Bībeles kodols ir Jēzus Kristus. Jēzus bija Skolotājs, bet ne tikai tas. Mēs nupat atsvaidzinājām atmiņā to, ko jau agrāk zinājām par Jēzus dzīvi. Viņa dzīve, iesākot ar dzimšanu un beidzot ar nāvi un pēcnāves notikumiem ir nesaraujami saistīti ar Viņa mācību. Pasaules problēmu atrisinājums ir Viņa mācībā un Viņa dzīvē. Vienīgi skaidrības labā mēs atdalījām abas šīs nešķiramās lietas. Vispirms mēs atsevišķi aplūkojām Viņa zemes dzīvi, tagad aplūkosim atsevišķi Viņa mācību. Tā mēs nonāksim līdz Kristus evaņģēlija avotam, - līdz vietai, kur Kristus dzīve saplūst ar Kristus mācību.
Sinagogās un Jeruzalemes templī darbojās mācītie teologi un kulta kalpotāji – priesteri, bet tautas garīgajām vajadzībām vairāk atbilda ceļojošie sludinātāji. Daudzi no viņiem bija spilgtas personības , neatkarīgas savos uzskatos, bet Nacaretes Jēzus manāmi atšķīrās no visiem. Pirmoreiz dzirdot Viņa sludināšanu, klausītājiem likās, ka viņi šos vārdus jau agrāk ir dzirdējuši, tikai ne tādā skaidrībā un spēkā.
Jūdi bija lasītpratēju tauta, un Jēzus klausītājiem netrūka plašu priekšzināšanu. Bībeli, sevišķi piecas Mozus grāmatas, pārzināja visi. Mozus grāmatu kodols ir desmit baušļi, kurus Dievs ar savu roku bija rakstījis uz akmens plāksnēm un iedevis Mozum. Šīs bauslības interpretēšana bija galvenais mācītāju un sludinātāju darbs.
Arī Jēzus runāja par baušļiem, bet citādi. Viņš mēdza teikt: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts …“ Tālāk sekoja kāds no Dieva baušļiem vai kāda pavēle, un Jēzus turpināja:“Bet Es jums saku . . “ Nākamie vārdi nebija pretrunā ar bausli, bet tomēr skanēja gluži savādāk. Jēzus savu klausītāju acīs izlasīja izbrīnu un šaubas. Lai tās kliedētu, Viņš piebilda: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debesis un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības..”(Mat.5,17.18). Minētais raksta galiņš ir jod, vismazākā ebreju alfabēta zīme, līdzīga treknākam apostrofam. Drīzāk zeme un debess zudīs, nekā pat mazais jod varētu pazust no bauslības.
Šī mācība bija saprotama un klausītājus apmierināja. Uzticība Dieva baušļiem, kā arī jaunie akcenti, kas atklāja bauslības dziļo jēgu, šķita pievilcīgi. Klausītāji juta, ka tie nāk no agrāk neredzētas lielas skaidrības, kas piemita Jēzum.
Iepazīstoties ar vēl nezināmiem reliģiskiem vai filozofiskiem uzskatiem, svarīgākais ir izvērtēt no jaunās mācības izrietošās ētikas normas. Piemēram, islama mācībā mūs mazāk interesē, vai Muhameds uzbrauca vai neuzbrauca debesīs. Daudz svarīgāks ir fakts, ka sievietēm pēc Korāna jādzīvo harēmā, un tam līdzīgi fakti, tātad - ētika. Arī domājot par Kristus ticību un tās izšķirošo jautājumu - kāds ir Dieva raksturs? - svarīgi ir iepazīt Jēzus tikumības mācību.. Katrs likums liecina par likumdevēju. Ja Jēzus ir Dieva Dēls un cilvēces Glābējs, tad Viņš ir Dieva likumu un visas Bībeles autors. Likums liecina par likumdevēja morāli un ētiku.
Aplūkosim Jēzus ētikas normas, kā tās izteiktas nezūdošajos Dieva baušļos un izskaidrotas ar Viņa muti kalpošanas laikā virs zemes.
Pirmais, ievada bauslis skan šādi: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” (2.Moz.20;1.2). – Dievs iepazīstina ar Sevi. Senie ebreji atradās gūstā un, ja Dievs viņus nebūtu atbrīvojis, Ēģiptes valdnieks faraons būtu iznīcinājis visu tautu.
Līdzīgā situācijā atrodas visa cilvēce. Katrs, kas pārkāpj dievišķos dzīvības un laimes noteikumus, lemts mūžīgai nāvei. Viņš dara Dieva ienaidnieka un pretpola - sātana darbus un līdz ar to saista sevi ar sātana likteni. Jēzus saka :”Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs..Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.”(Jāņ.8,34.36). Tas, kas piekopj grēku, kļūst atkarīgs no sava grēcīgā ieraduma, kā arī no tā sekām šeit un mūžībā. Šī atkarība ir daudz ļaunāka nekā ebreju verdzība Ēģiptē. Faraons varēja viņiem atņemt laicīgo dzīvību, bet ne vairāk, turpretī sātans saviem vergiem laupa laimi šajā dzīvē un izredzes mūžīgi dzīvot svētlaimes apstākļos.
Dievs ir tas, kas ieņem pirmo vietu mūsu dzīvē. Kristietis var pielūgt Dievu, bet ja galveno vietu viņa dzīvē ieņem nauda vai citas materiālas lietas, tad šī manta ir viņa dievs. Neviens šīs zemes bērns nav gluži brīvs no egoisma, no baudkāres, godkāres un citām negatīvām tieksmēm. Svarīgākais jautājums – vai es savai iekārei sekoju arī tad, ja apzinos, ka tā nav saskaņā ar Dieva gribu? – Tādā gadījumā es vergoju neīstam dievam. Patiesais Dievs nevar spēlēt pakārtotu lomu mūsu dzīvē. Kalpot šādam paša radītam dievam ir neloģiski un amorāli, jo nāvei nolemtam noziedzniekam vai slimniekam nekas nevar būt svarīgāks par personu, kas spēj atbrīvot no nāves. Un šāds atbrīvotājs ir Dievs. To atgādina pirmais bauslis.
Tālāk Dievs rakstīja:”Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.”(2.Moz.20: 4-6)
Dievu neviens cilvēks nav redzējis, tāpēc ir bezjēdzīgi izveidot kādu redzamu priekšmetu un to pielūgt kā Dieva attēlu. .Ievērojama daļa kristiešu šo aizliegumu diemžēl neievēro un pat nelasa šo bausli savās mācību grāmatās; lai saglabātu skaitu 10, pēdējo bausli pārdala divās daļās.
Bībeles tekstā baušļu numerācijas nav, tomēr attēlu un tēlu pielūgsme ir nopietna kļūda. Šādās baznīcās gan māca, ka klanoties attēla priekšā tiek pielūgts Dievs, taču tauta tic, ka pašas svētbildes vai amuleti ir tie, kas klausa lūgšanas un sūta palīdzību Pie svētbildēm pieradušie kristieši bieži zaudē priekšstatu par Neredzamo Dievu un dievina baznīcas organizāciju, kā arī tās vadību.
Bez tam šis bauslis atgādina vecāku atbildību, jo viņu morālā izvēle un atbilstošais dzīvesveids vai nu palīdz vai kavē nākamajai paaudzei pieņemt pareizus lēmumus. - Pēdējais vārds gan pieder bērnam pašam.
Dieva pašraksturojums “dusmīgs Dievs” - “El kanā” nozīmē “greizsirdīgais Dievs”. Protams, Dieva greizsirdība nav līdzīga šīm jūtām cilvēku ģimenē, jo Dieva ģimene ir vieta, kur varētu sadzīvot visa pasaule. Dieva greizsirdība izpaužas tā, ka Viņš nepiekrīt, ja Viņam dzīvē ierāda tikai pakārtotu vietu.
2.Moz.20:7 :”Tev nebūs Kunga, sava Dieva , vārdu nelietīgi valkāt, jo Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.” Trešais bauslis atgādina, ka Dievs ir svēts, bijājams, pilnīgi reāls, un brīdina, ka Dievu nevar nesodīti ignorēt, nedz arī pieminēt Viņa vārdu kā kādu simbolu vai pasaku tēlu. Kas nevēlas iepazīt dzīvo Dievu un rēķināties ar Viņa likumiem, tas, pirmkārt, soda pats sevi.
Var likties savādi, ka desmit galveno tikumības normu skaitā ietilpst arī pavēle ievērot Dieva iecelto iknedēļas dusasdienu. Tam ir dziļāks iemesls, ko nav grūti saprast. Pirmās četras baušļu normas veido ietvaru saskanīgām cilvēka attiecībām ar Dievu. Labu attiecību uzturēšana prasa laiku. Dažā labā ģimenē attiecības starp laulātajiem draugiem vai starp bērniem un vecākiem pārtrūkst tikai tādēļ, ka draudzības saglabāšanai netiek veltīts laiks, vai arī tas notiek pārāk maz un neregulāri. Lai uzturētu sadraudzību ar Dievu, tai jāveltī katras nedēļas viena, proti, septītā diena.
Dusasdienas svētība svarīga arī indivīda un ģimenes fiziskajai un morālajai veselībai. Tā ir ceturtā baušļa cilvēcīgā dimensija.
Dusasdienas baušļa motivējumā Dievs ir ielicis vairākus svarīgus, garīgo dzīvi audzinošus un pārbaudošus elementus. 2.Moz.20:11 lasāms:”Jo sešās dienās Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Kungs atdusējās; tāpēc Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” Ja sešās darba dienās mēs esam aizmirsuši, ka zemei un visai mūsu dzīvei ir saimnieks un īpašnieks, tad katra sabata diena mums to atgādina.
Radīšanas piemiņas dienas vietā politeistiskās (pagānu) tautas atzīmē citas nedēļas dienas dažādām dievībām par godu. Sabata ievērošana ir piemērota pazīšanas zīme, kas atšķir neredzamā Dieva – Radītāja pielūdzējus: ”Svētījiet Manas svētās dienas, ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, Kungs, esmu jūsu Dievs.”(Jhz.20:20.)
Sabata bauslis atgādina arī to, ka Radītājs ir visu cilvēku Tēvs un sociālās taisnības Dievs. 5.Moz.5:14.15. dots šāds dusasdienas motivējums:”…tev nebūs nekādus darbus darīt, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē.”
Pirmos trīs baušļus Kristus laika jūdi visai rūpīgi ievēroja. Viņi nepielūdza tēlus un ļoti sargājās bez vajadzības izrunāt Dieva svēto vārdu. Arī sabata bausli viņi ievēroja, bet visai vienpusīgi. Viņi rūpīgi sargājās no katra darba sabatā, bet neaptvēra, ka Dieva sadraudzības dienai jābūt nevien brīvai no laicīgā darba, bet arī piepildītai ar svētām domām un svētām jūtām – līdzjūtību, labvēlību un prieku. Lai pievērstu uzmanību šim trūkumam, Jēzus mēdza svētajās dienās dziedināt un visādi iepriecināt bēdīgos un vientuļos. Šī Viņa rīcība bija neparasta, tāpēc izraisīja jautājumus. Atbildot un paskaidrojot, Jēzus atklāja sabata dienas, kā arī Debesu Tēva patieso raksturu.
Piektais bauslis – “Godini savu tēvu un savu māti”(2.Moz.20:12) – tālu pārsniedz patriarhāta laikmeta morāli. Godini nevien tēvu, bet arī māti! Vīram un sievai, tēvam un mātei ir vienādas tiesības, pienākas vienāds gods. Jēzus atgādināja, ka vecāku godināšana ietver noteiktas materiālas saistības. Jūdu rakstu mācītāji skaidroja, ka zināmos gadījumos bērns varētu arī nerūpēties par vecāku vajadzībām. Jēzus noteica, ka tādu gadījumu nevar būt. Pats Viņš to pierādīja visekstremālākajos apstākļos. Mirdams pie krusta, Jēzus domāja par savas mātes dienišķajām vajadzībām, jo bija viņas vienīgais apgādnieks. Ciešot nāves mokas, Viņš piesauca savu visuzticamāko mācekli Jāni un uzdeva viņam gādāt par Savu māti Mariju.
Arī sestais bauslis “Tev nebūs nokaut” (2.Moz.20:13) paceļas pāri savam laikmetam. Vēl svaigi atmiņā bija jūdu teokrātiskā valsts, kurā Dievs pavēlēja vest karus un nogalināt smagus noziedzniekus. Jūdi cerēja, ka šī kārtība tiks atjaunota. Viņi nesaprata, ka nākotnē Dieva tauta sastāvēs no visu tautību un valstu piederīgajiem, kuri vairs nepiedalīsies vardarbībā, bet gan orientēsies uz Dieva valstības morāli, - nepretoties ļaunumam ar varu, uzvarēt ļaunu ar labu (Mat.5:39; Rom.12:21)
Bauslis liek saudzēt katru dzīvību - gan savu, gan otra. Apustuļi salīdzina cilvēka organismu ar dievnamu, Svētā Gara mājokli, kas jākopj un jāuztur iespējami vislabākajā kārtībā. (1.Kor.3) Kristietim jāinteresējas par visu, kas sekmē veselību. Bībelē saprotamu iemeslu dēļ nav minēti tādi vārdi kā holesterīns, alkohols, narkotikas, nikotīns, stress, skleroze, infarkts, fizkultūra, režīms un daudzi citi, bet no baušļa pavēles izriet, ka kristietis nedrīkst būt vienaldzīgs pret veselīgas dzīves problēmām. 3.Moz.11.nodaļā minēti daži ierobežojumi dzīvnieku valsts produktu lietošanai uzturā.
Kalna svētrunā (Mat.5,21.22) pievienots būtisks komentārs sestajam bauslim. Slepkavam pielīdzināts katrs, kas vēršas pret cilvēku dusmās, noniecina vai izsakās par otru ar necieņu. Šī Dieva baušļa interpretācija nopietnā lasītājā izraisa smagas pārdomas. “Kas to var izpildīt?” Kontrolēt savus locekļus – rokas un kājas – bieži nenākas viegli.Vēl daudz grūtāk ir valdīt pār savu mēli, tomēr Dievs prasa atbildību pat par īgnumu un dusmām! Vai te nav kāds pārpratums? - Pie šīs problēmas mums nāksies atgriezties, aplūkojot atlikušos baušļus.
Septītais bauslis (2.Moz.20:14), prasa uzticību ģimenē, bet Jēzus skaidrojumos tas parādās gluži citāds nekā jūdu mācītāju un pat paša Mozus interpretācijā. Vecajā Derībā nav strikta daudzsievības un laulības šķiršanas aizlieguma. Jautāts par to, Jēzus paskaidroja, ka šīs atļaujas dotas negribīgi, tautas cietsirdības dēļ. Ziņojumā par laulības iecelšanu 1.Moz.2:24 skaidri redzams, ka Dieva nolūks ir, lai laulība ir monogāma un nešķirama. Šis skaidrojums izraisīja mācekļu (vēlāko apustuļu) izbrīnu un sašutumu (Mat.19:10). Samulsumu vēl pavairoja piebilde Mat.5:28.: “Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” Tātad vaina, kas Mozus laikā bija sodāma ar nāvi, iestājas jau viena tīksmīga skatiena dēļ! Kur un kā cilvēkam būtu jādzīvo, lai nepārkāptu Dieva baušļus? Mēs labi zinām, ka pat klosteru brāļiem un māsām tas neizdodas. Vai tiešām visi cilvēki ir bauslības pārkāpēji un pelnījuši mūžīgo nāvi?
Astotais bauslis piešķir īpašuma tiesības un nosoda otra īpašuma piesavināšanos. Bauslis skan “ Tev nebūs zagt!” (2.Moz.20:15). Tikai pirmajā mirklī liekas, ka šis aizliegums vairākumam nav aktuāls. Dieva Vārdā nav atsevišķa pretkorupcijas likuma, panta par naudas atmazgāšanu, par interešu konfliktu, kontrabandu, likumu apiešanu ar līkumu un daudzām līdzīgām lietām. Tās visas un daudzas citas ietilpst bauslī Tev nebūs zagt. Pravietis Maleahijs (3:8-10) atgādina, ka arī Dievam ir īpašuma tiesības – Viņam pieder visa zeme, viss, kas mums ir un kas mēs paši esam. Ādamam un Ievai bija dota iespēja parādīt, vai viņi atzīst Dievu kā visa īpašnieku. Lai to apliecinātu, nedrīkstēja aiztikt aizliegtā koka augļus, respektējot Dieva izteikto norādījumu. Diemžēl pirmie cilvēki šo aizliegumu neievēroja un pārkāpa astoto bausli. Ādama un Ievas pēcnācējiem sava attieksme pret Dievu kā visa Īpašnieku jāapliecina citādā veidā – neizlietojot savām vajadzībām personīgo ienākumu desmito daļu. Dieva bauslis atgādina, lai mēs respektējam šo Dieva pavēli..
Devītais bauslis aizliedz nepatiesi liecināt. Domājot par Dieva tiesu, var saprast, ka katrs mūsu vārds, katra mūsu rīcība , pat katrs žests ir liecība visur klātesošā Dieva un Viņa eņģeļu priekšā. Būt patiesam pret savu līdzcilvēku, pret Dievu un pret savu sirdsapziņu, būt paškritiskam, turēt vārdu – tāda ir Dieva baušļa prasība.
Visbeidzot desmitais bauslis, kas dažu konfesiju katēhismos sadalīts divās daļās. Tas aizliedz iekārot visu, kas pieder tuvākajam. Kā piekopt šādu pieticību patērētāju sabiedrībā, kur valda sauklis “vienmēr labāk, lētāk, ērtāk, vairāk un prestižāk” – tā ir vērā ņemama kristieša problēma mūsu laikā. Vēl nopietnāk mūs noskaņo novērojums, ka Dieva baušļi uzstāda savas normas arī domām un jūtām. Desmitais bauslis nerunā par mēģinājumu piesavināties vai izkrāpt otra īpašumu. Grēks pret desmito bausli slēpjas jūtu sfērā Skaudība, nenovīdība, kas ārēji pat neizpaužas, bet paliek tikai cilvēka sirdī, tomēr ir grēcīga.
Īsā Dieva desmit baušļu apcere atklāj daudz ko tādu, kas varētu mūs darīt laimīgus .Tiešām ir vērts savu dzīvi veidot pēc Dieva likumu normām .Laimīga būtu ģimene, ja tās locekļi dzīvotu saskaņā ar baušļiem. Laimīga būtu sabiedrība, ja tā sastāvētu no tādām ģimenēm. Jo tuvāk dzīve ir Dieva ētikas ideālam, jo laimīgāka tā ir.
Bet Dieva baušļi piedāvā ideālu prasības veidā. Viss, kas neatbilst ideālam, ir baušļa pārkāpums, un baušļa pārkāpums ir grēks, bet grēka alga ir nāve (Rom.6:23), Tad mēs visi esam nolemti mūžīgajai pazušanai!
Ja pagātnes grēki mums šodien tiktu kaut kādā veidā norakstīti, un mēs ar šodienu uzšķirtu pilnīgi jaunu lapaspusi mūsu dzīvesstāstā, tad tik un tā nespētu izvairīties no visa, kas motivēts ar savtību, baudkāri vai dusmām.
Un tomēr Dievs mūs aicina uz labāku dzīvi nekā līdz šim, skaidrāku, skaistāku un priecīgāku. Tāpēc Kristus ticība nosaukta par evaņģēliju – labo vai prieka vēsti.
Ko Dievs īsti piedāvā daudz grēkojušajai, morāli nevarīgajai, bet laimi gribošajai būtnei – cilvēkam ?
