Kristiešu svētā grāmata ir Bībele. Citām kultūrām - citi raksti, kurus tās uzskata par svētiem. Tomēr, iepazīstoties ar Korānu, Vedām, Bhagavat Gitu, Talmudu var viegli ievērot, ka šīs grāmatas atstaro tās pašas Bībeles patiesības vairāk vai mazāk greizā spogulī. Ne velti nekristīgo reliģiju sludinātāji apgalvo, ka viņu mācības cieši saistītas ar Bībeles mācībām. Lai varētu spriest par reliģiju, jāiepazīst Bībele.
Bībele patiesībā nav viena grāmata, bet gan sešdesmit sešu nelielu grāmatu sakopojums. Dažreiz vairākas grāmatas skaita par vienu, tad kopskaits iznāk mazāks, bet būtībā visas kristīgās konfesijas atzīst vienu un to pašu tekstu par Svētajiem Rakstiem. Arī judaisti, kas neatzīst Jēzu Kristu kā Dievu, dibina savu ticību uz šo pašu Bībeli, tikai noraida tās 27 grāmatas, kas sarakstītas pēc Kristus dzimšanas. Tātad kristiešiem un jūdiem kopīgas ir pirmās 39 grāmatas. Visām kristīgajām konfesijām kopējas ir visas 66 grāmatas.
Bībeles grāmatas sarakstītas dažādos laikos. Vissenākās radušās aptuveni ap 1500.gadu pirms m.ē., bet visjaunākās – ap 100.gadu mūsu ērā. Sarakstītāju bija apmēram 40. Tie bija dažādi cilvēki, bet viņi visi apzinājās Dieva Gara vadību rakstot. Draudze to pārbaudīja un vai nu iekļāva Bībelē, vai arī atraidīja.. Atlasot jaunas inspirētās grāmatas, draudzes vadījās no jauno grāmatu atbilstības jau agrāk zināmiem Dieva iedvestiem rakstiem. Otrajā gadsimtā kristīgās draudzes bija autonomas un neatkarīgas viena no otras, tomēr inspirēto rakstu atlasē valdīja visai liela vienprātība . Domstarpību par atsevišķu grāmatu dievišķo izcelsmi bija maz. Arī tas netieši liecina par labu Bībeles inspirācijai.
Trīsdesmit deviņas pirmās grāmatas kā svētos rakstus pieņēma vislielākā autoritāte - Jēzus Kristus. Atlikušās 27 grāmatas par inspirētām atzina Kristus apustuļi un to pirmie mācekļi.
Mūsdienu lasītāju par Bībeles dievišķīgumu pārliecina tās saturs. Dažāda žanra grāmatās vienkāršos vārdos un tēlos izklāstīta kristīgā filozofija – kosmogonija, futuroloģija un, pāri visam, morāle. “Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Tad nu izvēlies dzīvību.” (5.Moz.30;15.19). Bībele neatzīst, ka labums un ļaunums ir relatīvi jēdzieni. Pie Dieva ir absolūts labums, kas nozīmē labumu visiem. Labajam un ļaunajam nav jāmainās kā mijas diena un nakts. Pat dzīvībai un nāvei nav jāmainās! Cīņai starp dzīvību un nāvi jābeidzas ar dzīvības galīgo uzvaru. Tā būs Dieva uzvara, jo Dievs ir dzīvības Dievs.
Pie tam katram cilvēkam dota brīva izvēle. Tā ir individuāla, neviens nav nolemts ļaunumam un nāvei. Ikviens var nostāties dzīvības un laimes pusē. Bībele liecina, ka ciešanas, konflikti un nelaimes nav norma. Norma ir dzīvība un laime. Cilvēka ilgām pēc labklājības, taisnības un miera nav jāpaliek nesasniedzama sapņa līmenī. Kristus mācība ir nosaukta par “Valstības evaņģēliju.” – Tā ir labā vēsts par reālu jaunu pasauli virs zemes, kurā būs kvalitatīvi ļoti atšķirīgi dzīves apstākļi. Šo Dieva Valstību iekārtos Dievs un viņam padotie kosmiskie spēki. Katrs cilvēkbērns, kas to nopietni vēlas, varēs dzīvot nākotnes laimes ērā.
Bībelē atrodami spēcīgi argumenti par labu Dieva nodomu realitātei. Starp Bībeles stāstiem par vēsturi ir arī izklāsti par notikumiem nākotnē. Tos dažreiz sauc par pravietojumiem. Līdz mūsu laikiem daudzi no tiem jau kļuvuši par vēsturiskiem faktiem. Daudzos gadījumos notikumu sakritība ar pravietojumiem ir tik spilgta, ka nejaušība ir pilnīgi izslēgta. Minēsim tikai dažus piemērus. “Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām no viena zemes gala līdz otram zemes galam,” – teica Dieva sūtnis ebreju tautai ap 1700.gadu pirms m.ē. Pēc tam ebreji dzīvoja Palestīnā vairāk nekā 1000 gadu, bet kopš pirmā m.ē.gadsimta šī tauta ir izkaisīta starp visām pasaules tautām.
“Tie laupīs tavu mantu, postīs tavu īpašumu, nojauks tavus mūrus, sagraus tavus skaistos namus, metīs tavus akmeņus un kokus un tavus gružus ūdenī,” tā Dieva pravietis Jehezkēls paziņoja grēcīgajai pilsētai Tīrai. (Jhz.26;12). Pēc kāda laika Tīra tiešām tika izpostīta un otrreiz uzcelta uz salas, lai tā būtu nepieejama sauszemes karaspēkam. Tomēr savādais pravietojums, ka Tīras namu drupas iemetīs ūdenī, nebija piepildījies. Apmēram 200 gadus pēc Jehezkēla nāves Aleksandra lielā karaspēks devās uzbrukumā pret bagāto Tīru, kas tagad jaunajā vietā saucās par Jauntīru. Tika uzbērts valnis, kura izveidošanai karaspēks izlietoja vecās Tīras namu akmeņus un gružus. Tā senās Tīras namu drupas tika iemestas ūdenī.
Daniēla grāmatas 9.nodaļas 26.pantā minēts, ka “Svaidītais (Kristus) tiks nogalināts ne savas vainas dēļ”. Šeit pat minēts arī Kristus nāves gads. Aplēšot to pēc mūsu laika skaitīšanas mēroga, nonākam līdz 26.g. m.ē., kas tiešām izrādījās Kristus nāves gads. Atcerēsimies, ka pravietis Daniēls dzīvoja 6.gs.pirms m.ē.
Šie un daudzi citi iepriekš paredzētie notikumi stiprina Bībeles lasītāja pārliecību, ka arī pārējie Bībeles nākotnes pravietojumi savā laikā piepildīsies.
Tik senas grāmatas kā Bībele parasti līdz mūsu laikam saglabājas tikai norakstos. Pētniekiem rodas nopietnas bažas, vai vēlīno norakstu saturs, kas radies, neskaitāmiem pārrakstītājiem gadsimtiem ilgi pārrakstot tekstu, nav sagrozīts. Tādas aizdomas radās arī par Bībeli, sevišķi sakarā ar pravietojumiem. Bija grūti pieņemt, ka iepriekšparedzējumi pēc gadu simteņiem precīzi piepildās.
Vieglāk bija iedomāties, ka kāds ieinteresēts garīdznieks pravietojumu viltojis – ierakstījis to tekstā vēlāk, pēc notikuma. Šīs aizdomas izkliedēja negaidīts atradums Jūdejas tuksnesī, ap 16 km no Jeruzālemes. Jeruzālemes apkārtnē katra pēda zemes jau sen bija arheologu izpētīta, tomēr šeit 1947.gadā gluži nejauši kādā alā atrada paslēptu bibliotēku. Tajā ietilpa Bībeles noraksti - par 1000 un vairāk gadiem vecāki nekā tie, kas tolaik glabājās muzejos. Zinātne guva iespēju salīdzināt vissenākos norakstus ar norakstiem, kas bija izgājuši cauri veselai pārrakstītāju virknei 1000 gadu laikā. Rezultāti bija satriecoši. Neatklāja ne mazāko sagrozījumu, izlaidumu vai pierakstu. Tas liecina, ka arī mūsu latviešu Bībeles tulkojums precīzi atbilst tai grāmatai, ko rokās turēja Jēzus un Viņa mācekļi. Bez tam šī precizitāte rosina domāt, ka Svētos Rakstus sargājusi un tagad sargā kāda pārcilvēciska vara.
Vēstures gaitā Bībelei dažādu iemeslu dēļ bija daudz ienaidnieku. Romas ķeizari, kas simtiem gadus ilgi mēģināja izskaust kristīgo ticību, iznīcināja tūkstošiem Bībeles eksemplāru. Viduslaikos pati baznīca visādi centās aizkavēt Bībeles izplatību. Baznīckungiem it kā rūpēja, lai vienkāršie ļaudis, lasot Bībeli, to nepārprot. Patiesība bija tā, ka ticīgie, lasot Bībeli, varēja viegli ievērot baznīcas un tās kalpu novirzes no Kristus mācības. Sākot ar Francijas revolūciju, pret Bībeli vērsās valsts vara. Mūsu vecākā paaudze atceras arī padomju varas izmisīgo cīņu pret Svēto Grāmatu. Bībeli gan kritizēja, gan izsmēja skolās un masu informācijas līdzekļos. Pret ticīgajiem un baznīcām vērsto represiju gaitā Bībeles ne tikai neiespieda, bet arī stingri sekoja, lai kāds tūrists tās neievestu no ārzemēm. Mēs esam liecinieki šīs cīņas iznākumam. Varenā padomju valsts sabruka kā kāršu namiņš. Bībeli tagad iespiež Maskavā un Pēterburgā, tajā ietvertās patiesības sludina pat Kremlī. Tūkstoši sniedzas pēc šīs grāmatas, un tā ir visiem pieejama.
Dievs neuzspiež savu Grāmatu cilvēkiem, bet ļaudīm tā ir vajadzīga. Ir grūti dzīvot bez tās. Bībeles lielo pievilkšanas spēku un noslēpumaino varu visvieglāk novērot miniatūrā - pie atsevišķiem cilvēkiem un cilvēku grupām.
1789.gadā uz nelielā britu karakuģa “Bounty” sadumpojās komanda. Kapteini un dažus virsniekus izsēdināja glābšanas laivā, bet dumpinieki ar kuģi atgriezās uz Taiti un pavadīja tur dažus mēnešus. Kad brīvības skurbums noplaka, jūrnieki aptvēra, ka Karaliskā flote tos agri vai vēlu atradīs un bargi sodīs. Daļa jūrnieku devās jūrā klusa patvēruma meklējumos. 1790.gada janvārī 15 vīri un 12 sievas piestāja vientuļajā Pitkernas salā Klusā okeāna dienvidos, 1350 jūdzes no Taiti. Tā bija maza, 3,5 km gara un 1,5 km plata klinšaina sala, daļēji pārklāta ar auglīgas zemes kārtu. Te auga vīģes, banāni, maizes koks un kokosa palmas.
Garāmbraucošie kuģi mazo salu parasti neievēroja, tajā nebija arī vietas, kur kuģis varētu piestāt. Kad 1791.gadā britu karakuģis apbraukāja Polinēzijas salas, meklējot dumpiniekus, Pitkerna palika neievērota. Taiti palikušos 14 matrožus briti sagūstīja un trīs no tiem pakāra.
Jūrnieki Pitkernā noņēma no sava karakuģa itin visu, kas varēja noderēt vientuļajā salā, un kuģi sadedzināja. Viņiem bija viss, lai iekārtotos dzīvei. Pat cūkas, kazas un vistas. Sākās, kā likās, paradīzes dzīve, bet tā turpinājās ļoti īsu laiku. Deviņi baltie jūrnieki sadalīja auglīgo zemi deviņās daļās, atstājot sešus polinēziešus bez savas daļas. Arī sievietes dalot, ar tumšādaino vēlmēm angļi maz rēķinājās. Tāpēc radās konflikti starp vīriem un arī starp vīriem un sievām kopumā. Vistumšākā diena šķiet bija 1797.gada 20.aprīlis, kad jūrnieki palaida no kuģa katliem izgatavoto degvīna tecināšanas aparātu. No saknēm un cukurniedrēm viņi izgatavoja dziru, kas iecerēto paradīzi pārvērta par elli. Konfliktiem sekoja slepkavību virkne. Kad iestājās 1800.gads, dzīvs bija palicis tikai viens vīrietis, deviņas sievietes un divdesmit bērnu. Vīrieši bija noslepkavojuši viens otru, sievas ar bērniem atšķīrušās un nocietinājušās atsevišķā būdā. Likās, ka dumpinieku atlikums iznīks bez britu tiesas līdzdalības.
Šajā brīdī pēdējais atlikušais jūrnieks, 36 gadus vecais Džons Ādamss (patiesībā Aleksandrs Smits), agrākais noziedznieks – slepkava, kas slēpās zem sveša vārda, atcerējās starp kuģa lietām saglabāto Bībeli un sprediķu grāmatu. Apakšvirsnieks Jangs, kas Pitkernā nomira no diloņa, savas slimības laikā Ādamsam bija iemācījis lasīt, lietojot Bībeli ābeces vietā. Tagad Džons Ādamss uz šajā grāmatā izlasīto lika visu savu cerību. Viņš sāka mācīt salinieku pulciņu dzīvot pēc Bībeles mācības, un elle atkal pārvērtās par paradīzi. Vēlāk Pitkernu atrada jūrnieki un misionāri. Daudzi no salinieku bērniem izceļoja, bet līdz mūsu laikam ir saglabājusies maza kristiešu kopiena kā liecība par to, ko praktiski nozīmē pestīšana Kristū.
Mūsu civilizācija sirgst ar tām pašām nedziedināmajām vainām kā Pitkernas dumpinieku saime. Rasu konflikti, alkohols, vardarbība, ģimenes dzīves sairums, sociālā nežēlība apdraud cilvēces un atsevišķu cilvēku eksistenci. Cīņa par izdzīvošanu nav tikai cīņa par darbu un maizi. Tā ir arī cīņa par dzīvotspējīgu domāšanas un savstarpēju attiecību modeli. Daudzi to ir atraduši līdzīgā veidā kā Džons Ādamss.
Ir vērts pārlūkot tās grāmatas saturu, kas daudzus atgriezusi no nāves dzīvībā.
