Dievs radīja likumsakarīgu pasauli. Mēs nevaram iedomāties dabu un dzīvi bez noteiktiem fiziskiem likumiem. Ārpus tiem nekas vienkārši nevar eksistēt. Haoss nozīmē entropiju, nāvi, nebūtību. Tikumiskie jeb morālie likumi ir tie paši dzīvībai nepieciešamie fiziskie likumi, attiecināti uz saprātīgu būtņu pasauli, kuras labklājība, kā arī pati dzīvība iespējama tikai doto fizisko un garīgo likumu ietvaros.
Saprātīgas būtnes Dievs ir apveltījis ar spēju izdarīt tikumisku izvēli – ievērot vai neievērot dzīvībai dotos likumus, citiem vārdiem sakot, ar spēju izvēlēties dzīvību vai nāvi. Saprātīgai būtnei nav varas iesākt dzīvot, jo dzīvību dāvā Dievs. Radījums ienāk dzīvē neatkarīgi no savas gribas, bet saprātīgajai būtnei dota spēja saglabāt saskaņu, laimi un pašu dzīvību, ievērojot Dieva noliktos noteikumus. Tā VAR arī pārkāpt šos likumus un aiziet ceļā, kas neizbēgami ved nāvē. Tā ir izvēles iespēja – vienīgais, kas pakļauts cilvēka brīvajai gribai.
Vecāki un audzinātāji labi zin, kādas problēmas rodas sakarā ar šo brīvo gribu. Tiek mainītas audzināšanas metodes un paņēmieni, dzelzs disciplīna mijas ar visatļautību, bet agrāk vai vēlāk savu vārdu saka noslēpumainā un neprognozējamā personīgā izvēle. Mīlošiem vecākiem ir grūti un reizēm bezgala sāpīgi bezspēcībā stāvēt malā , noraugoties, kurp viņu lolojumu virza brīvās izvēles vēji, tomēr neviens tēvs vai māte negribētu, lai viņu bērnam trūktu šī noslēpumainā dotuma. Cilvēce ar lielām bažām vēro zinātnieku panākumus mājdzīvnieku klonēšanā. Mums ir bail par cilvēcisku būtņu klonēšanu – viņiem varētu nebūt šīs neprognozējamās morālās izvēles spējas, kura cilvēku dara par cilvēku.
Maniaki, totalitāro sistēmu vadoņi, kas sevi iedomājas kā pārcilvēkus, tie gan labprāt pārvērstu citus par manipulējamiem robotiem. Tāda nav Dieva griba. Bībele ziņo, ka Viņš radīja cilvēku pēc savas, t.i., Dieva līdzības. Radītājam ir morālas izvēles brīvība, arī cilvēkam tādai ir jābūt.
Bībele ļauj nojaust, kāpēc Dievam vajadzēja radīt Sev līdzīgas būtnes. Iemesls ir Dieva mīlestība, kas rod izpausmi vienīgi tādu būtņu sabiedrībā, kuras pašas var brīvi un nepiespiesti atbildēt ar pretmīlestību. Radīt būtni, kas spēj mīlēt un nemīlēt, uzticēties vai neuzticēties, ir risks. Neriskēt nozīmētu nemīlēt. Dievs mīlēja un riskēja.
Lucifers ļaunprātīgi izmantoja savu brīvību, un tāpēc paradīzes pasaule pārvērtās tik briesmīgi, kā mēs to šodien redzam. Protams, tā bija Lucifera, vēlāk – Ādama un Ievas brīvā izvēle, tomēr varam noprast, ka tā nebija tikai nejaušība. Nav jādomā, ka planētai “Zeme” vienkārši nepaveicās.
Bērns tikai no pieredzes var iemācīties ievērot dzīves likumības. Kamēr pats nav apdedzinājies, apsaldējies, nogāzies vai sagriezies, viņš dabas likumus neņem nopietni. Rūgtie piedzīvojumi nepieciešami, bet tie reizēm daudz maksā. Apkārtējās pasaules iepazīšanas periodā bērns dažreiz iegūst smagas traumas, pat kļūst invalīds. Ja viņš aiziet bojā, tad bēdīgā pieredze var līdzēt vairs vienīgi citiem, kas redz viņa nelaimi un izdara pareizus secinājumus. Mācīšanās no citu kļūdām ir visvieglākā iespēja izvairīties no pārkāpumiem, kā arī to sekām. Tādā gadījumā piemēram jābūt pietiekoši spilgtam un iespaidīgam. Senie spartieši labi saprata žūpības briesmas gan atsevišķam cilvēkam, gan tautai. Lai iedvestu savai jaunatnei riebumu pret šo netikumu, viņi jaunekļus pirms iesvētīšanas vīru kārtā sapulcināja laukumā un izveda viņu priekšā iepriekš piedzirdītu vergu. Nožēlojamais un pretīgais skats jaunajiem spartiešiem noderēja kā pretinde, kas darbojās visa mūža garumā.
Tā mēs varam noprast, kāpēc Dievs acumirklī neatņēma dzīvību eņģelim, kas bija pārkāpis dzīvības likumu. Protams, Lucifera pēkšņā aiziešana nebūtībā varēja atturēt no līdzīgas rīcības citas saprātīgas būtnes, bet Dievs, acīmredzot, ieskatīja, ka šī pieredze nebūs pietiekoša laiku laikos.- Dievs būtu varējis likt pārkāpējam mirt moku nāvē pat leģendārajā ellē vai tamlīdzīgi, bet tas nepalīdzētu citiem izprast un izjust Dieva likuma un tā neievērošanas dziļāko būtību. Ātra un nežēlīgā izrēķināšanās varētu mest ēnu uz Dieva taisnīgumu.
Dievs no iespējamā ir darījis vislabāko. Viņš pārkāpējam deva laiku un iespēju parādīt, kurp noved dzīve, kas neatbilst Dieva likumiem. Cilvēkam, kas padodas sātana iespaidam, Dievs tāpat momentāni neatņem dzīvību, bet atliek sprieduma izpildīšanu uz aptuveni 70 gadiem. Šajā laika sprīdī vainīgais var izbaudīt pretdievīgas dzīves traģiskos augļus, var arī pārdomāt un atgriezties pie paklausības Dievam. Iepriekš pielaisto kļūdu sekas Dievs anulē īpatnējā brīnišķā veidā. Šī iespēja izlabot savu liktenīgo kļūdu, neatceļot mūžīgo cēloņu-seku likumu, ir Bībeles un Kristus ticības lielākais brīnums, kā arī mūsu pārrunu galvenais temats.
Sātana “mūžs” atmērīts garāks. Lucifers un līdz ar viņu kritušie eņģeļi pārdzīvos daudzas cilvēku paaudzes. Brīvās būtnes no citām planētām var novērot, kā dzīve uz sātana pārvaldītās zemes ar katru paaudzi kļūst aizvien drūmāka un traģiskāka. Universa iedzīvotāji pārliecinās, ka Dieva likuma pārkāpējs nav dzīvotspējīgs, jo grēks iznīcina grēcinieku.Kad pienāks laiks sātanam un viņa nožēlojamajiem sekotājiem aiziet nebūtībā, viss Universs būs sapratis, ka tas ir neizbēgami, ka šajā sodā nav nekā no patvaļas. Dzīve pretrunā ar dzīvības likumu ir nepanesama arī pašam pārkāpējam, tāpēc grēcinieka iznīcināšana būs pēdējais Dieva žēlastības darbs Universa un arī paša grēcinieka labā.
Dievam paklausīgie Universa iedzīvotāji labi redz, kas notiek virs zemes. Viņi nemirst, bet dzīvo mūžīgi un nekad neaizmirsīs mazās planētas “zeme” lielo nelaimi. Atmiņas par Lucifera un cilvēces liktenīgo kļūdu laiku laikos atturēs Universa brīvās būtnes no eksperimentēšanas ar grēku.
Ādama un Ievas pielaistā kļūda padarīja mūsu zemi par sātana izmēģinājuma lauku. Bez personiskas piekrišanas mēs esam kļuvuši par bezcerīgā eksperimenta dalībniekiem. Pēc spēles noteikumiem sātanam jādod liela vaļa virs zemes, lai viņa koncepcijas augļi nobriestu visā atbaidošajā pretīgumā. Dievs no savas suverēnās varas nav atteicies, kaut arī ļauj virs zemes notikt tam, kas būtībā ir pret Viņa gribu: Dievs negrib, lai kāds mirtu, bet cilvēces kļūmīgās izvēles dēļ Viņš ir spiests atņemt dzīvību. – Dārgu iespēju mums Dievs brīnišķā kārtā ir devis – iespēju pretoties sātanam..Ja gribam šo izdevību izmantot, tad Dievs mūs ņem sevišķā apsardzībā un vadībā. Par šiem brīvprātīgajiem Kristus saka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko, un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas”
(Jāņa 10:27.28)
