.). Nacaretē Jēzus uzauga un Viņa oficiālais vārds bija Jēzus no Nacaretes. Ar vārdu sekta (hairesis) apzīmē nelielu domubiedru grupu, kas manāmi atšķiras no kopuma. Jēzum bija daudz klausītāju, bet maz sekotāju. Citiem mācītājiem bija simtiem un pat tūkstošiem sekotāju, bet Jēzus mācekļu kodols sastāvēja no divpadsmit mazizglītotiem vīriem un dažām sievietēm. Uz īsu laiku viņiem pievienojās vēl septiņdesmit mācekļu, kas drīz vien Viņu atstāja. Pēc Jēzus augšāmcelšanās mācekļiem pievienojās daži tūkstoši jūdu, bet tā bija lielās jūdu draudzes niecīga daļa. Iemesls redzams Jēzus mācībā. Tā pārliecināja tikai ideālistus, aizrautīgus patiesības meklētājus, nesavtīgus ētiskus maksimālistus, cilvēkus ar dzīvu iztēli, pārliecinātus par absolūtas taisnības un harmonijas uzvaru nākotnes pasaulē, kas ilgojās un bija gatavi upurēt šodienu Dieva valstībai, kas nāks. Tādu cilvēku nekad nebija daudz. Jēzus aicināja visus cilvēkus Viņam sekot. Viņš uzdeva Saviem mācekļiem iet pa visu pasauli un aicināt visu tautību cilvēkus kļūt par Kristus mācekļiem. Tomēr, runājot par draudzi, kas reiz iemantos gaidīto Dieva valstību, Jēzus teica: “Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!”
Kristus pirmā nākšana pasaulē vēl neatjaunoja cilvēces zaudēto garīgumu. Nākamajās paaudzēs cilvēces garīgā degradācija turpinājās. Nevarēja un nevar sagaidīt, ka cēlās Kristus evaņģēlija idejas pārliecinās un aizraus cilvēku masas. Kristus mācekļi gan nesauca jauno draudzi par sektu, bet skaitliski tā bija un palika maza.
Dievs bija iecerējis, lai Bībeles tauta jūdi kopumā pieņemtu savas ticības jauno attīstības fāzi un tad dotos plašajā pasaulē apgaismot visas tautas ar cerības vēsti. Tomēr jūdu baznīca bija tiktāl sekularizējusies, ka Kristu kaut cik saprata tikai saujiņa provinces zvejnieku. Kristus nāves un augšāmcelšanās dramatiskās norises uzrunāja un pārliecināja dažus tūkstošus Jeruzalemes iedzīvotāju, bet tā bija niecīga daļa no miljonu tautas.
Kad kļuva skaidrs, ka tauta kopumā nekad nepieņems Kristu kā Mesiju-Glābēju, tad apustuļi sāka intensīvi aicināt un mācīt nejūdus. Dieva valstības evaņģēlijs atrada dzirdīgas ausis Romas impērijas provincēs un arī pašā metropolē. Elku un dabas spēku pielūdzēji pa lielai daļai bija jau sen zaudējuši ticību savām tradicionālajām dievībām. Krāšņās orģijas un mistērijas tempļos gan vēl bija kupli apmeklētas, bet dalībnieku apziņā ticības vieta bija tukša. Šo vakuumu pie daudziem piepildīja jūdu monoteisms, un visām tautībām atvērtāko kristīgo monoteismu pieņēma vēl labprātāk. Viskvēlākās ilgas pēc glābšanas, atbrīvošanas un Dieva valstības bija apspiesto un nicināto vergu miljoniem. Ap pirmā gadsimta miju Kristus draudzē ticīgie nejūdi varēja jau būt pārsvarā.
Nejūdu ieplūšana kristiešu kopienās kaitināja un saniknoja tradicionālos jūdus. Par monoteistiem kļuvušie pagāni apdraudēja un faktiski atņēma jūdiem vienīgās Dieva tautas monopoltiesības. Grieķu valodā pārtulkotā Vecā Derība līdz ar tās papildinājumu, arī grieķu valodā rakstīto Jauno Derību, kļuva par Dieva Vārdu, kas vairs nepiederēja tikai jūdiem! Līdz ar mazizglītotajiem jūdu sektantiem to sludināja un skaidroja grieķu un citu tautību apustuļi un sludinātāji. Jūdi pasludināja kristiešus par atkritējiem no tēvu ticības un pie katras izdevības atgādināja Romas pārvaldniekiem, ka kristieši nav vairs jūdi. Līdz ar to romieši kristiešus izslēdza no jūdu īpašās privilēģijas - atteikties no ķeizarus dievinošiem parareliģiskajiem rituāliem, kas bija stingri obligāti visiem citiem impērijas pavalstniekiem.
Līdz ar to Romas ierēdņi sāka spiest kristiešus piedalīties pie upurēšanas ķeizara krūšu tēla priekšā. Par atteikšanos to darīt daudzi kristieši zaudēja mājas, mantu vai arī dzīvību. Vairāk, nekā divus gadsimtus kristieši Romas impērijā tika uzskatīti par dumpiniekiem pret impēriju un cieta no nežēlīgām vajāšanām. Kristiešos savukārt radās antisemītiskas tendences, un tie labprāt uzsvēra, , ka viņiem ar jūdiem nav nekā kopīga. Tas sekmēja daudzu elku kultu svētku un rituālu ieviešanu kristīgās draudzes praksē.
Nejūdiem, kas ieplūda Kristus draudzēs, bija gan kvēlas ilgas pēc Debesu Valstības, kas atbrīvotu no nepanesamā Romas jūga. Šajā ziņā Dieva Valstības evaņģēlijs jaunajiem nejūdu tautību kristiešiem bija saprotams un tuvs. Bet viņiem trūka jūdu sirdīs un prātos dziļi iesakņotā monoteistiskā principa, trūka arī jūdu stingrās baušļu ētikas. Līdz ar apustuļu un viņu tiešo mācekļu izmiršanu, baznīcā ieviesās grieķu filozofijas ietekmēta teoloģija, kā arī no apustuļu mācības atšķirīga ētika.
Krass pavērsiens kristīgajās draudzēs sākās ar kristīgās ticības emancipāciju Romas impērijā. Norietošās vergturu impērijas varasvīriem varēja lieti noderēt dzīva reliģija, kas apvienotu daudzās impērijas tautības un atbalstītu centrālo ķeizara varu un autoritāti. Ka Romas ķeizars ir pusdievs, kas nāves brīdī pārtop par pilnu dievu, neviens vairs nopietni neticēja. Kristieši mācīja, ka ķeizars ir Dieva iecelts, un tāpēc viņam pienākas paklausīt. Tas bija ticami un labi; tikai vajadzēja, lai visa tauta vadītos no kristīgās ticības. Šis vienkāršais apsvērums pamudināja Romas ķeizarus vajāto kristiešu draudzi pārvērst par valsts baznīcu.
Ilgstošo vajāšanu nogurdinātie ticīgie un viņu bīskapi ar atvieglojumu uzņēma ķeizaru labvēlību. Protams, ķeizari atklāti nedeklarēja savus nodomus izmantot kristīgo baznīcu savās interesēs. Sektas pārtapšana par valsts struktūru bija ilgstošs process. Ne visi nojauta, ka pārmaiņu smaile vērsta pret Dieva Valstības Evaņģēlija sirdi, un tie, kas to manīja, procesu nespēja apturēt.
Pārmaiņa bija dziļa un daudzpusīga. Tā ietvēra gan mācību, gan draudzes struktūru, gan dievkalpojumu saturu un rituālus. Kristus sludināto Dieva valstību pamazām sāka izskaidrot kā kristīga ķeizara pārvaldīto Romas impēriju. Dievkalpojumiem sāka izmantot krāšņos pagānu tempļus, un arī jaunas ēkas cēla pagānu tempļu līdzībā. Pagānu ierastos dievu un dieviešu tēlus pārdēvēja par apustuļu un citu Bībeles personāžu attēliem. Saules un auglības kultu svētkus turpināja svinēt it kā par godu Bībelē minētiem notikumiem. Lai pasvītrotu savu atšķirību no jūdiem, antisemītiski noskaņotā baznīca jau agri sāka svinēt sabatu kā sēru un gavēņa dienu – it kā tāpēc, ka Kristus bija sabatā gulējis kapā. Dieva iesvētīto sabata prieku viņi pārcēla uz pirmo nedēļas dienu. Pārvēršoties par valsts struktūru, kristīgā baznīca sabata svinēšanu pat aizliedza. Šis aizliegums labi kalpoja kā precedents citiem jaunievedumiem, kas arī bija pretrunā ar Dieva baušļiem un Kristus dzīves priekšzīmi.Līdz ar to jau bija viegli attaisnot bilžu pielūgšanu, aktīvu piedalīšanos karadarbībā un citus pārkāpumus.
Par visspilgtāko atkāpšanās zīmi vajadzētu uzskatīt mazu bērnu piespiedu kristīšanu. Kristus un pirms Viņa Jānis Kristītājs aicināja cilvēkus ticēt, atgriezties un tad ļauties pagremdēties jeb kristīties, tā ārēji apliecinot savu iekšējo pārliecību. Jūdi jau pirms tam lika kristīties nejūdiem, kas aiz pārliecības gribēja pievienotiers jūdu ticībai. Abos gadījumos brīvprātība un personiska pārliecība bija šī rituāla neatņemamais elements. Šāds rituāls kā durvis, pa kurām varēja ienākt draudzē, darīja neiespējamu neieinteresētu, vienaldzīgu, negarīgu cilvēku ieplūšanu Kristus draudzē.
Kopš šīs pārmaiņas šaurās ieejas durvis uz draudzi tika izceltas,un draudzi pārpludināja personas, kuras ķeizari ar varu bija iedzinuši ūdenī, vai arī vecāki, valdības spiesti, tos bija nesuši kristīt zīdaiņu vecumā. Lai attaisnotu bezjēdzīgo rituālu, tautai un baznīcas kalpiem bija jāizdomā pasakas par kristību ūdens maģisko spēku .
Pārmaiņu rezultātā kristīgā baznīca savā būtībā kļuva ļoti līdzīga tradicionālajai jūdu baznīcai. Arī jūdi no pašas mazotnes automātiski skaitījās Neredzamā Dieva pielūdzēji. Šis apstāklis netraucēja jūdu baznīcai-tautai aiz politiskiem apsvērumiem nodot nāvē Pasaules Pestītāju.
Eiropas viduslaiku vēsture saplūst ar baznīcas vēsturi. Viss tas, ko viduslaikos veica valstis un valsts valdošie grupējumi – tostarp kari starp kristiešiem un nekristiešiem un kristiešiem savā starpā, raganu medības un inkvizīcija, zemnieku kari un to apspiešana, zinātnes nomākšana un konkistadoru asinsdarbi – viss tas un daudz kas tamlīdzīgs tika veikts vai nu pēc baznīcas iniciatīvas, vai arī ar tās izteikto piekrišanu.
Tumsonība un necilvēcības izpausmes ir nožēlojamas pašas par sevi; bet vēl bēdīgāk ir tas, ka tumsu radīja un atbalstīja tā struktūra, kura tika izveidota, lai apgaismotu pasauli. Jēzus teica: “Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsība pati?” ( Mat. 6 :23.). Kristus draudze ir gaismas ķermenis, kuram jāapgaismo tumšā pasaule. Skaitliski nedabīgi uzburbušās kristīgās baznīcas garīgā degradācija bija (un ir) visas cilvēces sāpīgs zaudējums.
Bībelē, sevišķi pravietiskajās grāmatās – Daniēla un Atklāsmes grāmatās, tieši un simbolos aprakstīts pagrimums Dieva draudzē. Kristus draudze, kas evaņģēlijos salīdzināta ar Kristus līgavu un laulāto sievu, pravietojumos daudzkārt minēta kā savam vīram neuzticīga ielasmeita. Pravietots, ka šī kritusī sieviete savienosies ar “zemes ķēniņiem”. Zemes ķēniņi vardarbīgi pakļaus kritušajai draudzei savus pavalstniekus. Savukārt neuzticīgā Kristus “sieva” piedzirdīs tautas ar maldu mācībām, kā ar reibinošu vīnu, tā kā tās streipuļos un kritīs. Tiem, kas nepieņems maldinošo “vīnu”, draudēs represijas līdz pat nāvei. Toties vairākums, kas sekos populārajām maldu mācībām aiz lētticības vai bailēm, nebūs derīgi jau tuvajai Debesu valstībai.
Grūti ticēt, ka Bībele tiešām tik drastiski brīdina no varas, kas formāli saucas kristīga. Protams, pravietojumos netrūkst asu brīdinājumu no ienaidniekiem, kas varētu nebūt garīgas varas. Tomēr arī par Dieva ienaidniekiem kristiešu maskās Bībeles lasītāji tiek nepārprotami brīdināti. Apustulis Pāvils burtiski saka: “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Ap. d. 20: 30. 31.). Šo pašu terminoloģiju mēs sastopam Kristus Kalna svētrunā: “Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” (Mat. 7: 15.). Runājot par vēlāku (varbūt mūsu?) laiku, Pāvils raksta Otrajā vēstulē Tesaloniķiešiem 2:3. 4.: “lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāprādās grēka cilvēkam , pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu. “
Runājot par kristīgās baznīcas nelabvēlīgo attīstību, mēs kā iemeslu minējām dažas cilvēkiem raksturīgas vājības. Var rasties šaubas, vai cilvēku tuvredzība ir tik liela un tik. . .ļaundabīga, lai izraisītu dzīvības un gaismas avota pārvēršanos par diametrāli pretējo! Dabīgā ceļā tas nevarēja notikt un arī nenotika.
Mēs iepriekš pārrunājām kritušā eņģeļa-sātana nikno un viltīgo pretdarbību Kristum un Viņa glābjošajai darbībai. Tā ir realitāte. Cilvēces un atsevišķu cilvēku neprātīgo, nekādi neattaisnojamo un neizprotamo, bieži pašnāvniecisko rīcību nevar izskaidrot ar dabīgiem iemesliem. Te darbojas sātans. Nav brīnums, ka Kristus draudze, glābšanas evaņģēlija nesēja, ir sātana postošās darbības svarīgākais mērķis. Ne velti pravietiskais vārds pretdievīgās struktūras saista ar antikrista vārdu. Jēzus laikabiedrs apustulis Jānis raksta “Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda.” (1. Jāņ. 2:18.). Pēc tam, kad Kristus ar saucienu “Tas ir piepildīts!” nomira pie krusta, cilvēces liktenis bija izšķirts un iesākās Zemes grēka ēras pēdējais cēliens. Divi tūkstoši gadu ir pārmērīgi garš posms viena cilvēka dzīvē, bet tikai īss brīdis cilvēces vēsturē. “Daudzi antikristi” ir dažādas valstiskas, reliģiskas, sabiedriskas struktūras un atsevišķas personas, kas ir sātana maskas. Lielajam viltniekam ir piemērotas maskas katram laikmetam un katram cilvēkam. Pravietiskais vārds mūs brīdina, ka pat veidojums ar kristīgu nosaukumu var būt šāda maska. Dieva Gars palīdzēs atmaskot šos veidojumus, ja vien cilvēks grib to darīt un nav par lepnu, lai izlūgtos Dieva palīdzību.
Kristus pirmā nākšana pasaulē vēl neatjaunoja cilvēces zaudēto garīgumu. Nākamajās paaudzēs cilvēces garīgā degradācija turpinājās. Nevarēja un nevar sagaidīt, ka cēlās Kristus evaņģēlija idejas pārliecinās un aizraus cilvēku masas. Kristus mācekļi gan nesauca jauno draudzi par sektu, bet skaitliski tā bija un palika maza.
Dievs bija iecerējis, lai Bībeles tauta jūdi kopumā pieņemtu savas ticības jauno attīstības fāzi un tad dotos plašajā pasaulē apgaismot visas tautas ar cerības vēsti. Tomēr jūdu baznīca bija tiktāl sekularizējusies, ka Kristu kaut cik saprata tikai saujiņa provinces zvejnieku. Kristus nāves un augšāmcelšanās dramatiskās norises uzrunāja un pārliecināja dažus tūkstošus Jeruzalemes iedzīvotāju, bet tā bija niecīga daļa no miljonu tautas.
Kad kļuva skaidrs, ka tauta kopumā nekad nepieņems Kristu kā Mesiju-Glābēju, tad apustuļi sāka intensīvi aicināt un mācīt nejūdus. Dieva valstības evaņģēlijs atrada dzirdīgas ausis Romas impērijas provincēs un arī pašā metropolē. Elku un dabas spēku pielūdzēji pa lielai daļai bija jau sen zaudējuši ticību savām tradicionālajām dievībām. Krāšņās orģijas un mistērijas tempļos gan vēl bija kupli apmeklētas, bet dalībnieku apziņā ticības vieta bija tukša. Šo vakuumu pie daudziem piepildīja jūdu monoteisms, un visām tautībām atvērtāko kristīgo monoteismu pieņēma vēl labprātāk. Viskvēlākās ilgas pēc glābšanas, atbrīvošanas un Dieva valstības bija apspiesto un nicināto vergu miljoniem. Ap pirmā gadsimta miju Kristus draudzē ticīgie nejūdi varēja jau būt pārsvarā.
Nejūdu ieplūšana kristiešu kopienās kaitināja un saniknoja tradicionālos jūdus. Par monoteistiem kļuvušie pagāni apdraudēja un faktiski atņēma jūdiem vienīgās Dieva tautas monopoltiesības. Grieķu valodā pārtulkotā Vecā Derība līdz ar tās papildinājumu, arī grieķu valodā rakstīto Jauno Derību, kļuva par Dieva Vārdu, kas vairs nepiederēja tikai jūdiem! Līdz ar mazizglītotajiem jūdu sektantiem to sludināja un skaidroja grieķu un citu tautību apustuļi un sludinātāji. Jūdi pasludināja kristiešus par atkritējiem no tēvu ticības un pie katras izdevības atgādināja Romas pārvaldniekiem, ka kristieši nav vairs jūdi. Līdz ar to romieši kristiešus izslēdza no jūdu īpašās privilēģijas - atteikties no ķeizarus dievinošiem parareliģiskajiem rituāliem, kas bija stingri obligāti visiem citiem impērijas pavalstniekiem.
Līdz ar to Romas ierēdņi sāka spiest kristiešus piedalīties pie upurēšanas ķeizara krūšu tēla priekšā. Par atteikšanos to darīt daudzi kristieši zaudēja mājas, mantu vai arī dzīvību. Vairāk, nekā divus gadsimtus kristieši Romas impērijā tika uzskatīti par dumpiniekiem pret impēriju un cieta no nežēlīgām vajāšanām. Kristiešos savukārt radās antisemītiskas tendences, un tie labprāt uzsvēra, , ka viņiem ar jūdiem nav nekā kopīga. Tas sekmēja daudzu elku kultu svētku un rituālu ieviešanu kristīgās draudzes praksē.
Nejūdiem, kas ieplūda Kristus draudzēs, bija gan kvēlas ilgas pēc Debesu Valstības, kas atbrīvotu no nepanesamā Romas jūga. Šajā ziņā Dieva Valstības evaņģēlijs jaunajiem nejūdu tautību kristiešiem bija saprotams un tuvs. Bet viņiem trūka jūdu sirdīs un prātos dziļi iesakņotā monoteistiskā principa, trūka arī jūdu stingrās baušļu ētikas. Līdz ar apustuļu un viņu tiešo mācekļu izmiršanu, baznīcā ieviesās grieķu filozofijas ietekmēta teoloģija, kā arī no apustuļu mācības atšķirīga ētika.
Krass pavērsiens kristīgajās draudzēs sākās ar kristīgās ticības emancipāciju Romas impērijā. Norietošās vergturu impērijas varasvīriem varēja lieti noderēt dzīva reliģija, kas apvienotu daudzās impērijas tautības un atbalstītu centrālo ķeizara varu un autoritāti. Ka Romas ķeizars ir pusdievs, kas nāves brīdī pārtop par pilnu dievu, neviens vairs nopietni neticēja. Kristieši mācīja, ka ķeizars ir Dieva iecelts, un tāpēc viņam pienākas paklausīt. Tas bija ticami un labi; tikai vajadzēja, lai visa tauta vadītos no kristīgās ticības. Šis vienkāršais apsvērums pamudināja Romas ķeizarus vajāto kristiešu draudzi pārvērst par valsts baznīcu.
Ilgstošo vajāšanu nogurdinātie ticīgie un viņu bīskapi ar atvieglojumu uzņēma ķeizaru labvēlību. Protams, ķeizari atklāti nedeklarēja savus nodomus izmantot kristīgo baznīcu savās interesēs. Sektas pārtapšana par valsts struktūru bija ilgstošs process. Ne visi nojauta, ka pārmaiņu smaile vērsta pret Dieva Valstības Evaņģēlija sirdi, un tie, kas to manīja, procesu nespēja apturēt.
Pārmaiņa bija dziļa un daudzpusīga. Tā ietvēra gan mācību, gan draudzes struktūru, gan dievkalpojumu saturu un rituālus. Kristus sludināto Dieva valstību pamazām sāka izskaidrot kā kristīga ķeizara pārvaldīto Romas impēriju. Dievkalpojumiem sāka izmantot krāšņos pagānu tempļus, un arī jaunas ēkas cēla pagānu tempļu līdzībā. Pagānu ierastos dievu un dieviešu tēlus pārdēvēja par apustuļu un citu Bībeles personāžu attēliem. Saules un auglības kultu svētkus turpināja svinēt it kā par godu Bībelē minētiem notikumiem. Lai pasvītrotu savu atšķirību no jūdiem, antisemītiski noskaņotā baznīca jau agri sāka svinēt sabatu kā sēru un gavēņa dienu – it kā tāpēc, ka Kristus bija sabatā gulējis kapā. Dieva iesvētīto sabata prieku viņi pārcēla uz pirmo nedēļas dienu. Pārvēršoties par valsts struktūru, kristīgā baznīca sabata svinēšanu pat aizliedza. Šis aizliegums labi kalpoja kā precedents citiem jaunievedumiem, kas arī bija pretrunā ar Dieva baušļiem un Kristus dzīves priekšzīmi.Līdz ar to jau bija viegli attaisnot bilžu pielūgšanu, aktīvu piedalīšanos karadarbībā un citus pārkāpumus.
Par visspilgtāko atkāpšanās zīmi vajadzētu uzskatīt mazu bērnu piespiedu kristīšanu. Kristus un pirms Viņa Jānis Kristītājs aicināja cilvēkus ticēt, atgriezties un tad ļauties pagremdēties jeb kristīties, tā ārēji apliecinot savu iekšējo pārliecību. Jūdi jau pirms tam lika kristīties nejūdiem, kas aiz pārliecības gribēja pievienotiers jūdu ticībai. Abos gadījumos brīvprātība un personiska pārliecība bija šī rituāla neatņemamais elements. Šāds rituāls kā durvis, pa kurām varēja ienākt draudzē, darīja neiespējamu neieinteresētu, vienaldzīgu, negarīgu cilvēku ieplūšanu Kristus draudzē.
Kopš šīs pārmaiņas šaurās ieejas durvis uz draudzi tika izceltas,un draudzi pārpludināja personas, kuras ķeizari ar varu bija iedzinuši ūdenī, vai arī vecāki, valdības spiesti, tos bija nesuši kristīt zīdaiņu vecumā. Lai attaisnotu bezjēdzīgo rituālu, tautai un baznīcas kalpiem bija jāizdomā pasakas par kristību ūdens maģisko spēku .
Pārmaiņu rezultātā kristīgā baznīca savā būtībā kļuva ļoti līdzīga tradicionālajai jūdu baznīcai. Arī jūdi no pašas mazotnes automātiski skaitījās Neredzamā Dieva pielūdzēji. Šis apstāklis netraucēja jūdu baznīcai-tautai aiz politiskiem apsvērumiem nodot nāvē Pasaules Pestītāju.
Eiropas viduslaiku vēsture saplūst ar baznīcas vēsturi. Viss tas, ko viduslaikos veica valstis un valsts valdošie grupējumi – tostarp kari starp kristiešiem un nekristiešiem un kristiešiem savā starpā, raganu medības un inkvizīcija, zemnieku kari un to apspiešana, zinātnes nomākšana un konkistadoru asinsdarbi – viss tas un daudz kas tamlīdzīgs tika veikts vai nu pēc baznīcas iniciatīvas, vai arī ar tās izteikto piekrišanu.
Tumsonība un necilvēcības izpausmes ir nožēlojamas pašas par sevi; bet vēl bēdīgāk ir tas, ka tumsu radīja un atbalstīja tā struktūra, kura tika izveidota, lai apgaismotu pasauli. Jēzus teica: “Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsība pati?” ( Mat. 6 :23.). Kristus draudze ir gaismas ķermenis, kuram jāapgaismo tumšā pasaule. Skaitliski nedabīgi uzburbušās kristīgās baznīcas garīgā degradācija bija (un ir) visas cilvēces sāpīgs zaudējums.
Bībelē, sevišķi pravietiskajās grāmatās – Daniēla un Atklāsmes grāmatās, tieši un simbolos aprakstīts pagrimums Dieva draudzē. Kristus draudze, kas evaņģēlijos salīdzināta ar Kristus līgavu un laulāto sievu, pravietojumos daudzkārt minēta kā savam vīram neuzticīga ielasmeita. Pravietots, ka šī kritusī sieviete savienosies ar “zemes ķēniņiem”. Zemes ķēniņi vardarbīgi pakļaus kritušajai draudzei savus pavalstniekus. Savukārt neuzticīgā Kristus “sieva” piedzirdīs tautas ar maldu mācībām, kā ar reibinošu vīnu, tā kā tās streipuļos un kritīs. Tiem, kas nepieņems maldinošo “vīnu”, draudēs represijas līdz pat nāvei. Toties vairākums, kas sekos populārajām maldu mācībām aiz lētticības vai bailēm, nebūs derīgi jau tuvajai Debesu valstībai.
Grūti ticēt, ka Bībele tiešām tik drastiski brīdina no varas, kas formāli saucas kristīga. Protams, pravietojumos netrūkst asu brīdinājumu no ienaidniekiem, kas varētu nebūt garīgas varas. Tomēr arī par Dieva ienaidniekiem kristiešu maskās Bībeles lasītāji tiek nepārprotami brīdināti. Apustulis Pāvils burtiski saka: “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Ap. d. 20: 30. 31.). Šo pašu terminoloģiju mēs sastopam Kristus Kalna svētrunā: “Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” (Mat. 7: 15.). Runājot par vēlāku (varbūt mūsu?) laiku, Pāvils raksta Otrajā vēstulē Tesaloniķiešiem 2:3. 4.: “lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāprādās grēka cilvēkam , pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu. “
Runājot par kristīgās baznīcas nelabvēlīgo attīstību, mēs kā iemeslu minējām dažas cilvēkiem raksturīgas vājības. Var rasties šaubas, vai cilvēku tuvredzība ir tik liela un tik. . .ļaundabīga, lai izraisītu dzīvības un gaismas avota pārvēršanos par diametrāli pretējo! Dabīgā ceļā tas nevarēja notikt un arī nenotika.
Mēs iepriekš pārrunājām kritušā eņģeļa-sātana nikno un viltīgo pretdarbību Kristum un Viņa glābjošajai darbībai. Tā ir realitāte. Cilvēces un atsevišķu cilvēku neprātīgo, nekādi neattaisnojamo un neizprotamo, bieži pašnāvniecisko rīcību nevar izskaidrot ar dabīgiem iemesliem. Te darbojas sātans. Nav brīnums, ka Kristus draudze, glābšanas evaņģēlija nesēja, ir sātana postošās darbības svarīgākais mērķis. Ne velti pravietiskais vārds pretdievīgās struktūras saista ar antikrista vārdu. Jēzus laikabiedrs apustulis Jānis raksta “Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda.” (1. Jāņ. 2:18.). Pēc tam, kad Kristus ar saucienu “Tas ir piepildīts!” nomira pie krusta, cilvēces liktenis bija izšķirts un iesākās Zemes grēka ēras pēdējais cēliens. Divi tūkstoši gadu ir pārmērīgi garš posms viena cilvēka dzīvē, bet tikai īss brīdis cilvēces vēsturē. “Daudzi antikristi” ir dažādas valstiskas, reliģiskas, sabiedriskas struktūras un atsevišķas personas, kas ir sātana maskas. Lielajam viltniekam ir piemērotas maskas katram laikmetam un katram cilvēkam. Pravietiskais vārds mūs brīdina, ka pat veidojums ar kristīgu nosaukumu var būt šāda maska. Dieva Gars palīdzēs atmaskot šos veidojumus, ja vien cilvēks grib to darīt un nav par lepnu, lai izlūgtos Dieva palīdzību.
Abonēt:
Ziņas (Atom)