Pagrimušajā baznīcā un ārpus tās vienmēr ir bijuši arī dievišķi cilvēki. Gaišie prāti un godīgās sirdis nekad nav bijuši pie varas; to nekad nebija daudz, bet tie bija visos laikmetos. Tāpēc visumā pagrimusī kristīgā baznīca visos laikos izplatīja arī pozitīvu ietekmi. Ar šodienas acīm raugoties, arī Senlatvijas piespiedu iekļaušanai kristietībā bija būtiskas pozitīvas sekas.
Visā kristietības vēsturē cēlās balsis pret atkāpšanos no tīrā evaņģēlija un par atgriešanos pie tā. Vienīgi Dievam ir zināms, cik smagu nopūtu cēlās pret debesīm, redzot kristīgās baznīcas garīgo postu. Netrūka arī reālu, praktisku mēģinājumu novērst negācijas baznīcas mācībā un praksē. Aktīvākos kritizētājus un atjaunotājus novāca pagrimušās baznīcas vara. Bet viduslaiku beigu posmā valsts vara Eiropā bija spējīga reizēm arī nepakļauties Baznīcas vēlmēm. Baznīcas kalpu vidū radās dievbijīgi un drosmīgi vīri, kas nebaidījās atklāti kritizēt visrupjākos baznīckungu pārkāpumus. Svarīgi bija tas, ka reformatori apšaubīja neskaitāmos un pretrunīgos baznīcas vadošo orgānu lēmumus un lietoja kā kritēriju ticības pirmavotu Svētos Rakstus – Bībeli, ko valdošā baznīca formāli arī atzina par lielāko dievišķo autoritāti.
Laicīgā vara tālaika Eiropā nebija gluži centralizēta. Lokālā vara piederēja atsevišķiem dižciltīgiem valdniekiem un vairākām brīvpilsētām. Daudziem lokāliem valdniekiem bija zināma izglītība, un viņi paši ņēmās spriest, cik pamatota ir Baznīcas kritika. Tā baznīcas reformas mēģinājumi guva reālus panākumus.
Centrālā Baznīcas valde Romā un Konstantinopolē mainījās maz. Toties atsevišķās zemēs, kurās valdnieki piekrita reformām, lokālās baznīcas atraisījās no pakļautības Romai un ieviesa virkni izmaiņu mācībā un liturģijā. Varbūt būtiskākā pārmaiņa bija tā, ka Bībele tika pārtulkota visās lielākajās valodās un ieteikta tautai lasīšanai kā dievišķā ticības un dzīves mēraukla. No baznīcām izvāca svētbildes, sprediķošana notika tautas valodā un pamatojās uz Bībeli.
Dievkalpojumi kļuva mazāk krāšņi un noslēpumaini, toties saprotamāki un sirsnīgāki. Līdz ar celibātu – aizliegumu mācītājiem dibināt ģimenes - atcēla arī klosterus. Pēc Bībeles atteikšanās no ģimenes dzīves nav nekāds tikums. Šajās zemēs mūki un mūķenes atstāja klosterus un centās kļūt par priekšzīmīgiem kristīgiem tēviem un mātēm.
Tika ieviesti arī citi jauninājumi gan ticības teorijā, gan tās praksē. Šī pirmā reformācijas viļņa spilgtākā ārējā iezīme bija sv.vakarēdiena baudīšana “abējos tēlos,” tas ir gan maizi, gan biķeri. Romas pakļautības baznīcās dievgaldnieki saņem tikai maizi – t.s. oblati.
Jāsaka, ka svētā vakarēdiena pasniegšana abos simbolos nav pati būtiskākā pārmaiņa reformētajās draudzēs. Bet šī ārējā simboliskā darbība liecina par attieksmi pret Svētajiem Rakstiem. Jēzus pasniedza arī biķeri ar vārdiem “Dzeriet visi no tā.” (Mat. 26:27. ). Jautājums bija, vai baznīcai ir jāseko Jēzus norādījumiem, kas rakstīti Bībelē. Reformētā baznīca atbildēja ar skaidru “jā”. Šī nostāja izraisīja reformāciju. Reformācijai bija jāizcīna smagas cīņas ar reformu pretiniekiem, pat kari. Trīsdesmitgadīgais karš Eiropā bija karš starp nereformētajām un reformētajām valstīm un to baznīcām.
Vakarēdiena biķeris bieži kalpoja kā konflikta ārējā zīme jeb karogs.
Pati cīņa beidzās neizšķirti tajā nozīmē, ka kristietības daļa, kas nepieņēma reformāciju, turpināja eksistēt. Nereformētās baznīcas skaitliski palika pārsvarā, tomēr arī reformētās nostiprinājās. Kristiešus-reformas piekritējus sauca arī par protestantiem.
Protestanti, cītīgi pētot Bībeli, atklāja, ka arī protestantiskā kristietība vēl neseko visās lietās Kristus mācībai un apustuļu draudzes paraugam. Tā protestantu draudzēs kopš pašas to dibināšanas sāka briest reformācijas turpinājums.
Pirmajam reformācijas vilnim sekoja otrs. Arī reformācijas turpinājums norisa cīņās starp inerci un progresu. Protestantu baznīca arī bija valsts baznīca, tāpēc sākotnēji reformācijas turpinātāji tika gan nievājoši dēvēti par sektantiem, gan arī fiziski represēti. Vakarējie vajāšanu upuri paši kļuva par vajātājiem.
Reformācijas process bija ilgstošs un turpinās līdz mūsu dienām. Reformēšanas drudzī cēlās ierosinājumi, kuriem trūka īsta pamatojuma Bībelē un dzīvē. Arī tie nepalika bez sekotājiem. Demokrātijas un relatīvās brīvības apstākļos kristīgās reformu kustības izveidoja lielu skaitu atsevišķu reliģisku organizāciju. Daudzas būtiski neatšķiras viena no otras no un nevar uzrādīt nopietnus iemeslus savai savrupai eksistencei.
To nevar teikt par jaunprotestantu kustību, kas sākumā nesa anabaptistu vārdu. Šī otrā reformācijas viļņa karogs un ārējā iezīme ir kristību – baptisma – rituāls. To piekopj arī nerofermētās baznīcas, bet ar būtiskām izmaiņām.
Pats vārds kristīt (grieķu baptidzo) nozīmē “pagremdēt”. Kristus laika jūdi kristīja nejūdus, kas vēlējās pāriet jūdu ticībā. Pēc Dieva pavēles Jānis Kristītājs šī rituāla piekopšanu paplašināja. Viņš aicināja visus jūdus nožēlot grēkus, atjaunoties ticībā un iesākt jaunu dzīvi. Tos, kas to vēlējās, Jānis un viņa mācekļi pagremdēja-kristīja Jordānā. Arī Jēzus nāca un lika Sevi kristīt. Šķiroties no mācekļiem, Jēzus tiem pavēlēja sludināt evaņģēliju visām tautām un tos, kas to ticībā pieņem, kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.
Pirmkristiešu draudze to paklausīgi praktizēja. Apustuļu darbu grāmatā aprakstīti daudzi kristību gadījumi. Apustuļi un viņu mācekļi kristīja jaunatgrieztos ticīgos tā, kā Jēzus to bija pavēlējis. Tā tas turpinājās līdz trešajam vai pat ceturtajam gadsimtam.
Ap šo laiku sāka kristīt ticīgu vecāku mazus bērnus, kas vēl nevarēja apliecināt savu ticību. Ērtības dēļ pagremdēšanu sāka aizvietot ar aplaistīšanu.
16.gadsimtā protestanti, pētot Bībeli atklāja, ka kristību rituāla galvenā sastāvdaļa ir kristījamā ticība un viņa izvēle sākt jaunu dzīvi. Mazi bērni to vēl nevarēja, tāpēc bērnībā kristītais vēl nav uzskatāms par kristieti; tam jākristījas otrreiz, “jāpārkristījas”. Tāpēc šī viedokļa aizstāvjus sauca par anabaptistiem – “pārkristībniekiem.”
Šķietami formālā atšķirība patiesībā skāra kristīgās draudzes struktūras garīgo būtību. Jēzus mācekļu draudze sastāvēja no īpaša kaluma patiesības meklētājiem. Garīgi vienaldzīgie ar pārsvarā laicīgām interesēm kristīties nenāca. Īpaši nodoties Dievam gribēja plaši un altruistiski domājoši cilvēki, kuru prioritāte bija apsolītā Dieva valstība. Tādu nekad nebija daudz. Jēzus Savus sekotājus nosauca par zemes sāli (Mat. 5:13.). Sāls ietekme ir liela, bet tās masa ir niecīgi maza.
Kamēr draudze pieņēma tikai pieaugušus Dieva meklētājus, tā nevarēja kļūt par tautas un valsts baznīcu. Lai varētu iejaukt un izmantot kristīgo draudzi politikā, vajadzēja gādāt, lai visa tauta iekļaujas kristīgajā draudzē. Ar varu iedzīt iezemiešus ūdenī un pasludināt tos par kristiešiem bija ne visai efektīvi: pēc vācu krustnešu aizbraukšanas lībieši iegāja Daugavā un atkal nomazgāja saņemto kristību. Daudz labāk bija likt vecākiem pašiem nest bērnus uz baznīcu, atbrīvojot bērnus no vajadzības vēlāk pašiem izvēlēties, kam un ko ticēt.
Tā pirmatnējā Kristus un mācekļu draudze, “nacariešu sekta”, pārvērtās par laicīgu masveida struktūru, sajauktu ar valsti un atkarīgu no valdniekiem. Neraugoties uz represijām, “pārkristībnieki” nostiprinājās, atdalījās no protestantu valsts baznīcas un dibināja savas, otrā reformācijas viļņa kristīgas draudzes.
Jauno draudžu pozitīvās iezīmes neaprobežojās ar pieaugušo kristīšanu. Jauno draudžu kodolu veidoja pārliecināti dievbijīgi ideālisti, Bībeles pētītāji un sirdsskaidrības meklētāji. Dievkalpojumi ieguva garīgu dziļumu un pirmkristiešu draudzei līdzīgu vienkāršību. Draudzēs ieviesās augsti tikumības standarti. Godīgums, darba mīlestība, izpalīdzīgums sadzīvē, atturība un priekšzīmīga dzīve ģimenē kļuva par jaunprotestantu ārēji redzamo iezīmi.
Intensīvā Bībeles izpēte veda vēl tālāk. Pasaules sekularizācija, ateisma un agnosticisma lielā izplatība, demokrātijas uzplaukums, augošā labklājība un sociālās taisnības meklējumi, kā arī pagājuša gadsimta traģiskās negācijas – pasaules kari, totalitārie režīmi un to zvērības, straujā tikumiskā degradācija un, visbeidzot, globalizācijas laikmeta izraisītie civilizācijas bojāejas draudi uzdeva kristietībai smagus jautājumus, uz kuriem vajadzēja atbildēt. Jaunais laiks izraisīja vēl dziļāku, ar tradicionālo teoloģiju nesaistītu Bībeles izpēti.
Atšķirībā no lielajām valsts un tautas baznīcām, jaunprotestantu draudzes bija skaitliski mazas, un tās nenospieda sensenu tradīciju smagā nasta. Viņi nebaidījās apgūt agrāk nesaprastas Bībeles patiesības un bija gatavi ieviest vēl citas reformas savās nelielajās draudzēs un tās pasludināt pasaulei.
Padziļinātās izpētes rezultātā daudzi Bībelē atklāja agrāk neizprastas atklāsmes par mūsdienās aktuālām problēmām. Izrādījās, ka Kristus evaņģēlijs ir ļoti grūti savietojams ar cerību uz ilgstošu miera un labklājības ēru cilvēku pārvaldītajā pasaulē. Bībele nepiekrīt drūmajām izredzēm uz relatīvi drīzu mūsu civilizācijas bojāeju, bet arī nedod cerību, ka cilvēcei izdosies gudri atrisināt samilzušās globālās problēmas. Jaunā skaidrībā atmirdzēja zem aizspriedumu putekļu kārtas snaudošā elementārā patiesība, ka Kristus evaņģēlijs ir vēsts par tuvo un reālo DIEVA valstību; ka Debesu valstība nav kosmētiski izremontētās sekulārās pasaules skaists nosaukums. Dieva valstību neuzcels Baznīcas vadītā kristīgā civilizācija. Šai civilizācijai ar visiem tās sapņiem jānogrimst tumsā. Jauno pasauli radīs Dievs, šīs planētas Radītājs un Pestītājs.
Dzīvā interese par apsolīto Kristus nākšanu godībā izraisīja dažādus maldīgus minējumus par otrās nākšanas laiku, bet arī atmaskoja izplatīto versiju par sagaidāmo tūkstošgadu miera valsti virs zemes. Bībele (Atkl. 20.nod.) min, ka Zeme pirms tās atjaunošanas paradīzes krāšņumā 1000 gadus stāvēs tukša un neapdzīvota, it kā karantīnā. Dieva Vārds nesola ilgstošu mieru un labklājību pirms grēka ēras noslēguma, bet šāda nepamatota cerība ir nomierinoša; tāpēc tai labprāt tic.
Cilvēcei dota priekšrocība ticēt krāšņam apsolījumam, kas piepildīsies, bet tikai pēc Dieva valstības ietāšanās virs zemes. Tāpēc jaunprotestanti un arī citu konfesiju nopietnie ticīgie sāk vairāk orientēties uz gaidāmo Dieva valstību un salīdzināt tās vērtības ar tagadējās pasaules vērtību sistēmām.
Evaņģēliskā redzējumā mūsdienu pasaules savādie tikumi pamatā ir mirstošas civilizācijas konvulsijas. Bezjēdzīgi ir mēģinājumi samierināt kristīgo morāli ar pasaules antimorāli. Kristus evaņģēlijs nevar integrēties savā pretpolā – mūsdienu pasaulē valdošajā dzīves filozofijā.
Tāpēc domājoši kristieši centās pārvērtēt baznīcas mācības un praksi, lai atklātu vēl citas atkāpes no Evaņģēlija, kas varētu būt ieviesušās no nekristīgās pasaules. Daudzas atkāpes jau bija izlabotas, sevišķi jaunprotestantu draudzēs. Tomēr uzkrita kāda ļoti sena neatbilstība starp Dieva baušļiem un Kristus dzīvi, no vienas puses, un bezmaz visām - protestantu, jaunprotestantu un neprotestantu draudzēm, no otras. Tā bija iknedēļas dievkalpojumu dienas noteikšana.
Dievs radīšanas nedēļas noslēgumā iesvētīja septīto nedēļas dienu kā radīšanas piemiņas un dievkalpojumu dienu. Tā saņēma nosaukumu šabat - dusa. Pienākumu ievērot sabata dusu Dievs ieslēdza Desmit Baušļos – Dieva likumu kodolā jeb Konstitūcijā un ierakstīja vienīgajā ar Dieva roku rakstītajā dokumetā, kuru pazīst virs zemes.
Israēla tauta šo dienu svinēja pirms Kristus dzimšanas, Kristus laikā un svin arī mūsu laikā. Kristus ir augšāmcēlies trešajā dienā pēc Savas nāves, un tā bija pirmā nedēļas diena. Šo dienu kristieši nosauca par svētdienu, un to svin tāpat, kā jūdi svin sabatu.
Vai Kristus ir pavēlējis tā darīt? Vai to ir ieteikuši apustuļi? – par to Bībele klusē. Vēl vairāk – Bībele ziņo, ka Kristus Savā dzīves laikā un apustuļi pēc Viņa augšāmcelšanās rūpīgi ievēroja sabata dusu. Pie tam viņi mācīja stingri ievērot Dieva baušļus. Savā laikā Baznīca atkāpās ne tikai no sabata svētīšanas baušļa, bet arī no aizlieguma izgatavot un pielūgt tēlus un svētbildes – pirmā vai otrā baušļa, atkarībā no pieņemtās numerācijas. Šo bausli atjaunoja jau pirmais reformācijas vilnis. – Arī Rīgā, Dobelē un citos Latvijas dievnamos protestanti sarīkoja “svētbilžu grautiņus” un atbrīvoja baznīcas no tām. Kāpēc mēs neesam atgriezušies pie ceturtā (jeb trešā) no Dieva desmit baušļiem?
Protestantu teologi meklēja tam pamatojumu Bībelē. Viņi atrada, ka apustulis Pāvils mācīja nevienu netiesāt par kādas dienas ievērošanu vai neievērošanu. (Rom.14:5 un Kol.2:16.). Konteksts skaidri norāda, ka runa bija par jūdu tradicionālo svētku dienām, kurus daži kristieši ievēroja, bet citi neievēroja. Netieši šo norādi varētu attiecināt arī uz tradicionālajām svētku dienām nejūdu sabiedrībā. Lai atceltu Dieva iecelto radīšanas piemiņas dienu un ieceltu tās vietā citas nedēļas dienas svētīšanu Kristus augšāmcelšanai par godu būtu vajadzīga tieša un skaidra norāde.
Bet Bībelē Dieva dusas diena nav atcelta un neviena iknedēļas svināmā diena augšāmcelšanai par godu nav minēta. Pirmā nedēļas diena vairākkārt minēta dažādā sakarībā, bet nekad tā nav nosaukta par svētdienu, svētku dienu vai augšāmcelšanas dienu. Protestanu teologi min dažus pat vēl mazāk nopietnus argumentus par labu svētdienas svinēšanai sabata vietā, kas neiztur nekādas kritikas.
Turpretī neprotestantu teologi svētdienas iecelšanu Dieva dusasdienas vietā izskaidro tieši un nepārprotami. Bībelē nav tādas pavēles un nav arī nekāda mājiena uz šādu izmaiņu. Izmaiņu ir ieviesusi pati Baznīca ar savu varu un autoritāti. Pēc katoļu ideologu pārliecības, Baznīcas pilnvaras pārsniedz Bībeles pilnvaras. Baznīcai ir monopols uz Bībeles izskaidrošanu un tiesības to papildināt vai koriģēt. Ar šīm tiesībām Baznīca ir ieviesusi šo izmaiņu un pēc tam to apstiprinājusi ar Baznīcas koncilu lēmumiem.
Protestanti apstrīd Baznīcas lielās tiesības un savas protestantiskās draudzes ir veidojusi tieši pēc Bībeles. Bet kāpēc protestanti neatgriezās pie Sabata svinēšanas, kā to prasa Bībele?
Protestantu vairākums (mēs to saucām par pirmā viļņa protestantiem) arī neapzinīgu bērnu kristīšanu piekopj pretēji izteiktajai Kristus pavēlei (“Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet kas netic . . tiks pazudināts” Mk. 16:16. ). Bet arī jaunprotestanti, otrā viļņa protestanti, kas teicās sekojam visās lietās apustuļu draudzei, iknedēļas ignorē Bībelē uzrakstīto Dieva pavēli un pilda pavēli, kuru izdevusi viņu kritizētā Baznīca.
Kļuva skaidrs, ka reformācija vēl nav beigusies; bija jānāk vēl trešajam tās vilnim.
Polēmikā starp protestantiem un katoļiem izrādījās, ka sabata pārcelšana uz svētdienu ir reformu pretinieku izšķirošais arguments. To, ka protestanti sabata svinēšanā seko nevis Bībelei un Jēzus priekšzīmei, bet gan Baznīcas patvaļīgajai pavēlei, katoļu teoloģija uzskata par pierādijumu, ka Baznīcai ir tiesības koriģēt pat Dieva baušļus.
No reformu piekritēju viedokļa sabats ir ūdensšķirtne starp atkāpšanos no skaidrā evaņģēlija un atgriešanos pie tā. Rūpīgi pārlasot Bībelē to, kas sacīts par sabatu, atrodam, ka Dievs tieši sabata svinēšanu uzskata nevien par vienu no Dieva Konstitūcijas desmit baušļiem, bet arī par Dieva zīmogu, Dieva ļaužu piederības zīmi.
“Es, Tas Kungs, esmu jūsu Dievs, staigājiet pēc Maniem likumiem, pildiet Manus baušļus un turieties pie tiem! Svētījiet manus sabatus, ka tie ir par derības zīmi starp Mani un jums, un ka jūs atzīstat, kas Es, Tas Kungs, esmu jūsu Dievs.” (Jhz 20:19. 20.).
Pirmā reformācijas viļņa karogs bija sv.vakarēdiena dalīšana pēc Dieva pavēles pilnā, nesaīsinātā veidā. Aiz jautājuma par vakarēdiena biķeri slēpās daudz būtiskāki jautājumi - par Kristus autoritāti salīdzinājumā ar Baznīcas autoritāti, par ticību Dieva Vārda nemaldīgajai inspirācijai. Būtībā tas bija jautājums, kam paklausīt: neredzamajam Dievam, vai redzamajai Baznīcai Būtībā ticības jautājums. Izšķirošais jautājums būt vai nebūt par Dieva bērnu šeit un mūžībā.
Bērnu kristību neatzīšana - otrā viļņa karogs un smaile - arī ārēji šķiet tikai procedūras jautājums. Būtībā tas ir jautājums, vai kristīgam cilvēkam vajadzīga pārliecība. Vai cilvēkam ir tiesības pašam izvēlēties - ticēt vai neticēt, cerēt vai necerēt, mīlēt vai nemīlēt. Vai Kristus draudzei jākomplektējas no absolūtās taisnības un harmonijas meklētājiem, kas ir iemīlējuši Dievu un Dieva valstību, kas uz Viņu cer un Viņam tic. Kas Bībelē spēj saskatīt mūžīgā Dieva vēstījumu un aicinājumu cilvēkam.
Sabats kā Dieva derības zīmogs Bībelē atrodams arī pēckristus laikmeta kontekstā. Atklāsmes grāmatas 7. un 14. nodaļā Dieva valstībai derīgie ļaudis tiek apzīmogoti ar saudzēšanas un glābšanas zīmogu. Šo zīmogu cilvēkam var uzlikt vienīgi Svētais Gars – Ef. 4:30. Šī zīmoga derības raksturs redzams no tā apraksta 2.Tim. 2:19 .Derību slēdz divas puses – Dievs un cilvēks. Pats zīmogs attēlots kā medaļa ar divām pusēm. Vienā pusē rakstīts cilvēka pienākums – atkāpties no netaisnības un piesaukt Kunga vārdu. Otrā pusē ir tas, ko Dievs apsola darīt – atzīt šo cilvēku kā savējo. Bet kāds ir šī zīmoga ārējais veidols?
Visā Bībelē minētas tikai divas derības zīmes. Rom. 4:11 par derības zīmi nosaukta apgraizīšana, rituāls, ko ebreji vēl piekopj šodien. Bet Jaunajā Derībā apustulis šo rituālu pasludina par nozīmi zaudējušu: “Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas, bet galvenais ir Dieva baušļu pildīšana.” (1.Kor. 7:19.). Otrā Bībelē minētā derības zīme ir sabats, - Jhz. 20:11.12.19.20. un Ex (2.Moz.) 31:13.
Pēdējā minētā rakstuvieta latviešu tulkojuma lasītājam neatklāj sabata svinēšanas galveno nozīmi. “Jums būs turēt Manus sabatus, jo tā ir zīme starp Mani un jums uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, kas Es esmu Kungs, kas jūs svētī.” Šeit vārds svētī precīzi būtu jāpārtulko “kas jūs dara svētus”. Tas izriet no pamatteksta un no zināmajiem tulkojumiem - sanctify, heiligt, освящающий.
Dievs sagādāja grēciniekiem iespēju atgūt zaudēto svētumu, mirstot par viņiem Golgatas kalnā. Tā bija piektdiena, diena pirms sabata. Pēc izsauciena “Tas ir piepildīts!” Jēzus izlaida garu un sabatā dusēja kapā.
Gluži tāpat Jēzus, kas bija pasaules Radītājs (Kol.1:15-17) sešās dienās radīja debesis un zemi, dienā pirms sabata radīja arī cilvēku un tad, darbu beidzis, izsaucās “Viss ir ļoti labs!” Viņš varēja arī teikt “Tas ir piepildīts!” Tad Jēzus dusēja septītajā dienā un to svētīja un iesvētīja mums par iknedēļas radīšanas piemiņas dienu. Pēc Golgatas mēs šajā dienā pieminam abus lielos Jēzus Kristus darbus, kas veikti pirms sabata iestāšanās - pasaules radīšanu un pasaules pestīšanu.
Kāds jauns kristietis strādāja kopā ar ticīgiem cilvēkiem, kas gan sabatu nesvētīja. Kad priekšniecība jauneklim atteica brīvo sabatu, viņš iesniedza atlūgumu. Darba biedri vaicāja, kāpēc viņš to dara laikā, kad ar darbu ir tik lielas grūtības? Jauneklis viņiem nocitēja attiecīgos teikumus no Bībeles. Darbabiedri brīnījās:”Vai jūs tiešām ticat, ka to Dievs ir teicis Mozum? Vai jūs tiešām gribat ievērot visu, kas rakstīts Bībelē ?” Tagad jauneklim bija pienākusi kārta brīnīties: “Vai tad jūs neesat ticīgi? Jūs taču ejat uz baznīcu!” Kad jaunietis ilgāk padzīvoja, viņš par tādām nesakritībām vairs nebrīnījās.
Ticība, cerība un mīlestība nesen Latvijā bija kļuvuši par modes vārdiem. Bezmaz visi dižtautieši intervijās apgalvoja, ka šīs trīs labās lietas arī viņiem esot svarīgas. Ja ziņkārīgais intervētājs urdījās dziļāk, tad mēs lielākoties dabūjām zināt, ka mīlēt, cerēt un ticēt vajag sev un saviem spēkiem, varbūt vēl viņam un viņa partijai. Pavisam reti kāds atzīstas, ka kaut cik tic kaut kādam nezin kādam augstākam spēkam. – Tā nav ticība, kurai Dievs ir apsolījis debesis.
Vecomāti izvadīja ticīgs mācītājs. Mazdēliņš uzmanīgi klausījās mācītāja runā.
Kad kaps bija aizbērts, zēna māte ar savu ģimeni vēl palika pie kopiņas un noliekusies gauži raudāja. “Neraudi, māmiņ, tu taču dzirdēji: Vecā māte atkal celsies augšā!” Mazā tētis, arī ticīgs un baznīcā gājējs, paņēma zēnu pie rokas un cītīgi ņēmās skaidrot, ka to nevajagot tā tieši saprast, tas vēl nebūs tik drīz, un vispār vēl nevar zināt…
Mēs vēl atceramies fabulu par akrobātu, kas gāja pa virvi un stūma savā priekšā ķerru. Tam, kas teicās ticam viņa akrobāta varēšanai, viņš piedāvāja iesēsties kerrā. Akrobāts prasīja pilnīgu uzticēšanos.
Arī Dievs no mums prasa uzticēšanos. No senā Ābrahāma, kas Jaunajā Derībā nosaukts par ticības tēvu, Dievs prasīja vairāk nekā akrobāts. Dievs painteresējās, vai Ābrahāms tik droši tic Viņa spējai modināt mirušos, ka ļautu šādā cerībā mirt savam mīļajam dēlam Īzakam.
Protams, Dievs neļāva Īzakam mirt uz altāra. Viņš tikai ļāva Ābrahāmam un viņa dēlam parādīt pasaulei, cik liela ir Dieva mīlestība uz kritušo cilvēci.
Ābrahāms tikai vienu brīdi redzēja Īzaku saistītu guļam uz altāra akmeņiem, un šis brīdis bija briesmīgs. Debesu Tēvs redzēja Savu Dēlu piekaltu pie krusta un lēni mirstam neizsakāmās mokās. Tas vilkās trīs stundas. Debesu Tēvs, protams, varēja to aizkavēt, novērst, bet Viņš to nedarīja. Kāpēc? Tāpēc kā tādā gadījumā tev un man un citiem tādiem, kā mēs abi, nekad, nekad nebūtu vietas Mūžīgās Dzīvības un Laimes Valstībā.
Jēzus no Nācaretes nāve pie Golgatas krusta ir vēsturisks fakts. Jēzus Kristus augšāmcelšanās arī ir vēsturisks fakts, to ir redzējušas reāli dzīvojušas un skeptiski noskaņotas vēsturiskas personas. Lielā vēstures zinātne šo faktu neakceptē tikai tādēļ, ka tā nevar to izskaidrot. Tomēr tas bija.
Vai tu to spēj akceptēt? Vai šis fakts neliek tev uzticēties Dievam Tēvam un Viņa Dēlam?
Vēlreiz atgriezīsimies pie akrobāta ar ķerru. Viņš ticošajam piedāvāja mazu satraucošu ekskursiju zem cirka kupola, un tas ir viss. Debesu Tēvs mums piedāvā ceļojumu uz tādas laimes krastu, kas atbilst un tālu pārsniedz mūsu visdziļākās, vārdos neietērpjamās ilgas.
Bet uz turieni ved tikai viens ceļš. Ticības ceļš. Mums jāsēstas ķerrā.
